/nginx/o/2018/07/30/11119128t1hda24.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:54535] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Uz Ķurmragu braucam, kad dienas jau ir garas un saulainas, tomēr vēsas, tāpēc vientuļo zvejniekciemu vēl nav pārpludinājuši cilvēku bari. Ierodoties Ķurmragā ar automašīnu, jāievēro zināma kārtība – auto novietošana uz ceļa, kas iet gar jūru, nav atļauta, tāpēc mēs no auto atbrīvojamies, iedzenot to kādā kilometru attālā meža stigā. Šaurā zemes strēle starp jūru un ceļu ir apbūvēta un ierobežota ar zemiem koka žodziņiem, kurus rotā aicinājumi nelūgtus viesus netraucēt, tāpēc mums kā kautrīgiem ceļotājiem piekļuve jūrai maršruta sākumposmā ir liegta.
Dodamies Salacgrīvas virzienā pa vēsturisko piejūras ceļu, kas skaisti iezīmēts ar 101. velomaršruta atšķirības zīmēm un ir Eiropas mēroga 13. veloceliņa fragments. No jūras pūš spēcīgs vējš, kas mums traucē sadzirdēt vienam otra vārdus. Kalna galā aiz plaša ābeļdārza, lepns kā briedis, izslējies koka nams, kura saimnieks, izmeties vienā džemperī, stāda ābeles. Kartē te ir iezīmēta Ķurmraga bāka, tomēr to nekur nemana. Garajā žogu un koka sētu rindā beidzot parādās sprauga, un mēs iešmaucam liedagā.
Vidzemes akmeņainā pludmale te ir apskatāma visā savā krāšņumā – sākot no nelielu oļu nokaisītiem paklājiem, beidzot ar milzu apmēra laukakmeņiem, kuri te savas mājas atraduši pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Vētra šeit ne vienmēr spēj izkustināt lielos laukakmeņus, tomēr ar pārējiem krasta iemītniekiem tā dara, ko vēlas. Par to 2005. gada vētrā pārliecinājās arī tālumā redzamā Ķurmraga bāka, kura tika uzbūvēta stāvkrasta augšpusē, bet jau 1967. gadā kādas vētras laikā tika apgāzta un nodzēsta. 1980. gadā bāka ar vētru palīdzību tika noslidināta līdz stāvkrasta vidusdaļai, bet minētajā 2005. gadā bāka nonāca tur, kur ir tagad, līdz pašai jūras malai, un ir bieža romantisku fotosesiju lieciniece.
Viens no vētras meistardarbiem ir Ķurmragam tuvumā esošās Ežurgas sarkanās smilšakmens klintis. Tiesa gan, vētras un viļņi nav vienīgie Ēžurgas klinšu autori, jo pa klinšu plaisām ceļu uz jūru te atrod divi Ežurgas upītes radīti ūdenskritumi. Laikā, kad mēs apmeklējam šīs klintis, viens no ūdenskritumiem rosīgi čalo un lepni izrāda vērienīgās, palos sanestās, zaru kaudzes. Ēžurgas klintīs mēs atradām apmēram trīs metrus dziļu alu, izveidojušos ieslīpi pret jūru. Šis leņķis slāpē vēja un viļņu šalkas, tāpēc valda neticams miers un klusums. Alā ir silti un mājīgi, te mēs sēžam uz lauču un gaigalu sapēdotajām smiltīm un dzeram tēju.
Apmēram kilometru no Ežurgas klintīm Salacgrīvas virzienā atrodas vēl kāds piekrastes iemītnieks, kura vaibstus izveidojis 2005.gada 9. janvāra orkāns «Ervīns» jeb «Gudruns». Zivtiņu atsegumi ir vairākus simtus metru gara sarkanā un baltā smilšakmens siena. Tās brūnā un baltā josla atgādina saldējumu Karlsons un savu secību maina tik ģeometriski precīzi, ka grūti noticēt klinšu dabiskajai izcelsmei. Kā vēlāk noskaidrojās, vētra Zivtiņu atsegumos bija radījusi 19 ievērības cienīgas alas. Divas garākās atrodas sarkanajās klintīs un ir ap 12 metrus garas, bet īpaši interesants izklausās septiņu metrus garais, tā saucamais labirints ar vairākām ieejām, kas izveidojies baltajā smilšakmenī. To apskatīsim nākamajā reizē.
Pie Zivtiņiem nolemjam griezt atpakaļ un izvēlamies atlikušo ceļa daļu veikt virs stāvkrasta. Sākumā taciņa ved pa skaistu priežu mežu. Pa labi redzama jūra, kura no augšas izskatās klusa un mierīga. Šur tur manāmas mājas, kuru žogi aizvien vairāk piespiežas stāvkrastam. Vienas mājas sēta ir uzcelta pie pašas malas, tāpēc tās apiešanai nepieciešama īpaša lokanība un zināma pārgalvība. Pēc brīža esam uz veloceliņa, kas rotaļīgi līkumo caur priedītēm, vienu aci pametot uz jūras pusi.
Pēkšņi vairākas zīmes mūs aicina 300 metrus garu posmu atkal veikt pa pludmali, jo priekšā ir privātīpašums. Iedomājos, kā vācu vai skandināvu tūristi, iespējams ar maziem bērniem un mantu pārkrautiem velosipēdiem, klumpurē lejā pa trepēm. Tad kratās pāri akmeņainajai pludmalei, lai pēc 300 metriem atkal raustos augšā pa ļodzīgajām koka trepēm un tiktu atpakaļ stāvkrastā. Es esmu par privātīpašumu, tomēr, lai nerastos nevajadzīgi pārsteigumi un velomaršruts atbilstu nepieciešamajam priekšstatam par velomaršrutu, šīs lietas būtu jāatrisina. No kājāmgājēju viedokļa šāda 300 metru novirzīšanās no celiņa, kas tieši iekrīt gar Ežurgas klintīm, ir pat ieteicama. Pēc kāda brīža jau esam atpakaļ pie mašīnām – vēja sapūstām, smaidīgām sejām un pamatīgi izbadējušies.