/nginx/o/2018/07/30/11114226t1h4382.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:54307] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Autobusam jau tuvojoties Kuldīgai, pēdējā brīdī izdomājam daļu ceļa veikt kājām, jo gribam novērtēt izslavētos Kurzemes ūdenskritumus. Veģu pieturā izkāpjam no autobusa. Kopā ar mums izkāpj arī kāds vietējais jaunieti, kura sejā lasāma mums pazīstamā neizpratne – kas cilvēkiem ar ceļotāju mugursomām meklējams šajā dieva aizmirstajā vietā? Šajā gada laikā dienas ir pavisam īsas tāpēc, lai paspētu apskatīt Īvandes ūdenskritumus un laikus nokļūt līdz Rendai, kārtīgi sašņorējam zābakus, piepūšam vaigus un dodamies uz priekšu.
Ūdenskritums ir 1,7 metrus augsts un ir izstiepies 11 metru garumā. Tas atgādina lēzenas kāpnes, pa kurām ūdens plūst kā fondī šokolāde. Zinātniski izsakoties, ūdenskritums līst pār Pļaviņu svītas dolomītiem – senu rifveida barjeru. Augstāk pa straumi Veģupītē kādreiz atradies vēl kāds ūdenskritums, tomēr tas esot iznīcināts.
Tālāk dodamies atpakaļ uz Veģiem, kur pagriežamies pa labi, virzienā uz Valgali. Ejam garām Veģu kapiem, pa tiltu šķērsojam Abavu, kura kā vienmēr izskatās apburoši. Tūlīt aiz Abavas tilta griežam pa labi, meža iekšā. Tiltiņš pār nelielo Valgales upīti ir nopostīts, un šādi brīži manī rada bērnišķīgu prieka un azarta uzplūdu, par to, ka upe būs jāšķērso pa kādu nogāztu, slidenu koku, riskējot nogāzties un saslapināties līdz pat ausīm. Upīti tomēr šķērsojam bez aizraujošiem starpgadījumiem un cauri krūmiem laužamies meklēt Sudmaļu ūdenskritumus. Mežs ir piesnidzis un pamatīgi aizaudzis, kas meklēšanu padara krietni izaicinošāku nekā pāris iepriekšējo ūdenskritumu sazīmēšana.
Pa ceļam uz Rendu šķērsojam Zārvalku, kura tecējumā, ja ūdens ir pietiekami daudz, sastopami vismaz divi ūdenskritumi. Valki ir nepastāvīgas sezonālas ūdensteces, parasti Kurzemē, tāpēc arī ūdenskritumus vēlams braukt skatīties laikā, kad ūdens ir vairāk. 12 kilometru garajā ceļā nesatopam nevienu mašīnu. Ceļš ir skaisti sasnidzis, visapkārt zaļi skujkoku meži. Tāluma no skursteņa paceļas dūmu valdziņš un kaut kur ierejas suņi. Strauji satumst, un Īvandes ūdenskritumu redzam tikai lukturīšu gaismā, tomēr tas šo piedzīvojumu nepadara ne par matu sliktāku.
Pēc Rendas veikaliņa apmeklējuma sākam gaidīt autobusu, kurš, kā vēlāk izrādās, salūzis un iestrēdzis Tukumā. Elizabete man piedāvā stopēt. Es nekad neesmu stopējis, tāpēc sākumā šaubos, tomēr pēc neilga brīža piekrītu. Mūs uzņem jau otrā garāmbraucošā mašīna, mūsu veiksme atslēga, visticamāk, ir mugursomas un spilgtās ceļotāju drēbes. Pie stūres ir laipns meža dienesta inspektors, kurš līdz pat Ventas rumbai mums aizrautīgi stāsta par to, kā jāskaita dzīvnieki un kā cīnīties ar malumedniekiem.
Uzziņai: Ņemiet vērā, ka karšu izdevniecības «Jāņa sēta» projektā «Balticmaps», šis ūdenskritums kļūdaini nosaukts netālu esošā 2010. gada ģeoloģiskā objekta Virsaišu ūdenskritumu vārdā, kurš savukārt kartē nav atzīmēts nemaz.