/nginx/o/2018/07/30/11112159t1h4d66.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:54148] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Vilciens uz Jāņmuižu ir pilns, un vagonā ir apmēram +35 grādi. Labi, ka lielākā daļa pasažieru izkāpj Siguldā un temperatūra pakāpeniski samazinās. Brauciens līdz Jāņmuižai ilgst stundu un 50 minūtes. Esam vienīgie, kas izkāpj šajā vientuļajā pieturā, kur ar karodziņu rokās mūs vienaldzīgi sagaida dzelzceļa dispečere. Vilciens aizšūpojas Valmieras virzienā, dispečere klusi pazūd savā namiņā, un mēs paliekam uz perona vieni.
Virzāmies gar dzelzceļu Cēsu virzienā, lai pēc 800 metriem dotos mežā meklēt viduslaiku skansti, ko vietējie iesaukuši par Bateriju lauku. Livonijas karu laikā te ir atradies krievu armijas nocietinājums ar vaļņiem, grāvjiem un pat lielgabalu pozīcijām. Leģenda vēsta, ka 1578. gadā te ir patvēries pats Ivans Bargais. Pārliecinājušies, ka šodien te viss mierīgi un par militārajām intrigām neliecina absolūti nekas, dodamies lejā pa krauju uz Kazu gravu, ko mēdz saukt arī par Kazu ieleju. Te kādreiz bangoja pēcleduslaikmeta upe, bet tagad ērti iekārtojusies pārpurvojusies pļava, un savu ceļu sāk Triečupīte.
Tālāk dodamies meklēt Septiņavotu ūdenskritumu. Vai tiešām tas būs tik iespaidīgs kā izklausās? Pirmais, ko sastopam, ir vairāki pavisam mazi, nelielās upītes pārvarēti šķēršļi, kurus grūti nosaukt par ūdenskritumiem. Ejot augšup, redzami jau augstāki un platāki ūdenskritumi, arī pati upe kļuvusi plašāka un līkumo gar kokiem, veidojot nelielas ūdenstilpnes. Šī vieta tiek izmantota arī «izklaidēm», par ko liecina tukšās divlitru alus pudeles. Tās paceļam un noglabājam somā. Iznākot no nelielā mežiņa tik tiešām, paveras skats, kādu Latvijā bieži nevar ieraudzīt – tas ir septiņus ar pusi metrus augsts ūdenskritums, kurš ar vairākiem pakāpieniem, mutuļojot gāžas lejā pa strauju klinti.
Ūdenskritums tiek uzskatīts par daļēji dabisku, jo izveidojies uz kādreizējā Lībānu–Jaunzemju avotkaļķu karjera stāvās malas. Kaļķa ieguve šeit notika līdz pat 20. gadsimta 60. gadiem, turklāt apkārtnē tika iegūts arī dolomīts. Pretēji strauta tecējumam, dodamies augšup, apskatām vēl divus nelielus ūdenskritumus un nonākam pie dīķa, kurā, kā liecina apgrauztie koki, saimnieko bebru ģimene. No bebru mājas zariem aizlaižas ašais zivju dzenītis, bet, paskatoties uz dīķa tālāko stūri, rodas sajūta, ka uz šejieni pārvākušās visas Rīgas Kanālmalas pīles, jo tās te čum un mudž.
Dienas ziemā ir īsas, tāpēc lieki laiku netērējam un pāri valnim laižamies atpakaļ uz Kazu ieleju, lai tālāk dotos uz Raunas upi. Bet par to citā stāstā.