/nginx/o/2018/07/30/11111443t1hd2e3.jpg)
Daži mediji manam balsojumam par Eiropas Parlamenta rezolūciju par «Eiropas Savienības stratēģisko paziņojumu pret to vērstās propagandas apkarošanai» «piekarina» šai tēmai sev tik izdevīgās un nepieciešamās klišejas, proti, «nepatiesības», kuras es it ka paužu.
Tāpēc gribu vērst uzmanību dažiem faktiem.
Bet ir ļoti labi, ka šī diskusija tiek uzturēta šādā vai citādā formā, tādējādi ļaujot visiem tiem, kuri nu tiešām to paši vēlas, beidzot izlasīt, iedziļināties un padomāt par šo Eiropas Parlamenta mazākuma pieņemto dokumentu.
Un tagad par apgalvojumu - ka manis teiktais, ka ziņojumā par Eiropas Savienības (ES) stratēģisko komunikāciju pret to vērstas propagandas apkarošanai tiek paredzēts popularizēt islāmu un tas rekomendē jaunu mācību programmu izveidi, neatbilst patiesībai.
Lasām rezolūciju: «Aicina ES un tās dalībvalstis izstrādāt atbildes vēstījumu, ar kuru stāties pretī ISIL/Daesh vēstījumam, iesaistot izglītības sistēmu un palielinot tādu neradikālu musulmaņu garīgo līderu iespējas un pamanāmību, kuru respektablais statuss ļauj ticami deleģitimizēt ISIL/Daesh propagandu (izcēlums mans).»
Tiešām izglītības sistēma, lai palielinātu «neradikālu musulmaņu līderu iespējas», notiks bez programmas izstrādes, stihiski? Protams, ikviens jau tam drīkst ticēt, taču...
Tāpat rezolūcijā ir norādīts, ka centieni apkarot ISIL/Daesh »... prasa Eiropas Savienībai un dalībvalstīm sagatavot un izplatīt pret džihādistu propagandu vērstu informāciju, kurā īpašs uzsvars likts uz pedagoģisko aspektu, lai parādītu, ka radikālā islāma sludināšana no teoloģiskā viedokļa ir nepareiza».
Pedagoģiskais aspekts tiks īstenots ārpus skolām? Kur tad, interesanti? Un kā tiks parādīta nepareiza radikālā islāma sludināšana no teoloģiskā viedokļa? To var izdarīt tikai ar islāma skaidrošanu un popularizēšanu no «pareizā viedokļa».
Tāpat rezolūcijā aicināts veikt «daudzdimensionālus, institucionālus pasākumus (saiknes veidošana starp akadēmiskiem pētījumiem, brīvības atņemšanas iestāžu pārvaldību, policiju, tiesām, sociāliem dienestiem, izglītības sistēmām), lai cīnītos pret radikalizāciju».
Te nu ir nopietns jautājums par to, vai islāms (vai kāda tā daļa) ir vai nav radikāla un agresīva reliģija. Tomēr ir jāatzīst, ka diemžēl tas ir radījis gluži objektīvus apstākļus radikāļu aktivizācijai, Briseles un Stambulas lidostu, Nicas un Berlīnes šausmām, Ķelnes Ziemassvētku naktij. Vai tiešām mēs Latvijā arī vēlamies to visu sagaidīt, valstiski atbalsot liberālo «atvērto durvju» politiku attiecībā uz migrantiem, kas plūst uz Eiropu? Varbūt prātīgāk ir neielaist terorismu Eiropā, lai pēc tam ar to nav jācīnās? Varbūt prātīgāk ir neizraisīt nemierus un konfliktus Ziemeļāfrikas, Tuvo un Vidējo Austrumu valstīs, lai nebūtu pašiem jācieš no bēgļu pieplūduma?
Rezolūcija atbildi nedod. Problēmas risinājumus tā aizstāj ar darbības imitāciju, kas Eiropas Parlamenta vairākumam jau kļuvusi par tradīciju. Iespējams, ka tāpēc par rezolūciju nobalsoja tikai 304 parlamenta deputāti, kamēr pret bija 179 deputāti, ieskaitot mani, bet 208 deputāti atturējās paust savu viedokli, un 60 deputāti balsoja ar «kājām,» vispār neatnākot uz parlamenta sēdi.
Tātad no 751 Eiropas Parlamenta deputāta šo deklarāciju atbalstīja mazākums – 304 nobalsojušie.