/nginx/o/2018/07/30/11110792t1h68e5.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:54102] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Ideja par to, ka brauksim tieši šajā virzienā radās kādā augusta vakarā – gribējām mežus, laukus un jūru –tā, lai būtu maz cilvēku, bet daudz dabas. Plānojām noiet pēc iespējas vairāk, tāpēc atmetām ideju par telti un Depo nopirkām tentu (2×3 m) ar šņorēm.
Rīga–Mazirbe
Ceļš uz Mazirbi sākas ar sastrēgumu, kas stiepjas no Salu tilta līdz Spicei (ja ir iespēja, no Rīgas jāizbrauc pirms sastrēguma stundām), tomēr jau aiz Slokas, iebraucot rāmajos zvejniekciemos, darba nedēļas spriedzes atspere lēnām sāk atlaisties. Pēc Kolkas raga autobuss strauji rauj uz dienvidiem, esam Slīteres mežos, kur īsā laikā ceļmalā redzam iztrūkstamies stirnu un buciņu. Straujums kādā nomainās ainava ir relaksējošs un signalizē, ka esam nonākuši citā – unikālā realitātē. Slīteres Nacionālais parks jau gandrīz gadsimtu ir pasargāts no saimnieciskās darbības, un izceļas ārkārtīgi daudzveidīgu ekosistēmu. Ne velti Latvijas pirmās brīvvalsts laikā to sauca par Šlīteres dabas pieminekli.
Mazirbē mūs izlaiž pie Lībiešu tautas nama, pārējie autobusa pasažieri klusām uzsūcas apkārtējā ainavā un pazūd. Zvejnieku viensētas izskatās kā no Brīvdabas muzeja, klusas un neapdzīvotas. Mājas ir apjoztas ar zemām sētiņām, nekur nemana suņus, kas citviet, jo īpaši Latgalē, ceļiniekiem sagādā papildu adrenalīnu.
Nometni ierīkojam apmēram 2 km no Mazirbes, pie pašas jūras. Ūdens ir silts kā piens, sagaidām mirkli pirms saulrieta un laižam pa pliko nopeldēties. Pludmale ir tukša, tikai lidmašīnas mūs sveicina ar baltajām ledus kristālu svītrām, un uz Irbes šaurumu peldošie kravas kuģi sūta pa retam vilnītim. Vakariņās kuskuss ar gaļu, melna tēja un viegla priežu šūpošanās. Krēslot sāk vēlu, bet pilnīga tumsa tā arī neiestājas.
Mazirbe–Šlītere
No rīta, paēduši spēcinošās auzu pārslas, dodamies uz Mazirbes kafejnīcu iedzert kādu kafiju un apēst sklandrausi, bet kafejnīca ir ciet, tāpēc nākas samierināties ar lībiešu vēstures līkloču foto ekspozīciju. Vēlāk dodamies uz Šlīteri. Maršruta izmaiņas mūsu ceļam klāt pieliek apmēram 5 km, bet mēs nebēdājam.
Apmēram 4 km mērojam pa asfaltu, bet, lai nogrieztu līkumu, dodamies mežā, kur pa stigām, brienot cauri Juras laikmeta cienīgām papardēm un ģībstot no dabas daudzveidības, nonākam nelielā pļaviņā. Apmēram 40 m attālumā sakustas ainava, un četras rūsganas muguras riksīšiem šķērso pļavu un pazūd krūmos. Mēs sastingstam, nekad neesam redzējuši mežacūkas tik tuvu. Galvā sāk maisīties stāsti par mežacūkām, kas laikā, kamēr sivēni vēl nav paaugušies mēdz būt agresīvas. Noskatām koku ar kāpšanai ērtiem zariem un, lai pasvītrotu savu vietu barības ķēdē, izdodam vairākus šausminošus skaņas signālus. No krūmiem izskrien vēl četri tēli, no kuriem viens apstājas un ilgu laiku raugās mums tieši acīs. Rukša sejā interese mijas ar dziļu vienaldzību, pēc brīža tas attopas un vieglā riksī pazūd meža biezoknī, pa ceļam salaužot pāris satrunējušu koku zarus.
Lai paaugstinātu mūsu kaujas spējas, apbruņojamies ar lielāko atrodamo koka gabalu un dodamies tālāk. Esam sasnieguši Zilo kalnu nogāzi, kas viscaur nosēta ar meža lokiem jeb lakšiem, kas zied kā traki un izplata patīkamu svaigu loku aromātu. Šlīterē apmeklējam Šlīteres bāku, kas ir kļuvusi par modernu tūrisma punktu. Savukārt Mežkunga mājas pagalmā dundžiņu valodas pavadījumā norisinās svētku koncerts, vietējie amatnieki tirgo savus izstrādājumus, var garšīgi paēst un nopirkt kūpinātas zivis. Arī mēs iekrītam tirgotāju valgos – izdzeram ne tikai dienišķo kafijas tasi, bet arī nogaršojam kazas piena saldējumu un mielojamies ar laša steiku, kas veikli no mūsu pusdienu ēdienkartes izstūma līdzpaņemtās desmaizes.
Paradoksāli, ka tieši šeit, Mežkunga mājas tikko pļautajā zālienā, nevis iepriekš bristajos džungļos, katram no mums uzbruka pa ērcei. Tomēr ilgi nebēdājām, atsvabinājāmies no mazajiem asinssūcējiem un devāmies tālāk.
Šlītere–Melnsils
Ceļš uz Melnsilu sākas pa klusiem mežu un grants celiņiem, kuros nesastopam ne automašīnas, ne cilvēkus. Aiz Cirstes griežam pa kreisi un gar karjeru nonākam īsajā, bet skaistajā kanjonā, ar meža loku noaugušām nogāzēm un smilšakmens atsegumiem. Lai nokļūtu uz Latvijas mežu izveidotā ceļa, veicam vēl vienu kāpienu augšup Zilajos kalnos un pa azimutu, cauri mežu biezoknim atrodam stigu, pa kuru nonākam uz ceļa. Šo daļu mēs nosaucām par Slīteres safari. Īsajā ceļa gabalā no krūmiem aizbiedējam neapmierinātu alni, kurš norūca un lempīgi ieskrēja mežā, bet trīs briežu mātes ar diviem maziem bembijiem pamanījās mums parādīties pat divreiz. Savukārt viena ziņkārīga stirna mūs sagaidīja pienākam pavisam tuvu klāt un tikai tad devās savās darīšanās.
Atlikusī gājiena daļa ir pa klusiem celiņiem, ainava nomainās uz piejūras priežu mežiem, riet saule un tālumā aizlec vēl divas stirnas. Pāris kilometrus pirms Melnsila iekārtojam nometni, ķermenis ir patīkami noguris, uz lēnas uguns gatavojam makaronus ar pupiņām un tunci tomātu un čili mērcē. Saule ir norietējusi, bet ārā ir gaišs, tāpēc pirmos odu uzbrukumus izdodas atvairīt tīri labi, tomēr acis līp ciet un ir skaidrs, ka riebīgie asinssūcēji šonakt labi paēdīs.
Melnsils–Kolka
Melnsilā ierodamies agri, esam izslāpuši un taisnā ceļā dodamies uz veikalu. Maršrutā sastaptās upītes drīzāk atgādina purvu notekgrāvjus, tāpēc ūdens, arī izvārīts, nezaudē riebīgo garšu un krāsu. Šī iemesla dēļ vēlams nodrošināties ar dzeramo ūdeni jau laikus. Pie veikala vietējā jaunatne jau ir ieņēmusi savas vietas, daži malko alus dzērienus, bet citi svētdienas pavadīšanai sagatavojušies nopietnāk un cilā 0,7 l šņabja pudeli.
Uzreiz aiz Melnsila robežas dodamies mežā un apmēram 4 km mērojam pa taciņu, kas līkumo pa pašu stāvkrasta malu. Pa labi no mums ir spilgti zila jūra, bet pa kreisi – ziedošiem brūklenājiem un spilgti zaļām sūnām pilni priežu meži. Atlikušo ceļa daļu līdz Kolkasragam ar vēja sapūstām sejām un smaidu uz lūpām veicam vienā rāvienā. Te ieturam pusdienas un ejam uz Kolku.
No jūras tuvojas tumši zils mākonis, bet tas mūs tikai pabiedē un aizpeld Rīgas virzienā. Kolkā elpojam svaigo gaisu un lēkājam klasītes. Vienīgajā Kolkas kafejnīcā apēdam auksto zupu. Pēc brīža esam autobusā, kurš mūs ar saknēm izrauj no Slīteres mežiem un iemet Rīgas nezāļu kaudzē. Nekas. Mēs atgriezīsimies un izaugsim te vēlreiz.
Sakarā ar to, ka Slīteres Nacionālajā parkā ietilpst teritorijas, kurās cilvēku atrašanās tiek īpaši regulēta, silti iesakām, plānojot pārgājienus, pārliecināties par tiesisko regulējumu teritorijās, kuras šķērso maršruts.
Jaunā, 2017., gaiļa gada sagaidīšanu vēlējāmies atzīmēt vietā, kas saistīta ar gaili. Izrādījās, ka Latvijā ir vairāki dabas objekti, kuru nosaukumā figurē gailis. Daži kalni, vairāki ezeri un pat nelielas upītes. Izvēlējāmies nelielu meža ezeriņu Dunavas mežos, netālu no Dvietes. Mana vecmamma ir dzimusi netālu no tā saucamajiem Dunavas mežiem, un tie bieži figurēja viņas stāstos. Ja bija nepieciešams kāds piemērs par mežiem, kuriem nav ne gala ne malas, kuros aug simtgadīgi koki un kuros viegli apmaldīties, tad tie bez šaubām bija Dunavas meži. Ja stāstos gadījās neticamas sēņu ražas, kad baravikas jāpļauj ar izkapti un jāved prom ar piekrautām traktoru piekabēm – tas noteikti notika Dunavas mežos. Tāpat Dunavas meži bija partizānu darbošanās vieta, jo plašie un neapdzīvotie biezokņi ļāva latviešu partizāniem aktīvi rosīties vēl 50. gados. Šodien par šiem notikumiem atgādina vien neliels piemiņas akmens mežmalā, netālu esošo māju nosaukums «Partizāni» un plašie senie meži, kurus ar ceļiem ir paspējuši sarūtot «Latvijas valsts mežu» stratēģiskie plāni.
Pa ceļam uz Gaiļu ezeru nolemjam apmeklēt dažas vietas, kuras ir nesaraujami saistītas ar Dunavas mežu apkārtni. Pirmo apmeklējām Kaldabruņas baznīcu, kurā tika kristīts mazais Jānis Pliekšāns jeb Rainis. Tagad baznīca ir pamesta un vienīgā dzīvības liecība tajā ir stārķu ligzda, kas ērti izvietojusies uz ēkas jumta. Tālāk mūsu ceļš ved uz Tadenavu, kur Vārslavānu māju pirtiņā ir dzimis Rainis. Dunavā atrodam ūdenstorni ar lepnu gaili galā un nelielās upītes Eglaines ieteku Daugavā. Šī vieta 17. gadsimta beigās varēja kļūt slavena ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā. Te paplašinot un padziļinot Eglaines gultni, Kurzemes hercogs Jēkabs bija plānojis novirzīt pa Daugavu peldošos kuģus, laikā, kad zviedri tam bija slēguši iespēju kuģot caur Rīgu.
No Dunavas mēs dodamies pa taisno Dunavas mežos. Pats gājiens uz Gaiļu ezeru ir salīdzinoši īss, tomēr tā laikā mēs šķērsojām vairākus biotopus. Pirmais nāk zaļš un smaržīgs simtgadīgu, staltu egļu mežs, tajā nav pameža un sūnas ir zaļākas par veikalos nopērkamajām skābajām, sintētiskajām konfektēm. Tam seko mitrs priežu sils ar neskaitāmiem mellenājiem. Nonākam birzītē, kura vietām ir applūdusi un te mēs pirmo reizi piesmēlām zābakus, kas ikvienā pārgājienā ir īpašs notikums. Tā pamatīgi zābakus mēs piesmeļam tīrelī, pēc kura šķērsošanas bikses vēl ilgi smaržo pēc vaivariņiem. Vienā brīdī šķiet, ka tālumā aizskrien vai aizlido kaut kas balts, bet visu pārējo laiku valda klusums, mežs ir aizturējis elpu un mūs vēro. Nonākam purvā, kura viducī gozējas ieapaļš Gaiļu ezeriņš. Internetā pieejamā informācija liecina, ka ezers ir vidēji 2 m dziļš, un tajā mītot karūsas. Ezers ir aizsalis, mēs atkorķējam savu Mežezera pudeli. Laikam esam izslāpuši, jo dzirkstošais dzēriens garšo lieliski un mēs cenšamies tajā izšķirt vaniļas, apelsīnu miziņu un citus ātri gaistošos toņus.
Lai jums dabas brīnumiem bagāts Gaiļa gads!
Bija skaidrs un spirgts oktobra rīts, kad mēs nokļuvām pie Melturu ciematiņa tilta – vietā, kur sākas divas dažādas Amatas. Viena Amata te sākas laivotājiem, jo īpaši pavasara palu laikā, kad pāris nedēļas Melturu tilts kļūst par adrenalīna mednieku pulcēšanās centru. Otrā Amata šeit sākas mums, kājniekiem, lai priecētu ar sava pacietīgā plūduma radītajiem mākslasdarbiem.
Aiz tilta ir norāde «Amatas ģeoloģiskā taka», te mēs nolaižamies pa kāpnēm un esam labi koptā un marķētā taciņā. Tās sākotnējais reljefs ļauj ķermeņiem iesilt, bet acis priecē Latvijas dabai netipiskā ainava ar tālu lejā joņojošo upi. Esam ieradušies laikā, kad koki ir nometuši lapas un ainava ir viegli pārskatāma. Līdzi paņemtie draugi nebeidz atkārtot, ka nebija zinājuši, ka Latvijā ir atrodams kaut kas tik skaists. Es gandarīti klusēju un baudu Amatas spožo priekšnesumu.
Zemes slāņus upe šeit ir uzšķērdusi, kā nazis uzšķērž saldo bruneti, atklājot tajā cepumu un marmelāžu gabaliņus. Amata te ir atklājusi smilšakmens atsegumus, dolomīta slāņus un radījusi nelielus ūdenskritumus. Pavisam drīz mēs saprotam, kāpēc šo sauc par ģeoloģisko taku – smilšakmens atsegumi Amatas krastos seko viens otram un ļauj pāris stundās apskatīt liecības procesiem, kas norisinājušies pirms 350–400 miljoniem gadu – laikā, kad Latvijas teritoriju klāja jūra, un upju sanestās smiltis sablīvējās un sacietēja.
Amatas ģeoloģiskā taka ir kā muzejs, kura pastāvīgajā ekspozīcijā apskatāmi skanīgos vārdos nosaukti ieži: Melturu iezis, Īļaku iezis, Vizuļu iezis, Dolomītu krauja, Dambja iezis, Staburaga krasts un Varavīksnes iezis. Pāris stundu laikā uz taciņas satiekam tikai dalmāciešu suni un četrus mazos «ģeologus», kuri mammas pavadībā savus pētījumus veic, aizrautīgi uz visām pusēm izšļakstot dubļu peļķes.
Otrais pārgājiena posms sākas pie vairāk nekā 40 metru augstumā esošās Ainavu kraujas. Neskatoties uz sīko kaitinošo lietutiņu, skats mūs ielipina pēdu nospiedumos un mēs nevaram izkustēties. Dzeram tēju un ēdam līdzpaņemtās maizītes, esam nogājuši nedaudz vairāk nekā 3 kilometrus apmēram 2 stundās. Šī ir baudīšanas un nesteigšanās taka. Te rūsganie Amatas ūdeņi aizskalo ikdienas rūpes un raizes.
Beidzot sakustamies un, ejot tālāk, vērojam Ķaubju un Stūķu iežus. Pie Dzilnas ieža nogriežamies uz austrumiem, kur sastopam Latvijas dabā mītošos skaistos mežus un ne tik ierastu parādību – Padomju autobūves šedevru kapsētu. Ik pa laikam paradās saule un liek ūdens lāsēm spīguļot koku kailajos zaros. Mēs dodamies uz Cēsīm, šķērsojot klajus laukus, uz kuriem jau sakrājušās neizbrienamas ūdens peļķes. Laužamies cauri aizaugušam cirsmām un kāpjam spilgti zaļu sūnu noaugušos pakalnos. Mūs savā varā sāk pārņemt laiks, jo ir jāpaspēj uz vilcienu un vakarā jāatceras izgludināt kreklus. Pirmdienas rītā skriesim uz darbu, lai visu paspētu laikā, un gribēsies atpakaļ pie Amatas, kur laikam nebija nozīmes.
Pagājušajā pavasarī, izdzirdot par Ķemeru Nacionālajā parkā notiekošajām putnu vērošanas aktivitātēm, manī atraisījās nebijušas ornitologa vai, pieticīgāk izsakoties, birdvačera dziņas. Jāatzīst, ka putnu vērošana ir kļuvusi par tikpat populāru nodarbi kā brančs vai galda spēļu vakari, tāpēc ceļabiedri plānotajai ekspedīcijai pieteicās ātri un ar lielu entuziasmu.
Tuvākajā sestdienā jau esam autobusā un īsi pirms saullēkta izkāpjam Bigauņciemā, lai pa ceļam uz Kaņieri paķertu arī kādus jūras putnus. Likmes ir augstas, tāpēc grupa ir bruņojusies ar binokļiem. Dažam līdzi ir moderns Ķīnā ražots binoklis ar elektroniskas regulācijas iespējām, bet vēl kādam ir pat divi – pilnīgi vienādi padomju binokļi, kas kombinācijā ar profesionālo pārgājienu apģērbu, rada priekšstatu par nopietnu putnu vērošanas pieredzi. Pieticīgākais ornitologs bruņojies ar mammas operas binoklīti. Skatoties caur to putni, kļūst sliktāk saredzami, tomēr to ar uzviju kompensē binokļa elegantais izskats.
Saule jau ir krietnu sprīdi virs apvāršņa, kad mēs nokļūstam liedagā, lai caur binokļiem kāri tvertu dažādo putnu izdarības. Mani līdzpaņemtie draugi ar grūtībām spētu atšķirt pīli no zoss, tāpēc ar sugu atšifrēšanu iet visai švaki. Kaismīgu strīdu pavadījumā puiši izsaka pārdrošus minējumus, tomēr mums nav iespēju pārbaudīt to patiesumu. Samierināmies ar skaistumu, ko rada mierīgā jūra, uzlecošā saule un putni, no kuriem daudzus redzam pirmo reizi mūžā.
Pirmie satiktie cilvēki ir divi kaili vīrieši, kas izveļas no krastā izvietotas mobilās pirtiņas un iegāžas jūrā. Nākamā satiktā būtne ir krastā izskalots miris pelēkais ronis. Pārvarējuši sarūgtinājumu par uzskatāmo dzīves galīgumu, dodamies uz Lapmežciemu.
Paēdam kūpinātās zivis un Lapmežciemā griežam pa labi. Ejot garām mežiem un pļavām, nonākam pie ezera, kurš ir slavens ar savām daudzveidīgajām dabas bagātībām. Kaņieris ir sekls lagūnas ezers un ir ideāli piemērots gan tur konstatētajām 200 ūdensputnu sugām, gan zivīm. Tieši tāpēc to ļoti iecienījuši arī ūdensputnu sīvākie konkurenti – makšķernieki. Ezerā ir 14 salas, turklāt piecas no tām ir izveidotas mākslīgi, lai radītu putniem mājīgas ligzdošanas vietas.
Viegli šūpodamies laipās, ejam cauri niedru jūrai. Krastā ēdam ar īpatni burvīgo garšu apveltītās kadiķogas, kamēr no to ārstnieciskās iedarbības sāk sāpēt vēders. Metrus 50 no skatu torņa mūsu uzmanību pievērš mirušās ūdensžurkas ķermenis, ko rūpīgi aplūkojam kā eksponātu dabas muzejā.
Skatu tornī, ērti iekārtojušies pie saviem binokļiem, mēs vērojam laučus, gaigalas un gulbjus. Sajūsmu rada lielā dumpja dudināšana, kas atgādina skaņu, ko ikviens var radīt, īpašā leņķī pūšot alus pudelē. Liels paldies cilvēkiem, kas skatu tornī un ap to ir izvietojuši ezerā redzamo putnu attēlus ar nosaukumiem, tādā veidā veiksmīgi atrisinot vairākus strīdus. Tie, kas te bijuši, var apstiprināt, ka flora un fauna, kas vērojama ap Kaņiera skatu torni rada īpašu noskaņu, kādas nav nekur citur. Līdz pavasarim vairs nav tik tālu, kā šķiet, nepalaidiet to garām!
Pirmās Latvijas brīvvalsts Vidzemes ceļvedī tūrisma veicinātājs Kārlis Vanags rakstīja: «Gaiziņš ir dzimtenes augstākais kalns… Kad ap Daugavu pie Rīgas jau brauc ratos, Gaiziņa augstienē vēl brauc kamanās, un, kad Zemgalē rudzu lauki jau zaļo, Gaiziņa gravās vēl redzams sniegs». Tā nu cerībā atrast sniegu, devāmies uz Latvijas augstāko pauguru – Gaiziņkalnu jeb vienkārši Gaiziņu.
Ģeologi noskaidrojuši, ka Gaiziņš ir senākais Latvijas paugurs, un lēdāji atkāpjoties to ir izveidojuši pirms apmēram 16 tūkstošiem gadu. Gaiziņš nav tikai Latvijas augstākais punkts – tā apkārtnē izveidotais dabas parks ir unikāla bioloģiskās daudzveidības pērle. Tā pakājē atrodas vairāki ezeri, tostarp, leģendām apvītais Viešūrs, kura gultnē atrodas vismaz četras augstienes, kur katrai dots savs vārds.
Iepriekšējo reizi Gaiziņā biju pamatskolā – klases ekskursijā. Nezinu kā citi, bet mēs ekskursijās to vien darījām, kā centāmies izvest no pacietības skolotājas, tāpēc dabas objektiem vienkārši neatlika laika. No Gaiziņa atceros vien kāpšanu skatu tornī, kas, pateicoties tā kritiskajam stāvoklim, bija asinis stindzinošs pasākumus un piestāvēja jaunu vīriešu varoņdarbiem.
No šī skatu torņa, kas jau pamatos piedzīvoja rupjas celtniecības nepilnības un tā arī nekad netika nodots ekspluatācijā, pāri ir palikušas tikai atmiņas. 2012. gadā, klātesot pārsteidzoši daudziem asu izjūtu cienītajiem, tas tika uzspridzināts. Kā stāsta aculiecinieki, zemessargi padarījuši savu darbu godam, skatu tornis pēc sprādziena sadalījies divās daļās un nogāzies.
Jau pats brauciens uz Gaiziņu ir piedzīvojums. Naktī ir pamatīgi snidzis, tāpēc grants ceļa posms, kas sākas pie iebraukšanas lielajos Kangaros, ir mīksts. Uz tā skaisti iezīmējas daži iesarkani automašīnu atstāti riepu nospiedumi. Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet man patīk, ka Valsts ceļi tā arī nav spējuši šajā posmā ierīkot modernu asfaltētu šoseju. Braukšanas ātrums te samazinās, ļaujot ieelpot skaisto ainavu. Mežs atrodas tuvāk ceļam, gandrīz ierāpjoties pa mašīnas logiem, un sarkanīgi brūnais ceļa segums skaisti iederas apkārtnē.
Tālāk seko Ķeipenes valnis, no kura paveras tāls skats pāri mežu galotnēm un miglas pielijušām pļavām. Turpat jau ir Līčupe un Ērgļi, no kurienes ceļš garām Pulgoznim, Kāla ezeram un caur pasakainam mežam ved uz Gaiziņu. Esam piebraukuši pie slēpošanas nogāzes, kura tikusi pie bibliska nosaukuma – Golgāts. Gaiziņam ir vairāk nekā simt gadu pieredze, vizinot uz savas muguras kalnu slēpotājus. Pat laikā, kad tas nebija aprīkots ar pacēlājiem, ļaudis ceļu augšup mēroja kājām. Gaiziņš bija tik populāra slēpošanas vieta, ka cilvēki ar slēpēm un citiem braucamlīdzekļiem kājām nāca uz Gaiziņu pat no 20 kilometrus tālas apkaimes. Tikai pēdējā laika, populārakiem kļūstot sniega pūtējiem, to ir izkonkurējuši Rīgai tuvāki kalni.
Mašīnu stāvvietā nav daudz, tomēr pie pacēlājiem skanošā popmūzika rada sajūtu, ka te viss notiek. Mēs ar Elizabeti esam nolēmuši diversificēt pieredzi, tāpēc man līdzi ir slidsoļa distanču slēpes, viņai – snovbords. Uz jautājumu, vai distanču trase ir vaļā, saimnieks atbild izvairīgi, sakot, ka esot to nobraucis ar retraku. Viņa sejas izteiksmē izdodas nolasīt, ka tas, ko viņš ir izveidojis, nav gluži slēpošanas trase.
Par to pārliecinos, veicot pirmos 500 metrus, kas nepārtraukti virzās augšup. Ir nepieciešamas vairākas atelpošanās pauzes. Trases lielāko daļu veido nogāzes, un tikai pašā virsotnē kā balvu var izbaudīt īsu slēpojumu pa līdzenumu. Es par to neskumstu – laiks ir saulains, visapkārt skaisti egļu meži, bišu mājiņas. Atpūtas brīžos var apcerīgi vērot ainavu.
20. gadsimta 30. gados izdotajā latviešu valodas konversācijas vārdnīcā ir rakstīts: «No Gaiziņa paveras skaistākā Vidzemes ainava. Skaidrā laikā no šejienes var saskatīt sešu draudžu baznīcu torņus». Šodien Gaiziņa virsotne ir apaugusi ar mežiem un tikai caur dažām spraudziņām, kuras izveidojušas slēpošanas nogāzes, var pavērties tālāk. Gaiziņkalns atšķirībā no daudzām citām kalnu slēpošanas trasēm ir paugurs, nevis grava, tāpēc te slēpotāji var vērot ainavu, kas nebeidzas pret otru gravas malu, bet sniedzas līdz pat apvārsnim.
Nakšņojam Dāmu paradīzē – viesu namā, kas savā interjerā rūpīgi glabā Padomju mantojuma klātbūtni. Viesu nama saimniece ar entuziasmu stāsta par viesu nama nākotni, kad te taps moderns atpūtas komplekss. Bet pagaidām naudas nav un situācija ir tāda, kā ir. Dāmu paradīze apsaimnieko slēpošans trasi, kura sākas tieši no Gaiziņa virsotnes. Domāju, ka pasaulē nav daudz tādu valstu, kur augstākajā virsotnē slēpotāji var nokļūt ar pacēlāju.
No rīta pa logu vērojam, kā pļavā rotaļājas četras, pirmo saules staru sasildītas stirniņas. Brokastīs ēdam sinepju sardeles un omleti ar tomātiem. Galva ir atbrīvojusies no rūpēm un mazliet sāp slēpju un snovborda zābaku piedzītās kājas. Tās ir laimes sāpes, kuras kādu laiku atgādinās par brīvdienām un pirmdien palīdzēs izturēt skaudro atgriešanos ikdienā.