Indulis Paičs: Mūsdienu cilvēks ir dziļi izslāpis pēc garīguma (350)

Kas ir Ziemassvētki kristīgajā izpratnē? Kurā brīdī un kā tie kļuva par svinamiem svētkiem?

Kristietībā šo svētku izcelsme ir ļoti dabiska. Kad dzīvē kāds cilvēks ir ļoti nozīmīgs, tad mums kļūst interesanti, no kurienes viņš nāk un kā viņš ir veidojies. Tā tas bija arī ar pirmajiem kristiešiem. Ideja, ka jāsvin Jēzus dzimšanas diena, šķita ļoti organiska. Lai gan senākie kristiešu svētki ir Lieldienas, taču šobrīd vidusmēra cilvēkam Ziemassvētki ir labāk pazīstami. Drīzāk aizies Ziemassvētkos uz baznīcu, nevis Lieldienās.

Tiesa, Kristus dzimšanas diena kā svētki radās ne uzreiz, bet gan dažus gadsimtus vēlāk, kad baznīca mēģināja sakārtot savu kalendāru. Pastāv pamatots viedoklis, ka īstais Jēzus dzimšanas datums nebija zināms, un ka šie šie svētki tika savienoti kopā ar tobrīd jau pazīstamiem svētkiem, proti, Ziemas saulgriežiem.

Dzimšanas dienas svin visi cilvēki. Tās ir reizes, kad mēs esam pateicīgi Dievam par to, ka mēs vispār esam. Tieši tāpat mēs esam pateicīgi par Kristus dzimšanu.

Ziemassvētku laiks ir arī dziļi simbolisks. Tas ir saulgriežu laiks, pavērsienu laiks. Tas nozīmē, ka no tumsas mēs nonākam pagrieziena punktā, kas arvien fiziski ir tumšs, taču gaišs saturiski, jo mēs saprotam, ka tas ir tas brīdis, kad turpmāk gaismas būs vairāk. Tas ir labs garīgs simbols tam, ko mēs saprotam ar Kristus dzimšanu. Ar to, protams, netiek viss uzreiz atrisināts, bet tas ir sākums, no kura var sākties cilvēka dzīves transformācija.

Protams, laika gaitā kalendāri, gadu un dienu skaitīšanas sistēmas ir mainījušās, kā dēļ ir notikušas vesela virkne nobīdes. Pirmkārt, 25.decembris šobrīd nav īstais saulgriežu datums. Otrkārt, pārējot no Juliāna kalendāra uz Gregora kalendāru, notika nobīde par divām nedēļām, kas ir atbilde uz jautājumu, kāpēc pareizticīgo Ziemassvētkus mēs svinam divas nedēļas vēlāk.

Kad Jēzus bērniņš bija piedzimis, Austrumu gudrie nesa viņam dāvanas. Dāvanas šajos svētkos dāvinām arī mēs. Kāda nozīme kristietībā ir dāvināšanai? Kāpēc mēs apdāvinām cits citu?

Dāvināšanas doma ir ļoti dziļa – tas saistās ar vēl vienu kristietībai ļoti svarīgu jēdzienu, proti, žēlastību. Mēs, latvieši, to saprotam ar žēlumu vai žēlošanu, bet oriģināli tas nozīmē dāsnumu. Kad mēs sakām, ka Dievs ir žēlastības pilns, tas nozīmē, ka viņš dod vairāk, nekā mēs būtu pelnījuši, nekā mums pienāktos, nekā tas būtu taisnīgi. Netaisnīgs saimnieks mums ieber maisā mazāk, nekā mēs esam nopirkuši, taisnīgais ieber precīzi tik, cik mēs esam nopirkuši, bet dāsnais ieber ar kaudzīti. Tā ir žēlastība, šī klāt pievienotā dāvana.

Kristus nākšana pasaulē arī ir žēlastība, ko mēs neesam nopelnījuši ar saviem labajiem darbiem, bet gan drīzāk saņēmuši kā dāvanu. Turklāt dāvana ir ne tikai Kristus, bet arī pati dzīve. Dzīve jau pati par sevi ir žēlastība. Dzimšanas dienā mēs šo dāvanu apzināmies.

No šejienes arī nāk apdāvināšanas ideja - līdzīgi kā mēs savā dzimšanas dienā rīkojam draugiem un ģimenei mielastu, savukārt draugi savu pateicību par mūsu klātbūtni viņu dzīvē apliecina ar dāvanām. Tā ir apmaiņa, kur mēs cits citam izrādām prieku, ka mēs esam, ka varam būt kopā. Kristus piedzimšanas svētkos šāda tradīcija ieviesās vēlāk. Tas ir saistīts ar svēto Niklāvu vai Nikolaju, kurš esot bijis pirmais, kas izdomāja, ka Ziemassvētkos ir jāsagatavo dāvaniņas, kuras jādāvā citiem.

Jāsaka, ka mūsdienās tirgotāji un ražotāji ir pārlaimīgi, ka ir šāds Ziemassvētku periods, kurā cilvēki masveidā ir gatavi cits citam pirkt un dāvināt. Ir izveidojusies liela industrija, milzīgs apdāvināšanās drudzis. Protams, ka ir labi, ka tu otram gribi uzdāvināt dāvanu, kaut vai vienreiz gadā, taču būtu jāsaprot, ka galvenais mērķis ir klātbūtnes dāvināšana. Tas, kas mūsdienu Ziemassvētkos zūd, turklāt zūd arī vispār mūsu dzīvē – izpratne, ka otra cilvēka uzmanība, mīlestība, klātbūtne ir vislielākā dāvana. Nopirkt lietas, iesaiņot un atdot – tas ir veids, kā atpirkties ķeksīša pēc, lai nebūtu nepieciešamības tuvāk kontaktēties.

Kurā brīdī mēs esam iebraukuši šādās auzās un zaudējuši svētku garīgo satvaru? Vai tas ir kārtējais Padomju gadu mantojums, kad Ziemassvētki bija aizliegti?

Es domāju, ka Padomju gadi šeit spēlē lielu lomu, jā. Aizliegums svinēt Ziemassvētkus un Svētā Nikolaja aizstāšana ar Salatēvu atrāva no šiem svētkiem garīgo saturu. Mēs pasēžam, paēdam, uzdāvinām dāvanas, un viss. Tagad, kad mēs atkal esam jaunā situācijā, kur dzenamies pakaļ atkal jauniem dzīves standartiem, tas arvien vairāk pārvēršas par lielu stresu. Tā to arī apraksta ārzemju pētnieki, proti, ka Ziemassvētku laiks ir stresains un daudzus cilvēkus padara nelaimīgus.

Man ir zināmi cilvēki, kuri pēdējos gados apzināti gada nogales svētku laikā plāno atvaļinājumu un dodas uz ārzemēm, lai nebūtu jāiesaistās šajā Ziemassvētku drudzī, jo svētku prieka vietā izjūt stresu un nomāktību.

Es piekrītu, ka cilvēki to jūt, ka tā ir problēma, un man būtu ļoti žēl, ka rezultātā šī nepatika vērstos nepareizā virzienā, proti, pret pašiem svētkiem, nevis to mūsdienu blakusefektiem. Tas ir pārdomu vērts temats. Taču es domāju, ka mēs ejam cauri attīstības procesam, un gan jau kaut kādā brīdī atkal cilvēciskās vērtības izkristalizēsies kā galvenās, un ārpuse, proti, materiālais un spožais sevi izsmels. Tas, ka mēs vispār cilājam šādus jautājumus, nozīmē to, ka mēs patiesībā neesam komfortā. Un mēs labi saprotam, ka šie svētki tiek izmantoti komercijai un ir zaudējuši savu kodolu. Cilvēki meklē.

Kā mums būtu jāmeklē, lai atrastu šo pazudušo Ziemassvētku garīgumu?

Meklējumiem nav noteikti jāizpaužas kādās izteikti reliģiskās ārišķīgās formās. Tas, ka mēs varam būt kopā un pieminēt, cik tā ir liela žēlastība un dāvana, ka mēs vispār esam. Tam visam pamatā ir milzīga mīlestība un labvēlība. Tieši tāpēc mēs Ziemassvētku vakarā ejam uz baznīcu, kur mums atgādina, par ko ir stāsts. Pēc tam mēs dodamies mājās, kur esam kopā ar saviem tuvākajiem cilvēkiem un veidojam šo vakaru kā vienkāršu brīdi, kurā mēs varam izbaudīt to, ka mēs cits citam esam. Un, ja mums vēl izdodas nolikt malā savas ķildas un domstarpības, tad šajā brīdī arī tā Ziemassvētku sajūta veidojas.

Mēs neprotam svinēt svētkus. Mēs gribam šo svētku sajūtu dabūt, taču mēs nesaprotam, ka lai to dabūtu, ir jāizdara vesela virkne lietu. Mēs, 21.gadsimta cilvēki, gatavošanos svētkiem uztveram kā tehniskas problēmas – pīrādziņi, eglīte, piparkūkas, dāvanas utt. Mēs aizmirstam, ka pīrāgi un piparkūkas ir jācep pašiem kopā, egle jābrauc uz mežu izvēlēties. Mērķis jau nav ātri, ātri kaut kur dabūt pīrāgus, piparkūkas vai izgreznotu egli, bet gan kopīgais process, kura rezultātā mēs tiekam satuvināti. Tu vari visu nopirkt gatavu, taču tas nerada svētku sajūtu.

Kāda nozīme svētku sajūtas radīšanā ir pirmssvētku laikam, proti, Adventam un gavēnim?

Tu nevari piedzīvot kulmināciju, ja neej tai pretī. Kas ir kulminācija? Tu pakāpeniski audzē kādu spēku, kamēr sasniedz augstāko punktu. Tā ir sena gudrība. Lieliem dzīves pasākumiem, ja tu negribi, lai tie vienkārši paskrien garām, ir jāgatavojas. Un labākais veids ir kontrasts – gavēnis, sevis izzināšanas laiks. Kad vairākas nedēļas esam pavadījuši klusākā, piezemētākā, apcerīgākā un skumīgākā noskaņā, tad svētkus mēs piedzīvojam kā gaismas brīdi. Mēs apzināti sevi mazliet piebremzējam, lai prieks pēc tam būtu lielāks.

Advents saka, ka mīlestība un attiecības mūsu dzīvē nāk lēnām. Caur to, ka ieguldām darbu un uzmanību, un tad vienā brīdī no tā kaut kas izaug un izveidojas. Un arī attiecības ar Dievu mēs nevaram izveidot ātri, garāmejot. Tas prasa laiku.

Vai jums šķiet, ka mūsdienās mēs vispār vēl gribam veidot attiecības ar Dievu, ja tā īsti neprotam tās veidot cits ar citu?

Es domāju, ka noteikti. Problēma ir tāda, ka mēs esam sapinušies vārdiskajā līmenī, proti, mums ir lieli iebildumi pret vārdu Dievs, ticība un daudziem citiem terminiem, kas ir pārāk noslogoti un tikuši izmantoti dīvainos kontekstos. Taču ticība jau nerunā par abstraktām lietām, bet gan par mūsu dzīvi. Stāsts par Dievu ir stāsts par to, kā es jūtu realitāti, kurā es esmu. Vai es tai uzticos, vai es uzskatu, ka šī dzīve ir bezjēdzīga vai arī – gluži pretēji – vērtīga un skaista, pat ja tajā ir problēmas un kļūdas. Tas ir stāsts par manu vietu šajā pasaulē.

Mūsdienu cilvēks ir dziļi izslāpis pēc šīm lietām, tāpēc viņš meklē attiecības ar Dievu. Varbūt mums ir grūtības ar tradicionālām formām, bet zem citiem nosaukumiem, bieži vien vispār vārdos par to nerunājot, cilvēks meklē savas dzīves jēgu, saturu un pamatu. Grib saprast, kur jāiet un kas jādara. Ja mēs par šīm lietām nedomājam un atliekam malā, tad gribot negribot tās atgriežas ar dažādiem nepatīkamiem simptomiem – cilvēks sāk «degt ārā», neredz jēgu savam darbam, iestājas krīze. Mēs jau nekad neteiksim, ka man tagad ir nepieciešams Pestītājs vai Dievs.

Mūsu praktiskā dzīve un intelektuālā dzīve ir atrāvušās viena no otras, tāpēc mums ir šīs grūtības. Dievs mums šķiet kaut kas mistisks, taču, piemēram, tā kopības sajūta, kad mēs sēžam pie eglītes savu tuvinieku lokā – tā jau ir tā Dieva valstība.

Kāpēc mēs šo Dieva valstību nemitīgi pazaudējam? Kāpēc mēs katru gadu apņemamies laboties un sākt jaunu dzīvi, bet līdz galam to tā arī parasti nerealizējam?

Mēs esam cilvēki, un mūsos ir vairāki slāņi – bioloģiskais, praktiskais, dvēseliskais, racionālais. Mūsu lielākā problēma slēpjas tajā, ka savās fantāzijās un priekšstatos par dzīvi mēs skrienam pa priekšu tam, kas notiek realitātē. Mēs saprotam, ka lietām vajadzētu notikt citādāk, taču apņemšanās bieži vien izšķīst, jo mūsu instinktīvā, bioloģiskā puse, mūsu dvēseles pārdzīvojumi «atsviež» mūs atpakaļ.

Manuprāt, cilvēki tāpēc izvēlas simboliskas robežšķirtnes kā Jaunais gads. Jā, reizēm tas ir tikai uz trim dienām, taču ir labi, ka mēs vispār pamostamies. Tas ir sākums, neliela revīzija. Tas būtu briesmīgi, ja mēs varētu sacīt «viss ir brīnišķīgi, viss ir kārtībā, es esmu lielisks cilvēks - ne ko pielikt, ne atņemt». Tas nebūtu veselīgi. Tāpēc arī ir vērts interesēties par garīgiem jautājumiem, jo tā arī ir mūsu galvenā problēma – mēs zinām, ko mums vajag, bet mēs to nedarām vai nespējam izdarīt.

Cilvēks nav nemaz tik liels kungs pār sevi un savu dzīvi, kā mums gribētos domāt. Stāsts par reliģiju, garīgo izaugsmi, galu galā arī pestīšanu, ir stāsts par to, kā reāli šīs pārmaiņas notiek. Vai ir mehānismi vai palīdzoši instrumenti?

Kam ir jānotiek, lai dzīve patiešām transformētos? Kristietība atbild: «Transformācija notiek, ja transformējas tavs iekšējais stāvoklis.» Lai kaut kas izmainītos ārējā pasaulē, vispirms ir jāizmainās iekšējai pasaulei.

Tikai parasti par šīm lietām mēs sazin kāpēc sākam domāt tikai gada nogalē...

Ziemassvētku laiks aktivizē daudzas lietas. Citi saprot, ka mīlestības dzīvē ir par maz, tāpēc uznāk depresija. Es to ieteiktu uztvert kā pamudinājumu – tu esi konstatējis problēmu, ka kaut kam ir jāmainās. Uzdrošinies tam atsaukties un mēģini noskaidrot, ko tad tas, kura dzimšanu mēs šodien svinam, mums ir atnesis, rādījis un mācījis. Es aicinātu Ziemassvētku laiku izmantot tam, lai apzinātos savu iekšējo pasauli, tās svarīgumu.

Daudzi mūsdienu cilvēki nemaz nesaprot, par ko ir runa, kad sakām «garīgā pasaule». Tā nav nekāda halucinācija vai paralēlais universs. Tā primāri ir mana iekšējā pasaule – manas domas, manas jūtas. Stāsts ir par to, kā šo iekšējo pasauli apdzīvot. Kādi likumi tur darbojas? Tā ir ļoti interesanta dinamika, kuru cilvēki bieži vien ignorē.

Kamdēļ mēs to ignorējam? Mums ir bail?

Pirmkārt, mums trūkst labu vadītāju. Mēs vienkārši nesaprotam teritoriju. Otrkārt, mēs esam ļoti «izcelti» ārpus sevis. Mēs ticam tikai objektīvai realitātei. Iedomājamies, ka dzīvi varam dzīvot, personiski tajā neiesaistoties, neiedziļinoties. Līdz zināmai robežai to var darīt, taču tad vienā brīdī tu apzinies, ka ārējā pasaule ir sakārtota, bet kaut kā tomēr trūkst. Es nejūtos labi pats ar sevi.

Kāds turpina spītīgi ignorēt, bet kāds sāk meklēt un atklāj, ka tā ir dzīva un ļoti nozīmīga pasaule. Un turklāt izrādās, ka tas, kā es jūtos, ir ļoti mazā mērā atkarīgs no tā, kas man notiek apkārt. Tas ir vairāk atkarīgs no tā, kā es pats sevi iekšēji jūtu. Mums ir ļoti lielas iespējas paslēpties ārējā realitātē, kura ir tik vilinoša un daudzsološa. Cilvēki meklē – brauc ceļojumos, lasa grāmatas, iet uz teātri. Taču tas viss atkal pārsvarā ir ārpusē. Jāmeklē ir iekšpusē.

Vēsturnieki un sociologi uzskata, ka mēs kā pasaules sabiedrība šobrīd esam nonākuši uz sliekšņa. Proti, esam sapratuši, ka vecā kārtība vairs īsti nestrādā, bet nav arī saprašanas par to, kādai vajadzētu būt jaunajai kārtībai. Viss neatkarīgi no mums ļoti strauji mainās, bet mēs, šķiet, galīgi tam netiekam līdzi.

Es gribu citēt Salamanu Mācītāju, kurš teica, ka šajā pasaulē nav nekā jauna. Fundamentāli cilvēks nemainās. Mainās sabiedriskās formas, retorika, taču sabiedrība iet caur cikliem, un kaut kādā ziņā tas, kas tagad ir un būs, jau ir bijis. Varbūt citos mērogos, formātos un veidos. Nepārspīlēsim. Mums, protams, liekas, ka mūsu laikmets ir izšķiroši svarīgs – «tā nu gan vēl nekad nav bijis, tik samaitāti cilvēki vēl nav bijuši, tik briesmīgas problēmas vēl nav bijušas». Tā tas nav.

No otras puses es gribētu piekrist, ka šobrīd nevienam nav līdz galam skaidrs, kas tieši notiks tālāk.

Šobrīd arī man ir sajūta, ka ir liels pārmaiņu laiks, ka ir nobrieduši vesela virkne procesu, kas ir rūguši un nu piesaka sevi jaunās formās. Cilvēkiem nāksies risināt problēmas, kuras viņi ir veiksmīgi ilgstoši ignorējuši vai cerējuši, ka tās atrisināsies pašas.

Kopumā es nedomāju, ka mums vajadzētu uz nākotni raudzīties pesimistiski, bet droši vien, ka viegli nebūs.

Es dzīvoju ar pārliecību, ka Dievs dara savu darbu. Tas nozīmē, ka es piedalos tik, cik es spēju saprast, bet pārējā laikā vienkārši uzticos. Krīzes gan jau būs, un būsim godīgi – daudzas krīzes mēs esam pelnījuši –, bet es ieteiktu paļauties un skatīties ar atvērtām acīm, neļauties histērijai un vienmēr atcerēties, ka, lai cik lieli globāli procesi notiek, paralēli notiek arī mana dzīve. Un šī mana dzīve ir pietiekami svarīga, lai es tai pievērstu uzmanību.

Kopt savu iekšējo pasauli varbūt ir labākais, ko mēs varam izdarīt, kamēr esam iesaistīti šajos lielajos procesos. Jo šie lielie procesi var beigties jēgpilni un labi tikai tad, ja tajos ir iesaistīti jēgpilni un labi cilvēki. Ja mēs varam uzdāvināt savai valstij, sabiedrībai un laikmetam vienu jēdzīgu cilvēku, proti, sevi, tad tas ir lieliski!