Dzīve ar C hepatītu: Valsts izdod naudu nevajadzīgām lietām, bet nevar izārstēt cilvēkus, kurus pati inficējusi! (49)

«Es vēlētos dzīvot tādu dzīvi, kādu dzīvoju pirms inficēšanās,» atzīst Dmitrijs, kurš ar C hepatītu inficējās pirms 10 gadiem, izmantojot zobārstniecības pakalpojumus valsts poliklīnikā. C hepatīts ir ar asinīm pārnēsājama slimība, ar kuru Latvijā slimo ap 50 000 cilvēku jeb 2% no visiem valsts iedzīvotājiem. Katru gadu tiek diagnosticēti vairāk nekā 1700 jauni slimības gadījumi.

Ar C hepatītu iespējams inficēties ne tikai lietojot intravenozas narkotikas vai dzimumsakaru ceļā, bet arī izmantojot manikīra, pedikīra, tetovēšanas salonu un stomatoloģiskos pakalpojumus. Inficēšanās notiek gadījumos, ja pakalpojumus iepriekš saņēmis ar C hepatītu inficējies klients un darba instrumenti pēc tam nav tikuši atbilstoši sterilizēti. Liela daļa C hepatīta nēsētāju neapzinās, ka ir saslimuši, jo hroniskā C hepatīta simptomi var nebūt redzami gadiem ilgi.

Dmitrijs stāsta, ka C hepatīts būtiski ir mainījis gan viņa ikdienas dzīvi, gan spēju strādāt. «Es vairs nevaru plānot savu dzīvi. Man visu laiku jāiet pie ārstiem, kuri mani novēro, un tas ir vienīgais, ko viņi dara. Viņi novēro, bet neārstē.» Sākumā Dmitrijam tika veikta ārstēšana, kuru daļēji sedza valsts, tomēr arī viņš pats mēnesī bija spiests šķirties no 200 latiem, kas, ņemot vērā viņa nelielos ienākumus, bija prāva summa. Kādu laiku ārstēšana turpinājusies, bet progress bijis minimāls, tāpēc ārstēšana tika pārtraukta.

«Tagad mani atkal novēro. Bet kas un kā ar mani notiek… Par to, man šķiet, visiem ir nospļauties,»

atklāj Dmitrijs, kurš norāda uz ārstu nekompetenci C hepatīta ārstēšanā. Šobrīd Dmitrijs lieto tabletes, kuras, viņaprāt, nav efektīvas, jo nekādu uzlabojumu nav, veselības stāvoklis tikai pasliktinās.

Inficēšanās un ārstēšanās - neziņa un izmisums

Dmitrijs atzīst, ka cīņā ar slimību jūtas viens, jo nekādu atbalstu no valsts viņš nejūt. Ja sākumā tika solīta ārstēšana, tad pēc gada iestājies klusums. «Es jautāju ārstam - kas noticis? Ārsts teica, ka kaut kas esot mainījies, tāpēc esot jāgaida. Neviens mums neko nestāsta.». Ar neziņu un bezcerīgu gaidīšanu saskāries arī Jānis, kuram inficēšanās ar C hepatītu šķiet kā mīkla. «Man ir tikai divi pieņēmumi, kā es varēju inficēties - tas varēja būt 1991.gadā, kad man operēja aklo zarnu vai 1999.gadā, kad tuberkolozes laikā man tika veikta plaušu biopsija». Par C hepatītu Jānis uzzināja 2010. gadā, kad parastas plaušu saslimšanas laikā papildus vispārējām asins analīzēm tika veiktas arī C hepatīta analīzes, kuras izrādījās pozitīvas. Arī Jānis, tāpat kā Dmitrijs, atzīst hepatīta negatīvo ietekmi uz ikdienas dzīvi. «Tagad jau esmu ar to apradis, bet sākumā ļoti traucēja nogurums, kas pēkšņi uznāca dienas vidū. Tā ir tāda lieta, ko īpaši publiskot negribās un tu vienkārši ar to samierinies,» atklāj Jānis.

Latvija palīdzēt nespēj, ārstēties ārzemēs nepietiek līdzekļu

Jānis šobrīd lieto zāles, kuras viņa veselības stāvokli daudz maz uztur vienā līmenī, taču tās nav ārstējošas, turklāt tiek iegādātas par viņa paša līdzekļiem. «Tās ir parastas recepšu zāles, tomēr arī tās nemaksā maz - viens iepakojums maksā apmēram 60 eiro,» stāsta Jānis. Pirmais valsts apmaksātais ārstēšanas kurss Jānim nebija efektīvs, jo viņa organisms zāles atgrūda. Tagad Jānis gaida rindā uz jaunajām zālēm.

«Rindā pieteicos šā gada pavasarī ar cerību, ka zāles dabūšu gada laikā, tomēr pēc nesenās sarunas ar dakteri, saprotu, ka nekāds finansiāla atbalsta palielinājums no valsts nav gaidāms, tāpēc es varu gaidīt vēl ilgi un dikti - pat 5 gadus.»

Jānis atzīst, ka ir apsvēris arī ārstēšanos ar medikamentiem no Indijas, kuri nopērkami par krietni lētāku naudu, tomēr pamest valsti, lai ārstētos, Jānis negribētu. «Lai vai kā, esmu šīs valsts patriots.».

Par ārstēšanos ārzemēs nedomā arī Edgars, kurš par savu diagnozi uzzināja nejauši, kad, atkārtoti nododot asinis, viņam tika paziņots, ka tās vairs nav derīgas. «Man nav ne mazākās jausmas, kā inficējos,» atklāj Edgars. Edgars stāsta, ka hepatīts nopietni ietekmējis viņa spēju strādāt, jo spēka pietiekot tikai pusei no dienas. «Tad, kad es izgāju pirmo kursu gada garumā, jau kursa laikā bija liels nogurums zāļu ietekmē. Arī tagad, pēc kursa, vakaros vairs nav spēka.» Pirmajā ārstēšanās laikā Edgars izmantoja valsts apmaksātos medikamentus, bet diemžēl rezultātu nebija. Otru pusi, kuru Edgaram vajadzēja apmaksāt pašam, apmaksāja viņa darba vieta. «Tādā ziņā man ļoti paveicās, mana darba vieta bija ļoti pretimnākoša,» stāsta Edgars.

Nekādu uzlabojumu nav un nevar būt, ja nekas netiek ārstēts

Visi trīs ar C hepatītu inficētie stāsta, ka, lai gan ikdienā cenšas dzīvot parastu dzīvi, ir jāievēro dažādi drošības pasākumi. Edgars un Jānis atklāj, ka par savu slimību vienmēr brīdina medicīnas iestādes, kā arī pastiprinātu uzmanību pievērš higiēnas prasībām. Līdzīgi rīkojas arī Dmitrijs, kurš atzīst, ka visgrūtāk gan esot tikt galā pašam ar sevi. “Ir pamatīgi ierobežojumi ēdienkartē.

Nelietoju gāzētus dzērienus, pats par sevi saprotams, ka aizliegts ir arī alkohols. Svētki vairs nav svētki. Kad jaunajā gadā pusnaktī paceļu šampanieša glāzi, vienmēr domāju - vai šī glāze būs pēdējā? Vai tad tā ir dzīve?»

Atšķirībā no Jāņa un Edgara, kuri nevēlas pamest valsti, lai ārstētos, Dmitrijs atzīst, ka par to ir daudz domājis, tomēr tam neesot naudas. «Es vēlētos dzīvot tādu dzīvi, kādu dzīvoju pirms inficēšanās. Kad tikko inficējos, ārsti man teica, ka ar šo slimību varot dzīvot pat 10 gadus. Principā sanāk, ka mans laiks ir beidzies. Nekādu uzlabojumu nav un nevar būt, ja nekas netiek ārstēts. Ikviens cilvēks savā darbā atbild par to, ko dara. Ja atslēdznieks vai mehāniķis sabojā kādu detaļu, viņš par to maksā. Valsts par savām kļūdām nemaksā. Valsts tikai ņem.». Dmitrijs atklāj, ka valsts atbalstu viņš nejūtot.

«Valsts izdod naudu nevajadzīgām lietām, bet nevar izārstēt cilvēkus, kurus pati inficējusi! Tas sāp visvairāk.»

Dimitrijs, Jānis un Edgars ir tikai trīs no piecdesmit tūkstošiem ar C hepatītu inficētajiem, kuru dzīves ir atkarīgas no 2017. gada budžeta C hepatīta ārstēšanai. Pašlaik konkrētas atbildes netiek sniegtas. Nav zināms, vai budžets samazināsies, cik daudziem būs pieejami jaunie, efektīvie medikamenti un cik ilgi nāksies gaidīt tiem, kuri pašlaik nav tā saucamajās prioritāro pacientu grupās.