Haralds Vasiļjevs: Haris teica - vells, kur forši, mēs tos krievus vienmēr vinnējam (29)

- 1999. gadā vēl nebiju sasniedzis pilngadību un ar lielu sajūsmu uztvēru ziņu, ka jaunais Latvijas valstsvienības galvenais treneris Haralds Vasiļjevs kandidātus pirmajā nodarbībā uzrunā valsts valodā. 

- Tas ir normāli. Nedomā, ka latviski runājošs treneris atnāks uz savu valsts izlasi un uzrunās to angļu valodā. Bez šaubām, krievu valodu es pārzinu perfekti, ne sliktāk kā latviešu valodu. Tomēr man ir pieredze, savulaik spēlēju un mācījos Krievijā.

- Kā uz jums skatījās krievvalodīgie hokejisti, ka jūs vadāt treniņu latviešu valodā?

- Daži varbūt bija pārsteigti, bet, cik man zināms, ja kādu laiku esi nodzīvojis svešā zemē, tev šīs valsts valoda ir nepieciešama. Lai pilnvērtīgi integrētos un iekļautos sabiedrībā, tāpēc manai uzrunai nevajadzētu būt pārsteigumam. Spēlētāji ar Latvijas pasi runā krievu valodā. Varbūt šīs pases dāvināja? Nezinu. Klāt es nebiju. Mums ir jāzina sava pagātne, bet jāskatās nākotnē. 

- Ko jums tolaik nozīmēja kļūšana par savas valstsvienības galveno treneri? Manā skatījumā, tam jābūt lielam godam. 

- Tas ir ļoti liels gods. Bez šaubām, tas nebija tik viegli. Kad ir grūta situācija, tad to gribētāju nav, bet, kad tā ir viegla un skaidra, tad gribētāju ir arvien vairāk. Man gribējās vēl kaut ko parādīt, sasniegt. Tas ir dzinējspēks, kas mani uztur un palīdz tālākizglītībā. 

- Tieši tas pats gadījums, kas šogad nedēļu pirms 2018. gada Phjončhanas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra, kad jūs pildījāt tādu kā ugunsdzēsēja funkciju. Un interesanti, ka arī tad izlases vadības grožus pārņēmāt no Leonīda Beresņeva. 

- Es nevarēju atteikt, jo spēlētāji nav vainīgi situācijā, kas tajā laikā bija hokejā. Sapratu, ka hokejistiem nepieciešams treneris vai tēvs, uz kuru viņi var paļauties. Mēģināju to lomu izpildīt un ar saviem uzdevumiem tiku galā simtprocentīgi. Mums bija labs kolektīvs. Lai cilvēki runā, ko viņi grib, bet zinu, ka puiši cīnījās no sirds. Tai dienā mums neuzsmaidīja veiksme, zvaigznes ne tur nostājās. Sports ir sports, un uzvar tas, kuram vairāk veicas, kas vairāk strādājis. Tomēr bija redzams, ka komanda spēlē ar sirdi, taču laika ziņā bijām iedzinēji, jo pilnvērtīgi sagatavot komandu tik īsā laika posmā nav iespējams. 

Kad sāku vadīt komandu, nebija nekāda plāna. Bija neparedzētas grūtības, bet treniņu procesā, komandas taktikas veidošanā un izpildījumā jāpasaka paldies puišiem. Par rezultātu esam atbildīgi visi kopā. Varēja redzēt, ka spēlētāji laukumā devās ar lielu patriotismu, pacilātību. 

- Vai jūs varētu nedēļu pirms tik atbildīga turnīra paziņot Hokeja federācijas vadībai: man pietiek, es aizeju - un atstāt izlasi? Nedēļa ir ļoti īss laika posms.

- Man nebija viegli, jo lēmums bija jāpieņem ātri. Tiku uzrunāts un sākumā domāju, ka tas ir joks. Iepriekšējā dienā uz tām spēlēm es biju nopircis biļetes, un to mani draugi var apliecināt. Nebiju tam gatavs. Tā bija ļoti liela atbildība. Runāju arī ar HK «Zemgale»/LLU vadību, jo tikko biju iesācis ar komandu treniņu procesu. Kluba vadība neiebilda un atbalstīja, arī psiholoģiskā ziņā. 

- Arī 2000. gads Latvijas hokejā atstājis neaizmirstamu nospiedumu. Toreiz pasaules čempionātā jūsu vadītā Latvijas valstsvienība Sanktpēterburgā pārspēja zvaigžņoto Krievijas valstsvienību. Tā bija milzu sensācija. 

- Tā bija mūsu lielā diena. Toreiz apspēlējām NHL komandu. Tajā mirklī visiem bija lielas emocijas, turklāt sapratām, ka tas noticis pirmo reizi un tā var notikt varbūt tikai vienreiz. 

- Artūrs Irbe pēc šā mača teica, ka dzīvojis 33 gadus šajā saulē un šādas hokeja spēles dēļ ir gatavs atdot pusi dzīves.

- Tās bija pirmās emocijas, kuras iznāca uz āru. Droši vien pēc gadiem to drusku samazinātu, bet tajā mirklī tā likās un tā ir. Cilvēks ir emocionāla būtne un prieka brīžus pārdzīvo. Cits šādus mirkļus uztver mierīgāk, citam ir jūtu izvirdums. 

- Tas pats čempionāts. Jūs pieaugušo hokejā 2000. gadā ievirzījāt toreiz jauno Jāni Spruktu. Man iekrita acīs viņa dūšīgais Latvijas himnas dziedājums plašu muti.

- Domāju, ka ne tikai viņš viens dziedāja. Visi pārējie arī tā darīja. Himnas vārdi pie manis ģērbtuvē ir izvietoti, un katrs, ejot garām, tos varēja apskatīt, izlasīt. Tāpat ar Latvijas ģerboni ģērbtuvē bija izkārts Latvijas izlases sastāvs pa maiņām. Tas ir pareizais solis komandas veidošanā. Uzskatu, ka tā ir manas cieņas izrādīšana pret sportistu. Protams, viss notika latviešu valodā, arī spēles plāns tika rakstīts latviski. Var jau būt, ka daži nesaprata, bet ir cilvēki, kas var iztulkot.

- Jūs ilgus gadus strādājāt Vācijā. Bija tāds posms. Vai zinājāt, ka kādu dienu atgriezīsieties Latvijā un turpināsiet darbu šeit, savās mājās?

- Jā, strādāju ar visādām vecuma grupām - no bērniem līdz pieaugušajiem. Strādāju arī DEL līgā ar Krēfeldes «Pinguine». Piedalījāmies klubu vecākajā turnīrā pasaulē - Špenglera kausā. Tas ir kaut kas vienreizējs. Šajā turnīrā varēja uzaicināt spēlētājus no citām komandām. Toreiz «Pinguine» iesaistīju Hariju Vītoliņu. Viņš ilgi spēlēja Šveicē, bet nevienu reizi nebija piedalījies Špenglera kausā. Viņu pazinu kā spēlētāju un zināju, kur varu izmantot. Spēlējām pret Jaroslavļas «Lokomotiv», ko vadīja Jūliuss Šuplers. Tajā komandā bija daudz krievu NHL stāri. Mēs viņus 5:2 uzvarējām. Atceros, ka Haris nāca nost no laukuma un teica: vells, kur forši, mēs tos krievus vienmēr vinnējam (smejas). Tas bija negaidīti. Visi gaidīja, ka Jaroslavļa cīnīsies par pirmo vietu, bet beigās izgāzās. 

- Saknes jums ir Latvijā. Strādājot svešumā, jūs nevilka atpakaļ uz dzimteni?

- Tāpēc jau esmu atgriezies. Ļoti ieinteresēta bija mana pašreizējā kluba HK «Zemgale»/LLU vadība. Viņi pie manis vērsās pavasarī. Toreiz pieklājīgi atteicu, man nebija tāda nodoma, jo tad vedu sarunas ar trijiem interesantiem klubiem, kuros gribēju strādāt. 

- Rietumeiropā?

- Jā. Bet nav tik viegli tur izsisties, jo mūsu speciālisti netiek tur pietiekami labi novērtēti. Daudz kur ir kanādieši un amerikāņi, kuri veido komandas pēc saviem ieskatiem. Krievi to ir nogulējuši, bet viņiem ir cita filozofija. 

- Tomēr pavasarī jūsu vēl «Zemgalē» nebija. Nonācāt tur vēlāk. 

- Tāpēc, ka bija piedāvājums kļūt par galveno treneri. Par asistentu es negribēju, man tas nebija vajadzīgs. Mani puiši ir malači, viņiem nav tik viegli, jo komanda nav bagātākā. Tiesa, neesam arī nabagi. Lielu artavu dod pašvaldība. Visi spēlētāji ir nodarbināti kaut kur citur. Viņiem ir pamatdarbs, un tikai tad nāk hokejs. Treniņi pie manis nav viegli, ir nopietni. Domāju, ka esmu prasīgs treneris. Puiši to saprot, un ar to arī varam sasniegt rezultātu. Esam uz pareiza ceļa. Mēģinām sevi saliedēt. 

- Jūs Vācijā vai Austrijā iesaistījāties kādās latviskās ārpushokeja aktivitātēs? Nesāt līdzi kādas mūsu valsts paražas?

- Grācā bija ļoti laba latviešu biedrība, stingra 50 cilvēku grupa, kura regulāri sanāca kopā. Ar sievu bijām vieni no pirmajiem, kas tur iestājās. Centāmies piedalīties pasākumos. Pie mums brauca uzstāties mākslinieki no Latvijas. Viss, protams, notika latviešu valodā. Uz pasākumiem nāca arī paši austrieši. Sākumā viņi daudz neko nesaprata, bet viens austrietis iemācījās latviski. Viņš nedaudz bija dzīvojis Latvijā. 11. un 18. novembris bija apvienots vienā datumā, jo ne visi varēja ierasties darba dienās. Lielākoties pasākumi notika sestdienās vai svētdienās. Vēl viena latviešu biedrība ir Vīnē, bet Grācā tā ir spēcīgāka. 

- Pie Latvijas nacionālās komandas stūres esat bijis divas reizes. Vai būtu gatavs startēt arī trešo?

- Jaunā vadība mani nav uzrunājusi. Ar Lipmana kungu bija saruna, ka turpināšu. Tā arī es domāju, bet tagad ir cita vadība un citas domas. Man nav par ko apvainoties. Ja tā ir izlēmuši, tad lūdzu. Es no šā darba neatteiktos. 

- Nobeidzot mūsu sarunu, gribu prasīt, kāds jūs esat latvietis attiecībā pret Latviju?

- Esmu strādīgs, nebaidos darba, nebaidos uzticētās atbildības un esmu uzticams cilvēks. Manā darbā man ir saprašana, zinu, ko daru. Nav man jāmaldās, un zinu savu ceļu. Diemžēl ne vienmēr tas ir taisns, sanāk arī kādreiz līku loču.