Austrālijas latvietis: «Es saredzu, ka šeit top, ka Latvija atplaukst!» (300)

Ingus piedzimis Austrālijā īstā latviešu ģimenē. Māte 1939.gadā dzimusi Dobelē, savu desmito dzimšanas dienu svinējusi kuģī, braucot uz Austrāliju, bet no tēva puses vectēvs ir no Daugavpils, savukārt vecāmāte no Bauskas. Tēvs piedzimis jau Austrālijā. Ingus vecāki satikušies Vasaras vidusskolā Adelaidā. «Katru janvāri vasaras vidū notiek Vasaras vidusskola, kur visi latviešu jaunieši vidusskolas gados iet un iemācās par latvietību. Tur esot, tu pēkšņi saproti – wow, mēs esam daudz! Līdz tam tu esi sūtīts uz sestdienas skolu, uz latviešu skolu, kur bērna gados ne sevišķi gribas iet – steni un vaidi. Taču Vasaras vidusskolā tu pēkšņi apzinies to latvietību. Tur mācās tautasdziesmas, notiek rotu kalšanas nodarbības, mācās Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju. Pēkšņi latvietība klūst par tik foršu lietu! Katru gadu ārpus Vasaras vidusskolas notiek «Austrālijas latviešu kultūras dienas» – no 25.decembra līdz 1.janvārim. Tur ir viss – tautas deju koncerts, koru kopkoncerts, teātris, mākslas izstādes, katru vakaru saviesīgie pasākumi. Un tas viss noslēdzas ar greznu Vecgada vakara balli.»

Vaicāts, vai nav grūti uzturēt latvietību sevī, kad patiesībā nemaz tā īsti nezini, kas tas ir, jo Latvijā nekad neesi bijis, Ingus atbild noliedzoši, jo šī – latviskā identitāte – Austrālijā likusi justies īpašam.

«Tā ir mūsu lieta, mēs esam īpaši. Es daudz nereklamēju, ka esmu latvietis, apkārt nebļaustījos. Būt par latvieti Autralijā ir gandrīz kā tāds foršs... nevis noslēpums, bet tava īpašā lieta. Mums bija spiests braukt prom, mēs esam tik tālu no Latvijas, ka mums ir pašiem tā latvietība jāuztur.»

Ingus latvietības uzturēšanā meties iekšā ar pilnu krūti – dziedājis, spēlējis bungas, darbojies kā aktieris, pasniedzis gan latviešu valodu, gan mūziku Austrālijas latviešu vidusskolā un pat darinājis rotas: «Es ļoti saistījos ar visām latviešu lietām, biju ļoti aktīvs. Māte visu savu dzīvi bija bibliotekāre, strādāja arī par latviešu valodas skolotāju. Mans tēvs ir latviešu rotkalis – gluži tāpat kā vectēvs. Arī es pēcāk tam pievērsos. Šeit gan to vairs nedaru, jo darbnīca palika Austrālijā.»

Latviešu valodu viņš iemācījies pirms angļu valodas: «Kad tiku pirmajā klasē, skolotāji domāja, ka es esmu vai nu muļķis, vai nu bišku atpalicis, jo rakstīju visu fonētiski ar garumzīmēm arī angļu valodā.»

Kad saku, ka viņi taču tur tanī Autrālijā ir vairāk latvieši nekā mēs šeit, Ingus sāk smieties: «Šito es varu izskaidrot! Pagājušogad bija tāds ļoti neparasts gadījums, kad mani kopā ar Kanādas latvietēm Jūliju Gifordi un Noru Inveiss – mēs visi trīs strādājam pie draugiem.lv – oficiāli ielūdza tikties ar prezidentu Vējoni Melngalvju namā. Viņš gribēja zināt, kāpēc un kā mēs uzturam latvietību. Trimdas latvieši, kad viņi aizbrauc prom, ir izpiesti no savas valsts, no savas tauta. Viņi aizbrauc tālu prom uz otru pasaules malu, tāpēc arī turās pie latvietības tik cieši. Lai gan tā ir sava veida laika kapsula.

Kad es šeit 2008.gadā atbraucu, mana valoda bija no tiem laikiem. Iegāju Vecrīgā kafejnīcā un prasīju viesmīlei: «Atvainojiet, lūdzu, kur ir jūsu mazmājiņa?» Šī uz mani skatās un vaicā, vai esmu laucinieks.»

Par Latviju Ingum vienmēr ir stāstīts kā par visu sapņu piepildījuma un laimes zemi: «Jā, vienmēr bija teikts – tā Latvija, tā Latvija... Latviju ir mūsu vieta, Latvija ir mūsu zeme. Daži no mums ļoti grib uz Latviju, bet daži uz to skatās kā uz skaistu gleznu uz sienas, jo viņu dzīve ir Austrālijā. Varbūt arī tāpēc ārzemju latviešiem ir tik svarīgi uzturēt šo latvietību vairāk. Bija viens gadījums, kad kultūras dienās Vecgada vakara ballē pie mums bija atbraucis viens ļoti slavens latviešu diriģents ar kori. Mēs visi jaunieši vienā lielā aplī kādos pustrijos naktī dziedājām, ieskandējām Jauno gadu. Vienā brīdī skatos – viņš stūrī sēž un skatās mums. Es piegāju pie viņa un prasīju, vai viss OK. Viņš saka: «Jā, es vienkārši nebiju līdz šim dzirdējis tādu harmoniju.»»

Pirmo reizi Ingus Latvijā nonāca 2008.gadā, kad atbrauca uz Dziesmu svētkiem. Rezultātā sabija šeit veselus trīs mēnešus – tieši tik, cik atļāva vīza. Tad arī sapratis, ka vēlas Latvijā padzīvot ilgāk, jo viss ļoti atšķīries no priekšstata, kāds bija radīts viņa prātā. «Daļa trimdas latviešu, it sevišķi vecā paaudze, ienīst Krieviju, Vāciju. Iekaroja mūs, nogalināja mūs, izsūtīja mūs. Ar to mēs augām. Tas ir viss, ko mēs zinājām. Tagad, atbraucot šeit un dzīvojot jau divus gadus, es saprotu, ka tā vis nav. Tas, kas notika tad, nav viņu (krievu – red.) vaina. Viņi nav tie. Man ir pat vairāki draugi krievi. Nacionālisms ir vienmēr un visur. Pat Austrālijā.»

Tiesa, šoks no sākuma esot bijis gan: «Uzkāpu uz busa – 22.no lidostas – un man konduktore kaut ko prasīja krieviski. Es apjucis sāku stomīties, ka neko nesaprotu. Tad viņa pateica kaut ko latviski, bet ar ļoti izteiktu krievu akcentu. Tas bija mans pirmais šoks. Bet tas bija vajadzīgs. Jo tad es sapratu, ka viss nav tā, kā mums bija iestāstīts. Viss ir mainījies pa tiem daudzajiem gadiem, kamēr mums nebija kontakta ar Latviju. Tagad, kad esmu pārvācies, mans mērķis ir saprast, ko tad nozīmē būt latvietim. Tagadnē.»

Vaicāts, vai pa šiem diviem gadiem viņa izpratnē par Latviju un latvietību ir kas būtisks mainījies, Ingus atklāj, ka Latvijā pēdējos divos gados ir paspējis izdarīt vairāk, nekā pēdējos 10 gados Austrālijā.

«Šī ir fantastiska zeme! Protams, ja tev ir griba šeit būt, ja esi gatavs strādāt. Tev nebirs nauda kabatā no kaut kurienes. Ja tu esi gatavs kaut ko darīt, radīt, attīstīt, šeit tev 100% izdosies. Mēs kā valsts esam atkopušies no tā, kas bija, esam salāpījušies no savām paģirām. Esam pumpējuši iekšā ūdeni, iztīrījušies, un nu varam skaidrā prātā iet tālāk. Šeit var darīt visu! Ja kāds man būtu teicis, ka es braukšu uz Latviju, kur man pēc pusotra gada būs savs brūzis, trīs mūzikas grupas, bizness un braukšu rallijā, es būtu neticībā smējies!»

Tiesa, Ingus īpaši neafišē to, kas viņš ir, no kurienes un kāpēc atbraucis, jo sabiedrības attieksme ne vienmēr ir pozitīva: «Parasti ir divi varianti: «O, tas ir interesanti! Ko tu šeit dari? Tas ir forši, fantastiski, malacis! Baigi labi, ka cilvēki šeit atgriežas!» Vai arī: «Tu esi pilnīgs lohs! Tev vajadzēja konsultēties ar psihiatru, pirms brauci uz šo bomžu miskastes zemi! Mums jūs nevajag, brauc prom!» Šādus cilvēkus tu nekad nevarēsi pārliecināt, ka Latvija tik tiešām ir fantastiska zeme.»

Ingus ir pārliecināts, ka Latvijā ir uz palikšanu: «Es saredzu, ka šeit top, ka Latvija atplaukst! Šeit ir aktuālā Latvija, šeit ir mūsdienu Latvija.» Kad vaicāju, ko tas nozīmē – mūsdienu Latvija –, viņš brīdi apdomājies, sper ārā: «Mūsdienu Latvija ir radoša. Mūsdienu Latvija ir gan saulaina, gan drūma. Mūsdienu Latvija aizvien vairāk un vairāk kļūst folkloristiska, atkal meklē to īsto latvietību. Bet tā nevar būt tā latvietība, kas bija. Ir jāmeklē latvietība, kas ietvertu gan to, kas bija, gan to, kas ir. Ir jāatrod vidusceļš.»

«Man ļoti patīk Džona Kenedija slavenais teiciens: «Ask not what your country can do for you, ask what you can do for your country» (Nejautā, ko valsts var dot tev, bet gan, ko tu vari dot savai valstij – red.). Cilvēki nesaprot, ka valsts, kura atbalsta iedzīvotājus, bet kuras iedzīvotāji neatbalsta valsti, sabruks. 100%! Mums nav pasaules labākā valsts. Mums nav ļoti daudz kā, bet tai pat laikā mums ir ļoti daudz kā. Mums ir unikālas lietas, kuru nav vispār nekur citur pasaulē. Var dzīvot Latvijā un skatīties uz āru, kā viss pasaulē attīstās, bet, ja mēģina skatīties uz iekšu, var atrast arī šeit daudz foršu lietu.

Ja tev šeit kaut kas nepatīk, tad sāc kaut ko bīdīt. Mēģini uzlabot savu dzīvesvietu! Ja tev ir problēma, risini! Citādi tu nekad un nekur nebūsi laimīgs. Viss ir atkarīgs no tevis paša.»