Foto: Lejas Bulāna - latviešu ciems Sajānu kalnu pakājē (28)

Kad 1858. gadā ciems tika dibināts, administratīvi tas atradās Jeņisejas guberņā. Lejas Bulānas pirmie iedzīvotāji bija luterticīgie latviešu un vācu tautības noziedznieki, kuri Sibīrijā bija izsūtīti par dažādiem pārkāpumiem. Lejas Bulānas ciems radās, pateicoties luterāņu mācītāju ierosinājumam – sekot Rižkovas (pirmā latviešu kolonija Rietumsibīrijā, dibināta 1802. gadā) paraugam un pulcēt vienkopus uz Austrumsibīriju izsūtītos luterāņus.

Laikā no 1869. līdz 1872. gadam Lejas Bulānas pirmajiem iedzīvotājiem pievienojās brīvprātīgie ieceļotāji no Dikļu un Umurgas draudzēm. 1884. gadā no 1119 ciema iedzīvotājiem 220 bija brīvprātīgi ieceļojuši. 19. gadsimta beigās Lejas Bulānā jau bija sava baznīca un skola, kurā mācības latviešu valodā notika līdz 1937. gadam. 1893. gadā ciemā tika nodibināta bibliotēka un pirmā latviešu biedrība Sibīrijā “Lejas Bulankas bibliotēkas biedrība”.

19. gadsimta beigās Lejas Bulāna bija lielākais latviešu ciems Sibīrijā – pēc Viskrievijas tautas skaitīšanas datiem šeit 1897. gadā dzīvoja 910 iedzīvotāji, tajā skaitā 786 latvieši. Ciema dzīvi un attīstību ietekmēja kolektivizācija un represijas 20. gadsimta 30. gados. 1937./38. gada masveida represijas skāra ap 120 ciema ļaužu, no kuriem izdzīvoja tikai daži. Asimilēšanos sekmēja latviešu skolas slēgšana un mērķtiecīga rusifikācija, kā arī jauktās laulības pēc Otrā pasaules kara.

Padomju laikā, 20. gadsimta 70. gados, Lejas Bulānu Latvijai atklāja žurnālists Ingvars Leitis, fotogrāfs Uldis Briedis un kino ļaudis – Vaira Strautniece un Andris Slapiņš. 1991. gadā, kad Lejas Bulānā notika Latvijas Zinātņu Akadēmijas rīkotā ekspedīcija, ciemā 70–80 mājās dzīvoja ap 200 latviešu. Ekspedīcijas rezultāti tika apkopoti Vairas Strautnieces sastādītā rakstu krājumā „Lejas Bulāna – latviešu ciems Sibīrijā” (Rīga, 1995).

2015. gada vasaras sākumā Lejas Bulānā dzīvoja vairs tikai 42 cilvēki, no kuriem 20 bija latvieši. Kādreiz plašais ciems, kurā reiz bija piecas apdzīvotas ielas, lēnām iznīkst – šeit vairs nav skolas un veikala, darbojas tikai bibliotēka, kas pilda gan kultūras nama, gan baznīcas, gan arī ziemā medicīnas punkta funkcijas. Bulāniešus var satikt blakusesošajos lielākajos ciemos un pilsētās – Motorskā, Jermakovskā, Karatūzā, Minusinskā u.c. Daži dzīvo arī Latvijā.

Ģeogrāfiskā nošķirtība, kas Lejas Bulānā vairāk nekā 150 gadus ļāva saglabāties latviešu valodai un kultūrai, mūsdienās kļuvusi par galveno iemeslu ciema izzušanai.

tīmekļa vietnē šeit.

Par 2015.gada ekspedīciju

No 2015. gada 27. maija līdz 12. jūnijam muzeja „Latvieši pasaulē” pārstāves Brigita Tamuža un Ieva Vītola un Latviešu folkloras krātuves pētnieki Aigars Lielbārdis un Sandis Laimis veica lauka pētījumus Sibīrijas latviešu ciemos Novosibirskas un Krasnojarskas apgabalos. Brauciena laikā Timofejevkā, Lejas Bulānā, Sukinavā, Novosibirskā un Krasnojarskā tika satikti vairāk nekā 60 latviešu, pierakstīti dzīvesstāsti, pārfotografētas fotogrāfijas no personīgajiem albumiem, muzeja krājuma kolekcijai pārvesti unikāli Sibīrijas latviešu dzīvesveidu raksturojoši priekšmeti – latgalietes Ņinas Kukules vērpjamais ratiņš no Timofejevkas, logu rotājošais kokgriezums no Lejas Bulānas latvieša Viļa Kalniņa mājas, Lejas Bulānas latviešu skolnieku slēpjzābaki, kokamatnieku Ledskalnu dzimtas ēvele un koka āmurs no Sukinavas, dažādi glīti rokdarbi (zeķes, cimdi, lakati, krēsla pārsegi), Timofejevkas skolēnu burtnīcas un projektu darbi, grāmatas u.c.

Ekspedīcija uz Sibīrijas latviešu ciemiem notika ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.