«Nāves deja»: Pēcnāves maskas Helovīna noskaņās (8)

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs šajā rudenī aicina apmeklētājus apcerēt pašiem savu mirstīgumu, iepazīstot divas memento mori tradīcijas – danse macabre jeb nāves deju un pēcnāves masku veidošanas tradīciju. Tāpat aicinām apsvērt pāris lietderīgas mirušā ķermeņa izmantošanas iespējas.

Danse macabre jeb nāves deja ir viduslaiku alegorija par visu uzvarošo un upurus nešķirojošo nāves spēku. Viduslaikos tas bija dzīvo un mirušo gājiena atainojums, kur skeletu un ģindeņu pavadībā cilvēki lēnā deju solī tika vesti pretim kapam. Žanrs laika gaitā gan ievērojami mainījies, taču arī mūsdienās nodarbina mākslinieku prātus. Izstādē aplūkojami pieci secīgi danse macabre grafiku cikli, kas parāda nāves dejas dalībniekus pēdējos piecos gadsimtos - sākot ar viduslaiku paklausīgajiem procesiju dalībniekiem, bet beidzot ar dusmīgiem un nāvi noliedzošiem 21. gadsimta dejotājiem.

Savukārt, pēcnāves masku veidošanas tradīcija Latvijā visizplatītākā bijusi tieši 20. gadsimtā. 20.—30. gados maskas tika veidotas kolektīvās atmiņas un nacionālās identitātes stiprināšanai, vēlākos padomju gados masku darināšanas prakse saglabājās kā ģimenes tradīcija. Šobrīd Latvijas muzejos, piemiņas istabās un privātkolekcijās glabājas ap simts pēcnāves seju un roku atlējumu, no kuriem izstādē vienkopus apskatāma apmēram puse - vesela Latvijas 20. gadsimta inteliģences plejāde. Izstādīta arī vienīgā zināmā pēcnāves maska Latvijā, kas izgatavota 21. gadsimtā. Tā tapusi 2001. gadā mirušajam komponistam Leonīdam Vīgneram.

Savukārt, trīs personiski objekti - dzīvu un mirušu cilvēku ķermeņu daļas - liks aizdomāties - vai un kā mēs varam pēc savas nāves turpināt kalpot dzīvībai.

Izstādes norises gaitā muzejā notiks sarunu cikls «Nāvīgi interesantas sarunas». Pirmais sarunu vakars plānots jau 4. novembrī 17.30 Antonijas ielā 1, kur socioloģe Vita Zelče un muzikologs Mārtiņš Boiko runās par nāvi, sērošanu un kapusvētku tradīcijām.