Gan Septītā simfonija, kuru no Sestās šķir piecpadsmit gadu, gan Obojas koncerts ir sengaidīti darbi, kuri tika pirmatskaņoti šī gada janvārī Liepājā. Simfonijas ieceri autors nevēlas atklāt, sakot, ka pārstāstīt ar vārdiem to, ko vēsta mūzika, ir apmēram tas pats, kas mēģināt aprakstīt, kā smaržo puķe. Tas paliek kā pārsteigums, gaidot, ko Imants Kalniņš šajā žanrā vēstīs tiem, kas labi atceras dinamiskas enerģijas pārpilno, roķīgo Ceturto simfoniju (1973), tautasdziesmas «Caur sidraba birzi gāju» zīmīgo citātu Piektā simfonijas finālā (1979), kā arī «Balli pilī» Rabindranata Tagores dzejas iedvesmotajā Sestajā simfonijā (2001).
Ar žanra apzīmējumu ‘koncerts’ Imanta Kalniņa darbu sarakstā līdz šim rodam vien divus opusus – studiju laikā sacerēto Čellkoncertu (1963) un 1966. gadā radīto viendaļīgo Koncertu orķestrim. Vaicāts, kādēļ tapis Koncerts obojai, Imants Kalniņš atzīst, ka obojas tembrs ir īpašs: «Tam ir noslēpumains, orientāls valdzinājums, un tas nav salīdzināms ne ar vienu citu pūšaminstrumentu. Taisnības labad tomēr būtu jāsaka, ka neatkārtojams un ne ar ko nesalīdzināms ir jebkurš klasiskās mūzikas instruments. Es izvēlējos uzrakstīt šim instrumentam koncertu tādēļ, ka oboju spēlē arī mans dēls Marts Kristiāns».