/nginx/o/2018/07/29/11092287t1h10b2.jpg)
Šovakar (3. augustā) uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves Baltijas pirmizrādi piedzīvos režisora Roberta Vilsona un aktiera, bijušā baletdejotāja Mihaila Barišņikova kopīgi veidotā monoizrāde «Vēstule cilvēkam» (Letter to a man). TVNET jau bija iespēja spožo talantu vērot izrādes «Vēstule cilvēkam» ģenerālmēģinājuma laikā, tāpēc varam nedaudz padalīties ar piedzīvoto...
Stāsts par pirmo avangarda horeogrāfu
Monoizrāde «Vēstule cilvēkam» ir stāsts par poļu izcelsmes baletdejotāju un horeogrāfu Vāclavu Ņižinski, (1889-1950), kura vārdu, visticamāk, zinās vēstures un deju pasaules pazinēji. Tāpēc, pirms vērojat izrādi, iesakāms šo to izlasīt par spilgto personību, Rietumu kultūras baleta mākslinieku. «Manā skatījumā Ņižinskis bija horeogrāfijas ģēnijs un viņu var uzskatīt par pirmo avangarda horeogrāfu. Ņižinskis bija radikāls tā laika horeogrāfs, kurš balstījās uz saviem instinktiem un vīzijām,» par izrādes galveno varoni runā Mihails Borišņikovs. Viņš bija arī slavenā Sergeja Djagiļeva Krievu baleta trupas dalībnieks un modernā baleta horeogrāfijas pamatlicējs. Viņa sākotnējie darbi ir «Fauna diendusa» un «Svētpavasaris».
Būtiski ir zināt faktu, ka
Ņižinska baletdejotāja talants un mērķtiecība uz slavas virsotnēm lika viņam uz upuraltāra likt savu garīgo veselību.
Teātra projekta pamatā ir Vāclava Ņižinska 1919.gadā sešu mēnešu garumā rakstīta dienasgrāmata, kurā baleta zvaigzne dokumentējis savus pārdzīvojumus un lasītājam izgaismo sava prāta aptumšošanos un cīņu ar iekšējiem dēmoniem.
Cīņa ar savu ēnu: šizofrēnija
Te tad arī sākas tas aizraujošais un sulīgais lauciņš, kur Mihails Borišņikovs var daudzšķautņaini atklāt savu tēlotāja talantu.
Tas ir viens vārds – šizofrēnija. Cīņa ar sevi. Ņižinska duelis ar savām domām. Savas ēnas nepazīšana!
Uz skatuves varam redzēt emocionāli spēcīgu dvēseles monologu. Patiesībā tas ir vājprāta un prāta duets, kas skan Barišņikova tēlotā trīsdesmit gadus vecā Ņižinska galvā. Burtiski plānprātīgi un kosmiski viedi. «Es neesmu Kristus, es esmu Ņižinskis...» pretī restotai rūtij ar izstieptu roku skan Barišņikova samtainā balss.
Izrādē Ņižinska domas skan un atkārtojas kā mantra, buramvārdi, kas stāsta par attiecībām ar cilvēkiem, Dievu, karu un mieru, dzīvību un nāvi, bezdibeni un kalnu, seksu un tabu, bailēm un drosmi... «Es esmu zvērs, plēsoņa. Es praktizēju masturbēšanu un garīgumu. Es apēdīšu visu, ko noķeršu. Mani neapturēs,» izrādē skan Ņižinska vājprāts Barišņikova balsī.
Un tas Barišņikova smaids caur balto grimu... Tas liek sastingt. Tas patiesi ir traks!
Glezna, kas atdzīvojas vājprāta instinktos un kustības mākslā
Izrādes odziņa ir tās neierastā struktūra, kad nezini, ko sagaidīsi nākamajā minūtē. Lai gan tā nav dejas izrāde, to katru mirkli pavada kustība. Izrādē dzīvajā izpildījumā skan arī Barišņikova balss, kas būs saklausāma kā krievu, tā arī angļu valodā, bet bez tā iestudējumā izmantoti arī režisora Vilsona balsu ieraksti. Pēcāk uzzinu, ka Ņižinska sievu Romolu ierunājusi amerikāņu dejotāja un heoreogrāfe Lusinda Čaildsa, kuru pats Barišņikovs nodēvējis par vienu no izcilākajām mūsdienu horeogrāfēm.
Izrādē plaši izmanto kontrastējošu apgaismojumu, vienlaikus arī dažādus kustīgus elementus, kas rada sajūtu, ka vide ir dzīva, un tā palīdz dziļāk atklāt galvenā varoņa ciešanas un pārdzīvojumus.
Septiņdesmit minūšu garajā izrādē esot izmantoti 300 gaismas objekti.
Sajūta, ka skaties uz ainavu, gleznu, ko atdzīvina skaņa un kustība. Nav jau brīnums, jo režisors Vilsons ir spilgts vizuālists savos darbos, bet Barišņikovs aktieris un dejotājs. Vilsona izrāžu estētikai ir raksturīgas balti grimētas sejas – tā aktieris emocijas pauž ar sejas mīmiku un izteiksmīgām kustībām.
Barišņikovs + Vilsons
Mihailam Barišņikovam šī nav pirmā reize, kad viņš darbojas kopā ar režisoru Robertu Vilsonu. «Izrāde ir Vilsona vīzija. Man patika strādāt ar režisoru, lai gan tas nebija viegli. Vilsons ir neparasts režisors. Darbs ar viņu prasa lielu pacietību un atdošanos,» atklāja Mihails Borišņikovs.
Barišņikovs savā dzīvē ir saņēmis dažādu režisoru piedāvājumus atveidot Ņižinski, taču vienmēr tos noraidījis. Tas esot bijis pat 15 reizes! Barišņikovs atteicās pat no piedāvājuma, ko izteica slavenais zviedru režisors Ingmars Bergmans. Tomēr viņš piekrita Roberta Vilsona piedāvājumam. Kāpēc? Atbilde jāmeklē izrādē. Patiesībā jau Vilsons, kuram vienmēr paticis apspēlēt ar mentālām problēmām sirgstošas personības, šoreiz ir izvilcis īsto trumpi.
Atveidot ar šizofrēniju sirgstošu baletdejotāju - leģendu nespētu nedz tikai aktieris, nedz tikai baletdejotājs. Bet Barišņikovs apvieno šos abus talantus.
«Izrādei ir trīs daļas, katra no tām sākas ar portretu, ko papildina klusā daba un ainava. Ainas sākumā ir īss prologs, kas lēnām attīstās, līdz tiek atklāts kodols un paveras plašāka perspektīva. Es esmu vizuāls mākslinieks, un tas ir tas, kā es to redzu. Tādējādi katrā daļā portrets sasaucas ar vizuālo un teksta līmeni,» tā izrādes tapšanas laikā intervijā itāļu «Corriere della Sera» žurnālam «Sette» atzinis pats Roberts Vilsons.
Ko šeit nesagaidīsi...
Lai kā vēlētos, uz skatuves nekādas baleta piruetes neredzēsi. Šis ir teātris, nevis dejas izrāde. Nebūs arī baleta spožās zvaigznes Vāclava Ņižinska biogrāfijas atstāsta – izrādē tiks secēti tikai daži šīs personības dzīves gadi, kas ir traģiski un mokoši. Gatavojies domāt un, galvenais, just līdzi!