Kas kopīgs Mihailam Barišņikovam un Vāclavam Ņižinskim? (3)

«Jaunība arī ir viss, kas mums kopīgs, tālāk mēs devāmies dažādos virzienos ar dažādiem nodomiem,» intervijā britu avīzei «The Guardian» stāstot par to, kādēļ piekritis piedalīties monoizrādē «Vēstule cilvēkam», pērn atzina Barišņikovs.

Pēc Ņižinska dienasgrāmatas motīviem tapušo monoizrādi «Vēstule cilvēkam», kuru īpaši izcilajam baletdejotājam Mihailam Barišņikovam veidojis avangarda klasiķis Roberts Vilsons, varēs noskatīties Latvijas Nacionālajā operā no 3. līdz 7.augustam.

«Abu dejotāju jaunības gadu līdzīgās radošās biogrāfijas piešķir izrādei papildu spēku un dziļumu, spilgti attēlojot, cik liela nozīme mākslinieku stāstos ir liktenīgām izvēlēm, gara spēkam un cilvēkiem līdzās,» atzīst viesizrāžu organizētājs Andrejs Žagars.

Marijas teātris un baleta skola

Gan Vāclavs Ņižinskis, gan Mihails Barišņikovs baleta mākslu apguva vienā un tajā pašā mācību iestādē. Tiesa, katrā laika posmā tai bijis savs nosaukums: 20.gs. sākumā tā bija Marijas teātra skola, kas gatavoja dejotājus Krievu baletam. Gadsimta vidū – Ļeņingradas horeogrāfijas skola, bet tagad to dēvē par Sanktpēterburgas Vaganovas baleta akadēmiju. Skolā vēl joprojām esot apskatāms Ņižinska Rozes gara kostīms, kura ziedlapiņas tagad gan ir krietni pabalējušas.

Skolai ir cieša saistība ar Marijas teātri, kura baleta trupā dažādos laikos dejojis gan Ņižinskis, gan Barišņikovs. Teātris Sanktpēterburgā dibināts 18.gs. kā impēriskais balets. Vēlāk pārdēvēts par Marijas teātri, bet padomju laikā - par Sergeja Kirova Valsts akadēmisko operas un baleta teātri. Tagad teātrim atjaunots vēsturiskais nosaukums.

Lielākā slava - ārpus dzimtenes

Ņižinskis Krieviju pameta 1909.gadā, lai pēc impresārija Sergeja Djagiļeva uzaicinājuma pievienotos Krievu baleta trupai Parīzē, kur viņš nodejoja savas spilgtākās lomas un iekaroja publikas mīlestību. Interesanti, ka īsi pirms tam dejotājs ar skandālu tika patriekts no Marijas teātra, jo pēc Krievijas imperatores domām bija tērpies pārāk pieguļošā triko. Pastāv uzskats, ka šo skandālu inscenējis pats Djagiļevs, lai panāktu Ņižinska atbrīvošanu no Marijas teātra.

Savukārt Barišņikovs no PSRS uz Kanādu emigrēja 1974.gadā baleta viesizrāžu laikā Toronto. Tas baletdejotājam pavēra iespējas, par kurām viņš iepriekš pat nevarēja sapņot: Barišņikovs dejoja Amerikas Baleta teātrī, Ņujorkas pilsētas baletā, kā arī uz vadošajām skatuvēm visā pasaulē, vienlaikus iepazīstinot ASV iedzīvotājus ar krievu klasiskā baleta skolu.

Iecienītākie baleti, modernisms un mūsdienu deja

Vēl mācoties baleta skolā, pirmajā uzstāšanās reizē Mihails Barišņikovs dejoja ainas no Igora Stravinska baleta «Petruška». Petruškas tēls tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem Ņižinska darbiem, ko īpaši viņam bija radījis slavenais horeogrāfs Mihails Fokins. Gan Barišņikovam, gan Ņižinskim patika romantiskie baleti: Hermana Levenskjolda «Silfīda» un Ādolfa Adāna «Žizele». Barišņikovs ir dejojis arī Fokina miniatūrbaletu «Rozes gars».

Ņižinskis ir veidojis horeogrāfiju trijiem baletiem – «Fauna diendusa», «Spēles» un «Svētpavasaris», tolaik pirmo reizi piedāvājot skatītājiem modernu deju un atkāpjoties no tradicionāliem baleta kanoniem (ne velti viena no viņa iestudējumu pirmizrādēm Elizejas lauku teātrī tika agresīvi izsvilpta). Tikmēr Barišņikovs kopā ar horeogrāfu un dejotāju Marku Morisu, pievēršoties mūsdienu dejai, izveidoja «White Oak Dance Project», kas vēlāk pārtapa par Barišņikova mākslas centru.

Interesanti, ka Ņižinska sieva Romola īsi pēc Barišņikova pārcelšanās uz rietumiem bija lūgusi viņam pabeigt «Tila Pūcesspieģeļa» horeogrāfiju, taču dejotājs atteicies, jo tajā brīdī nav bijis pārliecināts par savām iespējām to izdarīt.

Biļetes uz monoizrādi «Vēstule cilvēkam» Rīgā vēl ir nopērkamas «Biļešu serviss» tirdzniecības vietās un tiešsaistē, to cena sākot no 70 eiro.