Eksprezidenti atklāj viltības, ar kādām mēģinājuši panākt Rīgas pils atjaunošanu (18)

Gunta Ulmaņa prezidentūras laikā (1993.-1999.gadā) Rīgas pilī vēl tika rīkoti kultūras pasākumi, taču greznās zāles sāka kļūt bīstamas. Sākumā aizdegās viena no Baltās zāles lustrām, tad nokrita apmetums. Kad zālē viesojās Islandes prezidents, ārā spēcīgi lijis un pēkšņi ūdens sācis gāzties iekšā arī zālē.

«Šur tur drupa, šur tur plīsa, šur tur sāka plaisāt. Mēs cīnījāmies, ja tā var teikt, līdz pēdējai iespējai, un pamazām atkāpāmies. Atkāpāmies no Svētku zāles, atkāpāmies mazlietiņ no Sūtņu zāles, tad nāca plaisas Baltajā zālē. Un nākamais prezidents jau faktiski ienāca telpās, kas prasījās pēc atjaunošanas,» atceras Ulmanis.

Prezidenti par pils nožēlojamo stāvokli cēla trauksmi, tomēr remontam valdība līdzekļus nepiešķīra. Tāpēc Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas (prezidente 1999.-2007.gadā) kancelejai nācās improvizēt. Lielākās plaisas slēptas ar ziediem, vāzēm, karogiem, krēsliem, galdiem.

«Katru rītu, ierodoties kabinetā, man bija jānoliek taisni glezna, kas ir pa labi no kabineta durvīm un kas katru rītu bija pilnīgi šķība. Bez tam tā tur bija stratēģiski uzkarināta, jo apakšā bija plaisa. Plaisa, kas bija pils sienā, kas, es manīju, burtiski ar katru dienu plešas lielāka,» filmā stāsta Vīķe-Freiberga.

Viņa atgādina, ka pils ir augstu ārzemju viesu pirmais kontakts ar Latviju. Lai panāktu, ka pirms toreizējā Francijas prezidenta Žaka Širaka vizītes pils tiek kaut nedaudz sakopta, viņa piedraudējusi, ka pati dosies publiski krāsot pils fasādi.

«Mēs gaidām valsts vizīti no Francijas prezidenta, kas iepriekšējos gados nekad nebija turējis par vajadzīgu uz Latviju atbraukt. Man izdevās viņu pierunāt, jā, prezidents Žaks Širaks brauks valsts vizītē. Es griežos pie «Valsts nekustamajiem īpašumiem» (VNĪ) un saku: «Tā pils fasāde ir katastrofāla, nolaistā un noplukušā stāvoklī, tur lobās krāsa nost, viņa izskatās skandalozi. Es gribētu jūs lūgt vismaz nopindzelēt to fasādi priekš šīs ļoti augstas un nozīmīgas vizītes.»,» atminējās eksprezidente.

Viņai atbildēts, ka to nevarot darīt. Divus gadus būšot jāanalizē krāsu paraugi no sienām, lai izpētītu, cik dažādās krāsās un toņos pils bijusi krāsota. Pēc tam, kad tas būšot izpētīts, sanākšot komisijas un tas prasīs vairākus gadus, kamēr izlems, kādā tonī pili drīkstētu vai nedrīkstētu krāsot.

«Es teicu - labi, starplaikā tā stāv nolupusi, nodrupusi, aptraipīta, nesmuka un nekopta. Tagad ko es darīšu? Es sasaukšu preses konferenci, nopirkšu krāsu podu un pindzeli, nostāšos tagad pie pils vārtiem un sākšu to pili pindzelēt. Un aicināšu, lai tauta nāk man palīgā, jo ne VNĪ, ne politiķi, ne parlaments, ne valdība, neviens nav ieinteresēts [rūpēties] par Latvijas valsts tēlu. Es esmu ieinteresēta, es aicinu tautu palīgā,» par savu pieeju stāstīja Vīķe-Freiberga.

Tad gan pils uz Širaka vizīti esot vismaz tikusi pie sakoptas nokrāsotas fasādes.

Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers (prezidents 2007.-2011.gadā) atminas, ka pilī bijušas dažas šokējošas lietas. «Tu saproti, ka tā māja reāli brūk kopā. Tad nākošais tas tukšums. Svētku zāle, viena kolosāli liela zāle, tad nebija nekāda izvēle, bija smuki sakopta, tikai pārklājoties ar biezu putekļu kārtu un ar tādu pēdējo vēstījumu - šeit nedrīkst neko rīkot, jo šeit atrasties cilvēkiem ir bīstami,» norādīja eksprezidents.

Lai pievērstu valdības uzmanību nepieciešamībai remontēt Rīgas pili, Zatlers ķēries pie viltībām. Kādu dienu iknedēļas tikšanos ar toreizējo premjeru Aigaru Kalvīti prezidents sarīkojis avārijas stāvoklī esošajā Svētku zālē.

«Izskatās vareni - tāda liela zāle un tāds mazs galdiņš pašā centrā. Un arī no sākuma Ministru prezidents saka - kur man tagad jāiet un kāpēc. Viņš ienāca tajā zālē, viņš nezināja, ka tāda zāle ir. Mēs padzeram to pirmo kafiju, un principā viņš jau teica - jā, es domāšu, kā valdība to var atbalstīt,» stāstīja Zatlers.

Pils restaurācija sākās Andra Bērziņa laikā (prezidents 2011.-2015.gadā), viņam pārceļoties uz Melngalvju namu, kur pirmo prezidentūras gadu aizvada arī pašreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis.

Kad varas rezidencē šogad atgriezīsies prezidenta institūcija, būs noslēdzies tikai pirmais, iespējams, pat ne sarežģītākais Rīgas pils atjaunošanas posms. Otrajā posmā tiks atjaunota tā pils daļa, kurā plāno atgriezties Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Amatpersonas izteikušās, ka pils vecā daļa jāatjauno līdz Latvijas simtgadei 2018.gadā. Speciālisti tikmēr ir daudz piesardzīgāki - šādā termiņā darbu pilnībā pabeigt noteikti nebūšot iespējams.

«Tāds īsts Latvijas vēstures stāsts, ko mēs varēsim piedzīvot un izdzīvot pilī, veidosies tad, kad abas šīs daļas būs pabeigtas. Tagad jau prezidenta rezidence nekad nebūs tik pieejama, cik pieejama būs šī otra daļa. Ir baigi svarīgi neļaut tam procesam skriet pa galvu, pa kaklu. Man ir ļoti lielas bažas, ka to procesu mēģinās sasteigt. Un es esmu gatavs savu iespēju robežās darīt visu, lai tas neaizietu pašplūsmā,» filmā saka arhitekts, Rīgas pils atjaunošanas padomes loceklis Pēteris Blūms.

Viņš ir arī viens no tiem, kurš pieturas pie viedokļa, ka Vanšu tiltu vajag nojaukt. «Es vienmēr esmu teicis un līdz kapa malai teikšu - Vanšu tiltu vajag nojaukt. Pilij ir jādominē ainavā. Ainavā nav jādominē tiltam, kurš dominē pār Rīgas pili. Ka mēs no augšas skatāmies uz prezidenta kabinetu, tas ir nepareizi. Tā nevajag būt,» filmā norāda arhitekts.

Turklāt tilts rada trokšņus un vibrācijas. Pils omulīgajā dārziņā blakus tiltam vest ārzemju viesus vairs nevar, tas nav pieļaujams arī no drošības viedokļa.