Kalniņš: 1940.gadā mēs paši atdevām savu brīvību (1142)

Kalniņš uzskata, ka nav atbildes par to, kas notika 1940.gadā. «Nepamet sajūta, ka mēs paši atdevām šo brīvību. Jā, bija pārspēks, bet mēs to atdevām - pametām kaujas laiku. Un tagad ir uzbūvēta himera, elks - okupācija».

Komponists norāda, ka dažus gadus pēc brīvības atgūšanas Latvija atkal ir zaudējusi neatkarību, taču šoreiz brīvība atdota, jo «tā tika izkrāpta».

«Esam uzbūvējuši jaunu himeru un elku un nosaukuši to par briesmoni pie Latvijas robežas - Krieviju. Tas ir mūris, siena, aiz kuras mēs noslēpjam savu iztapību un paklausību jaunajam parādes komandierim un nespēju pašiem pārvaldīt savu valsti. Mēs esam piekrāpti. Mums teica, ka būs drošība, bet ir otrādi - valsts ir ļoti lielā nedrošībā,» uzskata Kalniņš.

Komponists saprot arī Krievijas pašreizējo režīmu, jo «Rietumvalstu demokrātijas nešana sevi parādīja Irākā, Sīrijā un tā sāka izplest savus spārnus virs Krievijas, un Krievija nevēlas šādas demokrātijas ievazāšanu. Latvijai vajadzēja rīkoties tāpat».

Runājot par padomju laikiem, komponists uzskata, ka ir daudz neizrunātu jautājumu, «mēs vispār neko neesam sākuši pārrunāt», bet šādu jautājumu ir ļoti daudz, «piemēram, kas traucē šodien latviešiem būt vienotiem, kā klintij, lai mūs neviens nesalauž».

Kalniņš norādīja, ka viņš par nerunā par politiskajām partijām, bet par to, ka latvieši bijuši sarkanajā armijā, Hitlera armijā, cīnījušies par savu neatkarību gan Latvijā, gan cīnījušies Krievijā, tagad karavīri «nez kāpēc atrodas Afganistānā, Irākā» un sabiedrība nespēj izteikt atklāti šīs lietas, aizmirst šīs lietas un sākt darīt lietas savas valsts labā.

Skatoties nākotnē, Kalniņš uzskata, ka jāsāk rīkoties jau tagad. Un tagad ir nepieciešams, «lai visi, kas Latvijā dzīvo, sanākam pie viena galda un izrunājām lietas, noliekam arhīvos dziļos, uzlejam betona virsū, slāni smagu, izejam ārā un sākam mēģināt izdarīt pirmo soli, uzlikt pirmo ķieģeli», lai būvētu valsti, no kuras mums negribēsies mukt prom.