Streičs: Nožēlot PSRS sabrukumu var tikai tāds cilvēks, kurš pilnībā zaudējis atmiņu (964)

Intervijas sākumā režisors stāsta par stereotipiem un dubultajiem standartiem, kas iesakņojušies gan krievos, gan eiropiešos padomju okupācijas laikā. Streičs uzskata, ka krievi vienmēr latviešus redzējuši kā eiropiešus, savukārt eiropieši latviešus - kā krievus.

Intervētājs Streičam norādīja, ka šodien ir absurds runāt par okupāciju, par barbariskajiem nodarījumiem, ko it kā krievi nodarījuši Latvijai un latviešiem.

«Kas tieši ir absurds? Okupācijas fakts? Tukši strīdi par to, kas visai pasaulei ir zināms? Nomierinieties, boļševisma impērija un krievu tauta man ir divas dažādas lietas. Ir ļoti traģiski, ka šie abi jēdzieni jums ir saauguši kopā kā Siāmas dvīņi.

Daudzi Krievijā brēc no sāpēm, zaudē saprātu un godu, kad kāds grib nodalīt komunistu grēkus no īstenās Krievijas būtības.

Nožēlot, ka Latvija atstāja Padomju savienību, ka PSRS sabruka, var tikai tāds cilvēks, kurš ir pilnībā zaudējis atmiņu. Vispirms parēķiniet, ko Krievija ir nodarījusi pati savai tautai,» atbildēja Streičs.

Streičs turpina stāstīt, ka viņa māte ir dzimusi Petrogradā (Sanktpēterburgā), kur sākotnēji dzīvojusi ļoti turīgi.

«Deviņpadsmitajā gadā mana ģimene atgriezās Latvijā pliki. Mamma gandrīz no bada nomira. Neatkarīgajā Latvijā izdevās atgūties, taču pēc boļševiku okupācijas 1940.gadā viss beidzās. Pēc kara ugunskuros tika dedzināta brīnišķīga literatūra no skolu bibliotēkām - poļitruki meta ugunskuros Džeku Londonu, Čārlzu Dikensu, krievu grāfu Tolstoju un Dostojevski. Tas ir fakts,» saka Streičs.

Viņš atgādina, ka viņa vectēvu iznīcināja izsūtījumā Sibīrijā, un 1947.gadā viņa māti nogalināja ārsts no Daugavpils, kurš pirms kara strādāja par elektriķi, jo [komunistiskā] partija iecēla viņu šādā amatā.

«Padomju varas nebija. Tā beidzās 1929.gadā. Komunistiskā partijā kā ļaundabīgs audzējs saēda visu padomju organismu. Viens mūsu zemnieks olimpiādes gadā no izmisuma kliedza: «Nevainojiet padomju varu! Ja tāda būtu, noteikti būtu kārtība. Bet tās nav!» Es biju iesaukts karavīrs un visu to redzēju,» teica Streičs.

Intervētājs uzsvēra, ka krievu kinorežisors Aleksandrs Sokurovs ir teicis, ka Baltija savu brīvību nav izkarojusi, un Streičs atbild, ka Krievija nav uzvarējusi Napoleonu.

«Es ar tādu pašu atbildību varu paziņot, ka Krievija nav uzvarējusi Napoleonu. Maskavā viņam palika auksti, un viņš devās atpakaļ uz Parīzi pēc kažoka. Tāpat var teikt, ka arī koncentrācijas nometņu gūstekņi negribēja brīvību, jo viņi taču nekaroja? Viņus atbrīvoja, viņi taču necīnījās pret fašismu?» retoriski jautā Streičs.

Tāpat Streičs norāda, ka apgalvojums par «pirmajiem PSRS un pēdējiem Eiropā» ir absurds, jo Latvija nav pēdējā mūsu Eiropas telpā. «Mēs esam vienādi, un Rīga pakāpeniski atgūst to nozīmi Eiropā, kāda tai bija pagājušā gadsimta sākumā. Taču es esmu ļoti bažīgs ne tikai par Eiropu, bet par mūsu kristīgo civilizāciju kopumā. Tajā skaitā arī Krieviju, jo jūs jau arī piederiet šai civilizācijai,» uzsvēra režisors.

Režisors saka, ka Vācija reiz nepārdzīvoja fašismu, un no šodienas skatupunkta fašisms un boļševisms vienādi kropļoja morāli, un deva tiesības nicināt. Taču šodien komunisms ir kā rēgs no pagātnes. Lai arī Eiropa zaudē savu seju, un abas puses ir kā «divās ierakumu pusēs», patiesībā gan Eiropa, gan Krievija kulturāli ir cieši saistītas.

«Es neuzskatu, ka Eiropu iznīcina bēgļi. Eiropa pietiekami nopietni tam pretosies, bet to, ko var izdarīt viņu minimālā organizācija, jau pierādīja terorakti Briselē.

Ļaunumam nekad nepietiek intelekta - ir arī tāda lieta kā demonstrēt stulbumu kā spēka izpausmi. Viņi, paldies Dievam, nav sagrābuši pasauli. Es vispār neticu ne apokaliptiskiem, ne arī rožainiem scenārijiem,»

saka režisors.

Intervētājs lūdza Streičam kā režisoram izskaidrot Putina fenomenu, un Streičs norādīja, ka diktatori rodas no cilvēkiem, kurus «atstāja saimniecībā».

«Pārliecībā, ka viņi neko no sevis nevar iedomāties, viņiem nav savas personības, šī varas aura aizpilda visu viņu būtību un tā var darīt visu, ko vien grib. Un tas ir pats šausmīgākais. Tā bija ar Staļinu. Viņš pats nebija karalis, to lomu spēlēja tauta un padotie. Šajā talantā krieviem neviens nevar līdzināties.

Putins sākumā bija kautrīgs, kā leitnants pieņemšanā pie gubernatora. Nerunāja, bet visu ziņoja kā padotais. Bet šodien pat kļuva asprātīgs, radīja īpašo, «Putina humoru». Pats Putins izstaro svešu starojumu - to, kas rodas, kad viņu pielūdz kā dievību,»

norāda režisors.

Latviešu režisoram tika uzdots jautājums par to, vai tad nav lieliski piederēt kādai lielai valstij, un vai tas nepiedod lielāku mērogu visam, ko dara. Streičs norāda, ka ar šādu domāšanu arī sākas ceļš uz fašismu.

«Mēs jau ceturtdaļgadsimtu piederam lielai valstij - Eiropas Savienībai. Taču mēs ar to nelielāmies. Mēs kritiski attiecamies pret Eiropas parlamentu. Un tas nav tāpēc, ka nemīlam, bet tāpēc, ka mēs esam brīvi.

Mums ir kauns, kā jūsu oficiālā vara izdabā Putinam. Man nāk vēmiens no tādas garīgās verdzības.

No mūsu vasaras mājas Lietuvā līdz Polijas robežai ir tikai 18 kilometru pa meža ceļiem. Agrāk, lai tur nokļūtu, vajadzēja lidot no Rīgas uz Maskavu, no turienes uz Varšavu, un tad ar autobusu līdz Augustovai. Jā, tas deva mērogu. Tikai padomājiet, ka boļševiki vārdu «sociālā nometne» no tribīnēm izrunāja ar lepnumu pat neapzinoties, ko viņi saka visai pasaulei. Es tomēr gribu pieturēties pie principa - «Ja iznāci no elles, neskaties atpakaļ»,» saka Streičs.