Atklāti par skriešanu: Norauti nagi, lauzta pēda, ceļu problēmas, bet atteikties neiespējami (61)

Kamēr fizioterapeiti un citi medicīnas speciālisti skriet iesaka normas robežās, jo nevienam nav noslēpums, cik liela slodze tā ir mugurkaulam un locītavām, īsti skriešanas fanātiķi vien parausta plecus un skrien tālāk – ar ģipsi kājā, tulznainām pēdām un krampjiem ceļos. Tas ir dzīvesveids, bez kura nav iespējams elpot.

Portāls «Apollo» uz sarunu aicināja divas aizrautīgas skrējējas – Ilzi un Jolantu. Ar savu stāstu meitenes ne tikai iedvesmos uz skriešanu citus, bet atklās detaļas, kas nereti paliek noklusētas.

Jolanta ir skrējēja, kas piedalās sacensībās un cīnās par medaļām. Viņai skriešana ir nodarbošanās, kamēr Ilze ir sirds skrējēja. No bērnības ar aizrautību un vēlmi neapstāties.

Interesanti, ka Ilze uz skriešanu iedvesmojusies tieši no Jolantas. Viņas «Instagram» konts ir lielisks motivātors.

Skriet nozīmē būt dzīvam!

Kādam, kam grūti iedomāties savu dienu pakārtotu skriešanai, būs grūti iedomāties, cik daudz brīvības tā patiesībā sniedz.

Kā stāsta Jolanta, skriešana ir kaislība, neskatoties ne uz ko. Tā ir brīvība un relaksācija par spīti ģipšiem, lauztiem pēdu kauliem un citām traumām. «Mans dzīvesveids ir pakārtots skriešanai. Treniņi aizņem lielāko manas dienas daļu un pilnīgi viss ir pakārtots skriešanai.» Kamēr citiem smaidu sejā ievilina šokolāde, Jolantai tā ir iespēja skriet.

Arī Ilze nenoliedz, ka skriešana ir kļuvusi par ikdienu, bez kuras grūti iedomāties savu dzīvi. «Skriešana man ir viss – veids, kā sakārtot savas domas, aktīvi pavadīt brīvo laiku, piepildīt plaušas ar svaigu gaisu, uzturēt savi labā fiziskajā formā, iegūt enerģiju un labu garastāvokli, kā arī atbrīvot prātu no negatīvām lietām un stresa.»

Maratons - kā aiziet uz veikalu

Ir maldīgi domāt, ka noskrienot 10 kilometru distanci sacensībās, ir pieveikts vesels maratons. Jolanta atgādina, ka par maratonu tiek uzskatīta 42 kilometru gara distance un tādu posmu sanācis noskriet vien trīs reizes. (Kas gan vairumam no mums šķistu neiespējamā misija). Viņa koncentrējas uz sacensībām ārvalstīs un guvusi ne mazums godalgu.

Savukārt Ilze skriešanas sacensībās piedalās jau no piecu gadu vecuma. «Tieši šāda veida pasākumi ir ļoti laba motivācija neslinkot un trenēties, jo ir zināms pasākuma datums un līdz tam brīdim ir vēlme kārtīgi sagatavoties un pierādīt sev, uz ko esi spējīgs. Katrā sezonā noskrienot pirmās sacensības, rodas vēl lielāka motivācija un gribasspēks, jo katrās nākamajās sacensībās gribas parādīt aizvien labākus rezultātus un pārspēt pašam sevi.»

Salauzta pēda, tulznas, ceļu problēmas, dzīve bez īkšķu nagiem – viss nieks, lai tik var skriet

Pēdējā laikā vairāk par skriešanu kā veselīgu nodarbi tiek runāts par negatīvajām uz veselību atstātajām sekām. Arī abas «Apollo» satiktās meitenes piedzīvojušas ne vienu vien traumu, taču nenoliedz, ka ar pievērtām acīm uz notiekošo, skriešanu turpinājušas.

«Reiz Latvijas čempionātā, skrienot 2000 m kavēkļu distanci, skrienot pāri pirmajai barjerai, salauzu pleznas kaulu pēdā. Distanci veicu līdz galam, izcīnot 2.vietu Latvijas čempionātā, uzreiz pēc finiša tiku pie ģipša. Ar medaļu kaklā, bet ieģipsētu kāju braucu mājās,» neslēpj Jolanta.

Viņa stāsta, ka traumas ir bijušas ne mazums, taču ne vienmēr bijis laiks un iespējas apmeklēt speciālistus, lai traumas ārstētu.

Arī Ilze neslēpj, ka dažkārt ignorējusi sāpes, lai tikai nebūtu jāpamet skriešana: «Vairākas reizes ir bijušas problēmas ar ceļiem, ir bijušas pamatīgi nobrāztas kājas, tulznas, kā arī atspiesti nagi. Arī pati vienreiz ignorēju ceļgala sāpes un turpināju trenēties, taču galarezultātā no skriešanas vajadzēja atteikties vairākus mēnešus.»

Motivācija dzīvot sev un iedvesmas avots apkārtējiem

Abas meitenes ar savu aizraušanos iedvesmojušas nevienu vien cilvēku. «Es daru to, kas man no sirds patīk un to pamana arī citi cilvēki. Pamana to uguntiņu acīs, pamana pozitīvo attieksmi un spēcīgo gribasspēku, kas mani dzen uz priekšu. Un cilvēki «pavelkas» – sāk skriet, kustēties, dzīvot veselīgāk. Un tad pasaka «paldies», kas man ir kā medusmaize, jo arī mani tas patiešām motivē,» stāsta Jolanta.

«Apkārtējie redz un dzird no manis, cik labi es jūtos, esmu smaidīga un enerģiska un tad arī jautā, kāds ir mans noslēpums. Es izstāstu savas sajūtas un pieredzi un, manuprāt, tas arī ir tas galvenais iemesls, kāpēc daudzi man apkārt ir saņēmušies un arī pievērsušies skriešanai,» noteic Ilze.

Tiem, kam skriešana riebj, to darīt nevajag!

Jā, skriešana palīdz mazināt ķermeņa savu, taču tas nebūt nav iemesls, kāpēc to vajadzētu darīt ar piespiešanos un nepatiku. Kā saka – ar varu mīļš nekļūsi. Tāpat ir arī ar skriešanu – nevajag un nedrīkst darīt to, kas neiepriecina, rezultāta vienkārši nebūs.

Arī abas meitenes atzīst, ka spiest sevi nevajag, ja nepatīk, tad tas nedos nedz enerģiju, nedz smaidu sejā un pārējās pozitīvās ietekmes.