Šodienas redaktors:
Kārlis Melngalvis

Fizioterapeite: Skriešana nav domāta cilvēkiem, taču izraisa atkarību (65)

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Raksta foto

Aiz loga beidzot vairāk vai mazāk iestājies pavasaris, kad cilvēki aktīvāk sāk domāt un arīdzan pievērsties sava ķermeņa «atmodināšanai» pēc ziemas miega un pievērsties veselīgākam uzturam un sportiskām aktivitātēm. Skriešana ir viens no izplatītākajiem fizisko aktivitāšu veidiem, jo ir pieejama ikvienam teju par baltu velti – nepieciešami vien apavi un ceļš, pa kuru skriet. Taču – cik piemērota šī nodarbe patiesībā ir cilvēka ķermenim un kā to darīt pareizi, lai nesatraumētu sevi – to portālam «Apollo» atklāj Veselības centra «Vivendi» fizioterapeite Līga Māķēna. 

«Ir milzumdaudz pētījumu, kuros pierādīts, ka skriešana nav domāta cilvēkiem. It īpaši skriešana pa asfaltu un citiem cietiem segumiem. Nekādi specializētie apavi neabsorbēs to triecienu, kas skriešanas laikā neskaitāmas reizes iziet cauri pēdai, locītavām, celim, gūžai un visam mugurkaulam,» atklāj speciāliste.

Taču, ņemot vērā lielo skriešanas «bumu», tas nevienam skriešanas entuziastam nav šķērslis Cilvēkiem patīk skriet, jo skriešana rada atkarību. «Tāpēc daudziem ir pilnīgi vienalga, vai tas ir veselīgi, vai nē. Tas, ka viņi aizies pie speciālista, lai uzzinātu, kā labāk skriet, bet speciālists pateiks, ka noteikti nevajadzētu skriet, nenozīmē, ka šis cilvēks aizies mājās un ieliks savas skriešanas botiņas dziļi skapī un nekad mūžā vairs neskries. Viņi grib skriet, un to arī dara lai tur vai kas,» savu pieredzi ar skrienošajiem pacientiem stāsta L.Māķēna.

Skriešana nenoliedzami ir lieliska aerobā slodze un ļoti labs sirds-asinsvadu sistēmas treniņš. Skrienot tiek nodarbināti praktiski visi muskuļi – ne tikai kājas, bet arīdzan rumpja muskulatūra, pleci un lāpstiņas. Taču jāņem vērā, ka visiem skrējējiem ir nepieciešams arī spēka treniņš, proti, papildus ir jātrenē muskulatūra, jo ļoti bieži traumas, sāpes un pārtrenēšanās rodas tikai tāpēc, ka ir nesagatavoti un netrenēti muskuļi.

Tātad, ja esam nolēmuši šopavasar pievērsties tieši skriešanai, – kā to izdarīt maksimāli saudzīgi?

Ideālā variantā pirms skriešanas sezonas uzsākšanas derētu pie speciālista noteikt organisma fiziskās sagatavotības līmeni. «Kā rāda mana pieredze, tad gandrīz visiem cilvēkiem ir muskuļu disbalanss. Tādā gadījumā skriešana ir jāuzsāk lēni un prātīgi, turklāt visiem nav piemērojama viena skriešanas «recepte». Katrs gadījums ir individuāls – skriešanas veids, soļa tips, ķermeņa svars, iepriekšējā sagatavotība,» skaidro ārste.

Cilvēkam, kurš visu ziemu nav neko diži darījis, sēdējis pie datora un pārvietojies ar tramvaju vai mašīnu, skriešana ir jāuzsāk ļoti lēni un pakāpeniski. L.Māķēna iesaka sākt ar raitu iešanu un pamīšus skriešanu. «Labāk raitā solī pirmās piecas minūtes ejam, pēc tam lēni paskrienam, un tad uz beigām palēninam tempu un atkal pārejam soļos.»

Ne mazāk svarīgi ir atcerēties, ka pirms katras skriešanas ir kārtīgi jāiesildās, bet pēc tam – jāizstiepjas. Ko tas nozīmē?

«Ir jāiesilda visas locītavas, kuras darbosies skrējiena laikā – pēdas, potītes, ceļi, gūžas, mugurkauls. Ar dinamiskām atkārtotām kustībām, lai ap locītavu sāk cirkulēt asinis un locītava ar visām tās struktūrām – saitēm un cīpslām – «saprastu», ka būs jādarbojas, ka būs slodze. Vienkārši izapļojam locītavas kādas 20 reizes katrā virzienā,» stāsta fizioterapeite.

Savukārt pēc treniņa ir jāizstiepj galvenās skrējiena laikā nodarbinātās muskuļu grupas: «Novietojam muskuli maksimālā iestiepumā un noturam vismaz 20 sekundes. Jāizstiepj ir ikru muskuļi, augšstilbu priekšpuse, apakšstilbu aizmugures muskuļi, gurnu muskuļi (priekšējie, aizmugurējie, sānu), arī muguru un sānus nenāktu par ļaunu izstiept.»

Kāpēc tas ir jādara? «Kad muskulis strādā, tad tas pakāpeniski saīsinās, un kādā brīdī, ja viņu nestiepj, nemaz nerunājot par to, ka saīsināts muskulis nekad nevarēs attīstīt maksimālu spēku, plīst cīpslas, proti, struktūra, ar kuru muskulis ir piestiprināts pie kaula. Sāpes, plīsumi un iekaisumi arī ir biežākās skriešanas traumas.»

Tāpēc ir jātrenējas ir ļoti prātīgi un pakāpeniski, jo brīdī, kad pārforsējam, mēs tiekam pie traumas, pēc kuras no divām nedēļām līdz diviem mēnešiem mēs neko nevaram darīt. Runājot par ātrumu un distanci, ir jāatceras 10% likums. Proti, vai nu ātrumu, vai distanci (abus kopā nekad) palielināt ne vairāk kā par 10% nedēļā.

Jautāta par piemērotāko apģērbu un apaviem šādai sportiskajai aktivitātei, L.Māķēna atbild: «Ja cilvēks grib skriet, tad viņš var skriet jebkādos apavos. Galvenais tiem ir jābūt ērtiem. Par drēbēm – tas ir vēl mazsvarīgāk. Ir cilvēki, kuri pusmaratonu noskrien, piemēram, pludmales šortos.»

Zināšanai – daudz kur var aiziet par velti uzkāpt uz skriešanas celiņa pie speciālista, kurš apskatīsies, kā strādā pēda, kāds ir disbalanss un pateiks, cik liels atbalsts ir nepieciešams no apava puses. Apavi iedalās parastajos bez atbalsta un ar atbalstu. Ir arī treniņu apavi dažāda veida segumiem un sacensību apavi. Taču piemērotākos tieši tev varēs ieteikt speciālists!

Veselības centra «Vivendi» fizioterapeite Līga Māķēna.

Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu