Rēzija Kalniņa: «Režisors ir atklājējs» (16)

Mani ļoti sarūgtināja, ka arī Undīne Adamaite, kas, manuprāt, gan vārdos, gan izjutās ir viena no smalkākajām latviešu teātra kritiķēm, salīdzināja Prātu ar Oskaru un Rozā dāmu. Taču es sapratu, ka tava izrāde ir nevis par nāvi, bet dzīvi. Kā tas ir tavuprāt?

Pilnīgi trāpīts. Tiesa, es neuzdrošinos nosaukt šo darbu par izrādi, es teiktu – tas ir stāsts, kas tiek vēstīts Dailes teātra kamerzālē. Vārds «izrāde», es tā pārdomāju, ir saistīts ar jēdzienu «rādīt», tā ir savā veidā «izrādīšana», tas, kas ir vērsts uz āru, mazāk vai vairāk – izklaide. Bet Oskars un Rozā dāma ir vērsta uz iekšu, proti, es to uztveru kā kalpošanu Dievam, kā liecināšanu par Viņu. Vienlaikus tā ir arī pateicība un ne tikai Augstākajam, bet arī režisoram un Dailes teātrim, kas deva mājvietu šim stāstam. Stāstam par dzīvi, jo ne jau smaga slimība, puisīša nāve ir tā galvenā tēma. Mazais cilvēciņš nodzīvo apbrīnojami pilnvērtīgas, skaistas divpadsmit dienas, kas devušas viņam mūžīgās mīlestības gudrību un spēku.

Kam pieder ideja par šo iestudējumu?

Man. Tā dzimusi Novosibirskā. Tur bija izrāde, par ko draugi pastāstīja, un sapratu: ja vēlos kaut ko darīt uz skatuves kā aktrise, šis ir tas darbs, ar kuru noteikti gribētu dalīties. Rīgā uzrunāju Viesturu Meikšānu. Pēc izrādes Mihails un Mihails spēlē šahu, kuru diriģēja Ainārs [Rubiķis], sanāca pagara saruna, un es sapratu: lūk, Viesturs ir tas cilvēks, ar kuru es gribētu iet kopā šo ceļu. Divus mēnešus tad arī bijām kopā.

Vai izrādē ir arī tava režija?

Teikšu tā: es ieguldīju novērojumus. Vēroju puikas uz ielas, brāļa dēlus, skatījos dokumentālās filmas, lasīju stāstījumus internetā. Taču vienlaikus manī bija ļoti stingrs nosacījums – ļauties režisoram, nevis sev pašai. Man ļoti patika viss, ko Viesturs piedāvāja, uz ko rosināja. Jā, protams, var teikt, ka tas ir kopdarbs, tomēr vēlreiz gribu uzsvērt: veicot aktiera uzdevumus, tie strikti jānodala no vēlmes režisēt.

Tava pēdējā izrāde, ko spēlēji Dailē, pirms aizbraucāt uz Krieviju, bija...

Es par Rēziju. Tas bija punkts pirms pauzes.

Tolaik spēlēji tik daudz dažādu lomu, kāpēc uzveica vēlme doties prom?

Katrā lomā, katrā izrādē man bija tāda sajūta, ka es atdodu, neteikšu – visu, bet atdodu daļu no sirds, no dvēseles, domām, apziņas, arī no laika. Un, ja pēc vairākām lomām tu esi bīdīta mīlulīšu un nemīlulīšu kārtā, pēkšņi pārņem sajūta, ka… apnicis. Saproti, ka varbūt manis ir par daudz.

Tāds ir zvaigznes statuss.

Tieši tā. Tevi ieceļ šajā zvaigznes statusā, bet pēc tam tos starus tā kā rauj nost. Es taču pati sevi par zvaigzni nepadarīju. Un nepadaru. Es vienkārši daru savu darbu. Un to, kas man šā darba izpildei ir dots, tērēju ar pilnu jaudu, tādējādi izpaužot arī sevi. Izpaužu, gūstot gandarījumu, piedzīvojot grūtības, taču bez cīņas nav uzvaras, vai ne? Un tad pēkšņi vienā brīdī saproti vai izjūti, ka tevis ir par daudz vai ka tu paliec… Tad neviļus apstājies, visu pārdomā un secini, ka kaut kas ir jāmaina.

Vai Novosibirskas mākslas dzīvē Putina laikmetu izjutāt?

Nē, visus šos gadus mēs neko neizjutām, kamēr nesākās problēmas ar Novosibirskas operu. Kaut gan mēs drīz vien jau bijām prom. Kad Ainārs pēdējo reizi diriģēja Tanheizeru, mēs satikāmies ar iepriekšējo teātra vadību, kā arī ar kolēģiem, režisoru [Timofeju Kuļabinu], un viņi izstāstīja, kā tas viss ir bijis. Izrādās, ka arī mūsu nevainīgā Mesa tika «likvidējamo izrāžu» sarakstā. Dota pavēle dabūt nost direktoru, un, lai to panāktu, izmanto kaut kādus fanātiķus, kam nav nekādas sakarības ar ticību, reliģiju, pārliecību. Prasts politisks gājiens. Bet tādā vispārinājumā, pasaules kontekstā, man šķiet, ka notiek pēdējā cīņa. Tā agresija taču ir tik izteikta visās malās. Kā krievi saka: tupostj viļezajet (trulums lien ārā – red.)

Kas bija tas brīdis, kad saprati, ka gribi būt režisore?

Oi, to es joprojām nesaprotu. Bet zinu, ka esmu tas režisors, kurš nomirst aktieros. Man ārkārtīgi lielu gandarījumu sniedz tas, ka es redzu, kā mēs būvējam kopā izrādi un kā tā sāk pārvērsties viņu izrādē. Gandarī arī viņu prieks. Aktrises darbā tādu attieksmi neizjūti. Tur principiāls ir lomas veikums, skatītāju aplausi, bet tas, vismaz personiski man, nekad nav devis tādu gandarījumu kā režisora darbs. Taču pateikt, kā nonācu pie režijas, nespēju. Ainārs mani vienīgi palūdza, vai nevarētu iestudēt Mesu, jo pirms tam es viņam palīdzēju veidot dažus koncertus. Nebija tā, ka uzreiz teiktu: jā, darīšu. Taču, klausoties mūziku, iedziļinoties tekstā, man parādījās bildes, dzima atbildes, un tad ir tas brīdis, kad vienkārši sāc visu īstenot. Ļoti svarīgi arī saprast, kas ir tas galvenais kodols, uz ko varam virzīties kopā.

Proti, ir svarīgi saprast, kā vārdā?

Jā, absolūti. Citādi neko nevarētu veidot. Tā ir garīgā vertikāle. Bez tās nav jēgas.

Saprotu. Tu esi bijusi aktrise, bet režijas skolas tev nav.

Es arī saprotu, ko tu gribi teikt. Respektīvi, man nav diploma kabatā. Taču divdesmit gadus es strādāju teātrī ar dažādiem režisoriem un 50 procentus no lomas es režisēju pati.

Notiek vairāku cilvēku strīds. Kas tev pateiks priekšā, kā veidot mizanscēnu uz skatuves?

Dzīve. Dzīve saka priekšā. Ja tas ir smags strīds, nekad cilvēki nebūs kopā. Viens, teiksim, atrastos virtuvē, otrs staigātu no istabas uz virtuvi, cits atkal būtu tepat – mūsu priekšā. Tā ir dzīve. Mums uz skatuves jāmēģina izvairīties no skatuves loģikas, jo dzīve nav loģiska. Līdzīgi māca arī Pjotra Fomenko skola. Piemēram, «es tevi mīlu» – tie ir tikai vārdi. Sakot tos, var domāt pilnīgi kaut ko citu. Vai cits piemērs. Var pajautāt, vai esi aplicis šallīti, un ar šo jautājumu pateikt: es tevi mīlu. Dzīve māca. Māca redzēt. Dzīve ir kā režisors.

Dzīve ir kā režisors, tomēr māksla ir māksla.

Tad atbildi man, kas ir māksla?

Māksla ir (ilgi domāju)...

Redzi (rāda aiz loga)... tā ir tur. Kas ir tas iemesls, lai cilvēks skatītos nevis to ainavu, kas ir ārpusē, bet, lūk, šo (rāda uz gleznu pie sienas)? Objektīvi aiz loga mēs redzam to pašu, taču gleznojot izpaudīsies tas, kas ir būtisks mūsu iekšējai pasaulei. Vai tie ir nokaltuši koki bez lapām, vai, gluži otrādi, koki, kaut kaili, taču priecīgi, atbrīvojušies no lapām, gaida sniegu. Saproti? Man liekas, ka māksla ir Dieva radība cilvēciskotajā interpretācijā.

Šajā kontekstā man principiāli šķiet precizēt: veidojot mākslas darbu, tu gribi kalpot Dievam?

Jā, protams.

Līdz ar to mani ļoti interesē, ko tu jūti mūsdienu pasaulē un ko tev personiski ir svarīgi pavēstīt skatītājiem?

Par šīsdienas pasauli? Zini, atkal mēs nonākam pie tā, ka māksla, uzsveru – māksla, runā par mūžīgām tēmām, kas nemainās atbilstīgi laika gaitai kā mode. Kas ir mūžīgs? Dievs ir mūžīgs, mīlestība ir mūžīga. Cīņa arī ir no pirmsākumiem. Cīņa ar un par kritušajiem. Kas man vienmēr ir bijis svarīgi? Attiecības ar dzīvo Dievu. Uzsveru – ar dzīvo Dievu. Un kas ir dzīvais Dievs? Tā ir mīlestība.

Tavi vārdi daudziem noteikti ir izaicinājums, arī taviem kolēģiem.

Maija, bet vai ir bijis kāds brīdis, kad es neesmu izaicinājusi? Mani tas nebaida. Turklāt man tas liekas pavisam normāli: es sevi neesmu radījusi, esmu radīta, Dievs mani mīl, un es gribu Viņu mīlēt.

Kā esi kļuvusi tik ticīga?

Šī sēkla iesēta jau bērnībā, mamma [Helga Dancberga] katru gadu veda mūs uz Ziemassvētku dievkalpojumiem. Bet, kad māsas pirmais vīrs traģiski aizgāja bojā, mēs iepazināmies ar brīnišķīgu mācītāju Valdi Baltruku un, domāju, caur viņu Dievs mūs arī uzrunāja. Kad māsiņa jautāja Valdim, kur tagad ir Juris, viņš atbildēja – es nezinu, bet rakstīts ir tā. Un mūžam atceros tieši to tekstu, ko viņš citēja.

Bet kā tu raksturotu režijas profesiju, kas ir režisora īstais ceļš?

Droši vien katrs savu iemeslu dēļ ir izvēlējies režisēt, iestudēt. Bet man tas būtībā ir būt atklājējam, kas atklāj tēlus, tēmas, aktierus – pašiem priekš sevis. Tā kā atvērējs vai atklājējs. Jo Radītājs jau mums ir viens.

Vai piekrīti tam, ka mūsu jaunā režisoru paaudze ir ļoti gaiša?

Pilnīgi piekrītu. Var just, ka tā ir cita paaudze, ka tās ir citas dvēseles, ar citu, ar kaut kādu – lai viņi piedod šo lielo vārdu – citu misiju. Es nesaku – misijas apziņu, bet citu misiju.

Kā tavs režijas ceļš atveda tevi uz Nacionālo teātri?

Vispirms Ojārs Rubenis mani vienkārši uzaicināja iestudēt Nacionālajā teātrī kādu izrādi, kas man patiesi ir liels pagodinājums, turklāt tas ir teātris, kur pavadīta bērnība. Bet ar konkrētu priekšlikumu nāca Ieva Struka. Cilvēks, kas smejas ir muzikāla izrāde, mans paps [Imants Kalniņš] rakstīja tai mūziku vēl pagājušā gadsimta 70. gados, šim uzvedumam toreiz vajadzēja tapt Liepājas teātrī. Bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nenotika, un tagad, lūk, Ieva piedāvāja šo ideju realizēt man, kas, šķiet, pilnīgi loģiski, saprotami. Mūzika, dziesmu teksti, dramaturģija (pēc Viktora Igo romāna motīviem libretu sarakstījis Viks – red.) – es to patiesi sajūtu.

Par muzikālo daļu atbild Ainārs Rubiķis, bet kas ir scenogrāfs?

Mihaels Kramenko no Izraēlas. Viņu man ieteica [gaismu māksli8nieks] Igors Kapustins, kam ir laba gaume. Uzrunāju Mihaelu, sarakstījāmies, un, kad viņš atbrauca uz Rīgu, ātri vien sapratu, ka runājam vienā valodā, tāpēc, starp citu, uzaicināju veidot kopā arī Jevgeņiju Oņeginu, ko Zigmārs Liepiņš piedāvāja iestudēt mūsu Operā. Bet horeogrāfe ir Ilze Zīriņa. Tā ka mums tagad ir laba radoša komanda. Taču galvenais – brīnišķīgi veicas ar aktieriem. Pati esmu aktrise un zinu, kā es vēlētos, lai ar mani strādā. Visi viņi, neskatoties uz vecumu, man kļūst par bērniem. Un, kad atnāks pirmizrādes diena, man būs jāraud, jo esmu viņiem ļoti pieķērusies.

Kad Laurai Grozai-Ķiberei jautāju, ar ko vieglāk strādāt, viņa teica, ka ar vīriešiem. Un tev?

Nevaru pateikt. Tāpēc, ka man darbā neeksistē vīrieši un sievietes. Es uz skatuves nespēju to nodalīt, es redzu tikai un vienīgi tēlus, tos tēlus, kādiem jābūt, lai nonāktu caur viņiem līdz kādam klusumam vai līdz kādai atklāsmei.

Tātad tu caur tēlu virzies uz režijas kodolu?

Jā, tā ir. Es izeju cauri visām lomām, pilnīgi visām. Es redzu, kā strādā mans vīrs. Viņš iziet cauri katrai instrumentu grupai, katram instrumentam. Diriģents taču savā veidā ir režisors. Un es arī – neieciklējos uz vienu lomu, vienu likteni, kas man ir raksturīgi kā aktrisei. Manā priekšā ir liels orķestris, katram ir savs instruments, un man jāpalīdz, lai šie instrumenti atskaņo to mūziku, to skaņdarbu, kas ir izrāde – vai nu tā būtu kāda simfonija, vai oratorija, vai sonāte. Tāpēc esmu ļoti pateicīga mammai, ka man ir muzikāla izglītība, jo viņa mums lika mācīties un pabeigt Jāzepa Mediņa mūzikas skolu. Es izjūtu vārdu, intonāciju kā melodiju, man ļoti svarīgas ir pauzes, temporitms. Un arī izrādi es dzirdu muzikāli, dzirdu kā skaņdarbu.

Mēs sarunājām ar tevi tikties pēc mēģinājuma ap pulksten siviem,bet tu jau pusdivos zvanīji, ka esi brīva.

Jā, es uzskatu, ka mums nevajag obligāti strādāt piecas, sešas stundas. Mēs izdarījām, kas bija saplānots, izdarījām tā, ka viss nu ir skaidrs, un varam iet.

Izteikti rietumniecisks darba stils. Nevis «kamēr krīt», kas bieži vien ir raksturīgi krievu režisoriem.

Jā, esmu absolūti pret jebkādu varmācību. Tiesa, es varbūt maisos, tā sakot, aktieriem pa kājām. Man ir vēlme dauzīties. Es jau nesēžu mēģinājumos, kur režisoram pienākas, – kaut kur zālē pie galda. Atrodos uz skatuves, sēžu uz grīdas un visā notiekošā piedalos. Pēc kāda laika būtu jāveic aptauja, vai es nudien netraucēju aktieriem, jo ir brīži, kad es pa vārdiņam, pauzītei, zemtekstiņam mēģinu bīdīt viņus, proti, tēlus, uz priekšu. Citiem vārdiem, mēs ar aktieriem vēl airējam kopā, bet nu drīz man būs viņiem jāatdod abi airi. Taču man pats galvenais mēģinājumu procesā ir ļaut aktieriem nepazaudēt prieku nākt uz darbu, nebaidīties, neizjust atbildību. Jo, kā Ēvalds Valters teicis: ir jābūt rotaļai.

Kurā posmā tu nokāp no skatuves?

Kad jāsāk likt kopā lielākus «gabalus», uzlikt lielākas ainas.

Bet visa bilde tev ir skaidra jau no paša sākuma?

Jā, viss ir galvā: kā filma attīstās līdz galam. Un nav nekādu pārsteigumu, jo viss mēģinājumos ir pierakstīts. Aktieris visu pieraksta, proti, pieraksta zemtekstus, «virstekstus», darbības gaitu, kāpēc, teiksim, šeit pagriežos un eju vai, otrādi – nekustos. Tā ir profesionāla attieksme pret savu darbu, tad katrā mēģinājumā var droši virzīties uz priekšu, un ainu kopsavilkums uz skatuves nedraud ar kādiem nepatīkamiem pārsteigumiem. Jo tas iemācītais teksts ir atmiņā, bet, kad atveru savus pierakstus, redzu, kā tam jāskan, vai tas ir pianissimo vai crescendo, es redzu vārdu mūziku, līdz ar to saprotu, kā to vajag spēlēt uz skatuves – gan intonatīvi, gan ķermeniski. Iestudējot operas Novosibirskā, mēs arī tā strādājām.

Brīnišķīga prakse. Tāpēc jau uzreiz Leonarda Bernstaina Mesa tika pieteikta Krievijas teātra Gada balvai Zelta Maskai.Ar ko tavuprāt atšķiras režija operā un dramatiskā teātrī?

Es jau teicu, ka dzirdu mūziku tekstā. Un skatuve ir skatuve. Taču ir savi noteikumi. Operā ir noteikumi, kas elementāri ir jāievēro. Režija nedrīkst runāt pretī mūzikai. Solistu kustības, mizanscēnas – tas ir sava veida muzikālais zīmējums, kuru režisors izstrādā sadarbībā ar diriģentu. Dramatiskajā teātrī primārais ir vārds, bet viss pārējais to papildina. Tā ir atšķirība: ir mūzika, un ir vārds.

Kad tu strādā ar aktieri, kā vārds palīdz veidot tieši tēlu?

Zini, kā.... Vārds – nē. Pauze. Zemteksts.

Interesanti. Bet kādas tēmas tev ir tās tuvākās?

Mazās vai kamerzāles formātā man gribētos iestudēt izrādi par ģimenes, paaudžu attiecībām.

Kā Ciemiņi Nacionālajā teātrī un Svēta lieta Dailē? Tātad šī tēma ir tik aktuāla?

Domāju, ka jā. Jo viss sākas bērnībā, ģimenē. Viss, ko mēs sevī nesam, ir izdzīvots bērnībā un paslēpts zemapziņā. Katra ģimene ir sava maza valsts, un no tā, kā mēs to veidojam, kā mēs mākam vai mācāmies to pašu tuvāko pieņemt, mīlēt, ir atkarīga arī mūsu kopējā nākotne. Mums jau ir ļoti viegli iziet ārā uz ielas, sabiedrībā, piecas minūtes būt tādiem skaistiem, cēliem. Bet patiesais cilvēks parādās ģimenē. Varētu teikt tā – no kvantitātes mēs ieejam kvalitātē.

Ir arī zināma luga?

Vairākas, bet negribas nosaukt.

Bet uz lielās skatuves par ko vēlies runāt?

Par izstumtajiem. Par tiem, kas neatbilst normām.

Tas arī ir visur. Kāpēc jūs, režisorus, tas tik ļoti pievelk?

Mani interesē nevis tādi izstumtie kā Frankenšteins, bet tie, par kuriem Jēzus ir teicis – sirdsšķīstie. Proti, es gribu runāt par izstumtību sevī pašā, par izstumtību iekšpusē. Būtībā gribu runāt par to patiesību, kas bieži vien nav vajadzīga, nav ērta, nav izdevīga.

Kā tu domā, kāpēc nav īsta pozitīvā varoņa, kas būtu gudrs, inteliģents, humāns, kas negrib un neprot būt pakalpiņš?

Vai vari nosaukt kādu atbilstošu lugu?

Nē, nevaru.

Te jau ir atbilde. Par to nerunā. Savā ziņā tā ir bezcerība. Tu klauvē pie aizvērtām durvīm, pie durvīm, kas būtībā ir aiznaglotas.

Bet varbūt tas ir ļoti būtiski, ka mēs runājam par tiem nevajadzīgajiem. Mana māsa strādā par kapelāni slimnīcā, un mēs bieži aprunājamies par cilvēkiem, kas nudien cieš un ne tikai no slimībām, bet no vientulības, nabadzības, atstumtības. Jā, mēs, kam daudz ir dots, paejam viņiem garām. Bet ja kaut uz mirkli apstājamies, tad kļūstam labāki paši priekš sevis.

Varbūt patiesi mūsu aprindu cilvēkiem nav kopēju problēmu, tikai tās personiskās?

Tieši tā.

Vienā no intervijām tu teici, ka dzīve mums ik uz soļa sniedz dāvanas. Bet vai nav grūti atšķirtdāvanu no kārdinājuma?

Mums katram ir milzīgs ego, un tāpēc ne vienmēr kārdinājums ir ar mīnuszīmi. Jo varbūt kārdinājums sūtīts tieši tādēļ, lai tu nevis uzpūstu savu ego, pārvarot kārdinājumu, bet, tieši otrādi –lai pakristu un apjēgtu kritienu, un lai tad būtu īsta pazemība.

Bet kas, tavuprāt, ir mūsdienu varonis?

(Ilgi domā.) Mūsdienu, tas ir, patērētāju, sabiedrības varonis, vismaz viens no viņiem, ir lauku zemnieks, kas vienkārši visu laiku strādā, kam var atkal atņemt kvotas vai ko tam līdzīgu, bet kurš pacietīgi turpina no agra rīta pļaut, art, mīlēt savu zemi, savu Latviju, 18. novembrī uzvelk mastā valsts karogu, kas māk nekurnēt, neskaust tos, kam viss ir. Tas, manuprāt, ir mūsdienu varonis. Jo varonis ir tas, kurš varonīgi dzīvo. Es iztēlē redzu šo apbrīnojamo cilvēku, kam pensijai klāt dod trīs eiro, bet kurš tik un tā prot mīlēt Latviju.

Kādu tu paredzi teātra attīstību vai kādu tu to gribētu?

Teātris, protams, ir atkarīgs no dotācijām, no pieprasījuma un tamlīdzīgi. Bet man ir kaut kāda klusa, intuitīva nojausma vai sajūta, ka lēnītēm mēs atgriezīsimies pie Branda, pie Fausta, ka mēs esam atēdušies rasolu un beidzot atteiksimies no tā, kas nebaro garīgi.

Intervija publicēta žurnālā «Teātra Vēstnesis» 2015.gada IV numurā.