Divu latviešu mīlestības stāsts no Londonas līdz Honkongai (38)

«Mums bija daudz kopīgu draugu. Latvijā pirms Londonas bijām vienos pasākumos, bet nekad nesatikāmies, līdz iepazināmies Londonā,» iesāk Elīna.

«Viņš mani bija noskatījis jau vairākus gadus pirms mūsu randiņa, bet biju aizņemta meitene, tāpēc arī neko nepamanīju. Un, kad biju brīva, man vienmēr nācās atteikt viņa aicinājumiem uz koncertiem vai ballītēm. Vienmēr sakrita, ka man kaut kur jālido vai jābūt citur,» attiecību pirmsākumu ieskicē Elīna.

Pēc pavisam neilga kopā pavadīta laika – trīs mēnešiem –, abi sākuši nopietni runāt par kāzām: «Ir daudz patīkamu atmiņu par to, kā vispār sākām draudzēties. Bija arī visādi «šķēršļi». Tomēr uzreiz pēc pirmā randiņa sapratām, ka mums jābūt kopā. To sajūtu nevar sajaukt ar neko citu, ka jā, redz, kur ir mans cilvēks!»

«Man bija jālido uz Latviju uz 10 dienām, bija Ziemassvētku laiks. Atgriezos jaunajā gadā, un tad jau pēc trīs nedēļām man bija jābrauc dzīvot uz Spāniju uz pieciem mēnešiem. Tas bija grūts periods, bet diezgan bieži braucām viens pie otra, maksimums cik neredzējām viens otru bija 15 dienas, un tās likās kā mūžība!» sajūtas atceras Elīna.

Liepājniece vienmēr sapņojusi par lielām kāzām, grandiozu kleitu, milzum daudz viesu un kārtīgu «ļembastu», taču, kad pienācis mirklis laulāties, sapratusi, ka vēlas to darīt vienkārši un ar Miku divatā.

Elīnai neesot bijis ne mazāko šaubu, ka vēlas pavadīt savu dzīvi kopā tieši ar šo cilvēku: «Filmās parasti rāda brīdi, kad līgava vai līgavainis pirms kāzām vēl sāk domāt, sākas panika, vai tiek izdarīts pareizas solis utt. Tad es parasti brīnos - nu, kā tā var būt? Kā tādas šaubas var rasties? Ja tu mīli, tad tu zini, ko dari un, ja esi nolēmis precēties, tad jau ar iemeslu.

Agrāk Mikus laulībai vispār neesot ticējis, taču šis uzskats mainījies, sākoties abu attiecībām. «Tāpēc vēl jo vairāk es neticu tādām pļāpām kā - es nekad! Nekad nesaki nekad, viss mainās,» pārliecinājusies Elīna.

Taujāta, kas tieši Elīnai savā vīrā visvairāk patīk, viņa atbild: «Viņš ir ļoti pacietīgs un rūpīgs. Neticami uzmanīgs un saprotošs. Es varu justies droši jebkādās situācijās un varu būt atklāta ar viņu līdz pašam galam. Es varu būt es pati, jo viņš ir viņš pats ar mani. Mēs esam labākie draugi, kas mīl viens otru. Visu darām kopā. Manuprāt, mīlestību var redzēt un sajust nevis vārdos, bet redzēt otra cilvēka acīs un darbos.»

Mēdz teikt, ka mīlestība ar laiku pagaist un jūtu intensitāte mainās. Ko par to domā Elīna un Mikus? «Ja ir īsta mīlestība, nav kaut kas jānotur. Tas pats viss aug, plūst un vijas starp abiem cilvēkiem. Intensitāte var mainīties, bet pāraugot citā līmenī – augstākā.»

Pēc kāzām Mikus pārgājis sievas uzvārdā, bet šādu izvēli Elīna pamato, sakot: «Man uzvārds vienmēr licies īpašs, svarīgs un tas ļoti daudz nozīmē, bet Mikum tieši pretēji – neko. Es tikai ieminējos, ka negribu zaudēt savu uzvārdu, kad Mikus uzreiz teica, ka mierīgi pieņems manu.»

Elīna ar Miku ir precējušies pusotru gadu. Vai abu starpā nemaz negadās strīdi?

«Vienīgās reizes, kad tiešām bijis strīds, ir tad, ja viņš ir iedzēris. Mēs tikpat kā nelietojam alkoholu un tāpēc viņam no pāris aliņiem ātri noreibst. Tad viņš pilnībā izmainās un man tas ļoti sit pa nerviem. Tad var izveidoties mazs kašķis, bet es priecājos, ka tas tiešām ir ļoti reti,» atzīst Elīna.

Neviens nav ideāls, tāpēc rodas jautājums, vai dzīvojot kopā, otrā nekad nekas nemēdz kaut mazliet kaitināt? Elīna ar smaidu saka: «Kaitina tas, ka viņš nevar jau pusgadu atmest smēķēšanu. Tas ļoti kaitina. Viņš bieži ieslīgst savās domās. Es turpinu runāt, nezinot to, ka viņš vairs nav «te», bet es nevainoju viņu, es runāju diezgan daudz.»

Taujāts, vai Mikus nevēlas kaut ko piebilst par abu attiecībām, abi norāda, ka visas atbildes uz jautājumiem praktiski tapušas kopīgi. (Mūsu saruna notiek «Facebook»)

Kad jautāju, kas Mikam Elīnā visvairāk patīk, viņš saka: «Elīnai ir ļoti reta īpašība - viņa atdos visu, lai tik otram būtu labāk. Un tas, kādos apjomos viņa mīl un viņai rūp, ir vārdos neizsakāmi. Viņai ir vislielākā un mīļākā sirds. Un palīdz arī tas, ka abiem ir vienāda humora izjūta.»

Vai tiešām viss var būt tik perfekti? Uz repliku, ka, iespējams, abi vēl dzīvo «rozā briļļu» periodā, Mikus saka: «Oi, galīgi nē! Viss kaut kam esam izgājuši cauri, piedzīvojuši dzīves realitāti, ieskaitot pārvākšanos uz pilnīgi citu kontinentu un mēģinājumiem iekarot svešu valsti, nostāšanos uz savām kājām. Bija jāņem visas brilles nost! Dzīvojam diezgan lielā realitātē, ar lielu, lielu mīlestību.»

Elīna stāsta, ka Honkonga ir kā pilnīgi cita pasaule. Pagājuši astoņi mēneši, bet abi joprojām «taustās». «Tikai pāris nedēļu atpakaļ beidzot dabūjām paši savu dzīvokli!» priecājas pāris.

Vaicāti, kāpēc izvēlējušies pārcelties tieši uz Honkongu, Elīna atbild: «Es katru gadu braucu ciemos pie sava tēta, kurš šeit dzīvo jau vairāk nekā sešus gadus. Kad atvedu uz šejieni Miku, viņš momentā iemīlējās šajā valstī un ilgi nedomājot izlēmām, ka pēc manas skolas absolvēšanas pārcelsimies šeit!»