Sieviešu stāsti par seksuālo vardarbību bērnībā: Es sevi ienīdu un tāpēc graizīju (3)

Savā prezentācijā Frolova uzsvēra Liepājas pedofilijas skandāla pozitīvās sekas, ja tā to var nodēvēt, jo pēc sabiedrības sašutuma un iesaistīšanās piketā, protestējot pret diviem vīriešiem piespriesto sodu, cilvēki sarosījušies un sākuši runāt par agrāk notikušo un piedzīvoto. Par to centra darbiniece informēja VI ikgadējā Starptautiskā konferencē vardarbības pret bērnu novēršanai «Seksuālā vardarbība pret bērnu attiecas arī uz Tevi».

Par pēc vairākiem gadiem sievietes izvēlas nākt un dalīties piedzīvotājā.

«Ir pagājuši vairāki gadi, viņas nāk un meklē palīdzību, sakot, ka sekas, kuras radušās šīs traumatiskās pieredzes dēļ, ka ar tām ir ļoti grūti tikt galā vienām pašām. Vēl ko viņas atklāj - ka ļoti dziedinoša ir problēmas atklāšana sadarbībā ar speciālistu. Bieži min gatavību ierosināt kriminālprocesu, ka bija iedrošinātas un ir gatavas cīnīties par taisnību. Tāpat seko līdzi varmākas dzīves gaitām, un pēkšņi uzzina, ka viņš ir ģimenē un tur ir mazs bērns. Vēlas novērst citu potenciālo noziegumu,» atklāja Frolova.

Savukārt par sekām, kādas rada seksuālie varmākas saviem upuriem, pēc Frolovas domām visspilgtāk atspoguļo pieredzes stāsti.

Turpmāk izklāstītās ir pieaugušu sieviešu atziņas par viņu dzīvi šobrīd:

«Vairākas reizes mēģināju izdarīt pašnāvību, lietoju alkoholu, lai nomāktu problēmas».

«Piedzīvoto visu šo laiku nesu ar vainas apziņu. Ļoti sāp joprojām, ka to neatzīst līdz pat šodienai mana mamma.»

«Man neizdevās izdzēst kroplo attiecību modeli, kurā vīrietis drīkst būt emocionāli un seksuāli vardarbīgs.»

«Graizu rokas, ir daudz rētu uz ķermeņa, bet lielākā rēta ir dvēselē.»

Centra darbiniece pastāstīja, ka konsultācijās nācies satikt arī mātes, kuras šaubās, vai ar viņu bērnu kaut kas ir noticis. «Es domāju, ka viņa melo,» ir nācies dzirdēt sakām māti. Šajos gadījumos Frolova atbild: «Tas ļaunums, ja arī viņa melo, būs daudz mazāks, nekā, ja jūs viņai nenoticēsiet.»

Centra «Marta» klientes atziņa: «Sešu gadu vecumā mani sāka seksuāli izmantot puisis, kurš tobrīd bija pieņemts dzīvot manā ģimenē. Vardarbība no viņa puses bija regulāra un ilga vairāku gadu garumā. Ģimenei par notikušo nebija ne jausmas. To, kas ar mani bija noticis un kam esmu bijusi pakļauta, sāku apzināties apmēram 13 gadu vecumā. Sāku sevi ienīst par to, ka neesmu sapratusi to, kas man tika likts darīt un, kas ar mani ir darīts. Uzskatīju sevi par stulbu un vainīgu notikušajā.

Kad iestājās pubertāte, man likās pretīgi, ka man ir sākušas augt krūtis, es tās ienīdu. Sāku ģērbties kā puika. Nogriezu zēngalviņu. Sāku visus ienīst, bet visvairāk savu ģimeni par to, ka viņi neredzēja, kas ar mani notiek, ka viņi mani nepasargāja.

Tas ir neiedomājams kauns. 14 līdz 18 gadu vecuma posmā cīnījos ar smagu depresiju, garastāvokļa maiņām, biju apsēsta ar ideju, ka man jāizdara pašnāvība. Tas likās vienīgais veids kā man kāds noticētu. Nemitīgi raudāju, graizīju sevi, durstīju ar asiem priekšmetiem, izmisīgi vēlējos sev jaunu ķermeni, tādu, kas nav aptraipīts un jaunas acis, kas nav redzējušas to, kas man bija jāredz. Visus tos gadus es balansēju uz robežas starp izvēli dzīvot un to otru izvēli. Netiklas darbības pret bērnu nav viegls noziegums. Tas mani nogalināja un atņēma mani manai ģimenei. Un šajā brīdī es to sauktu nevis par pašnāvību, bet par slepkavību, kuru izraisījis varmāka. Kā bērns, es neko nesapratu. Turpināju dzīvot savu bērna dzīvi, taču sadzīvot ar to pēc tam, kad viss ir saprasts ir tuvi neiespējamam, ja neviena, kas spētu palīdzēt.»

«Dzirdot ikdienā šādus stāstus, es nekādi nevaru piekrist tam, ka sodiem nav jābūt cietumsodiem, vai nav jābūt pietiekoši nopietniem,» konferencē atzina Frolova.

16% no centra klientēm dzīves laikā sākušas nodarboties ar prostitūciju. Ļoti daudzas no viņām sākušas to darīt vēl nepilngadīgā vecumā. 44% dzīves laikā bijusi depresija, pašnāvnieciskas domas vai pašnāvības mēģinājumi.

27% līdz šim brīdim nevar izveidot ģimeni vai atzīmē kādas problēmas attiecībās ar pretējo dzimumu un attiecību veidošanā. Pārējie izveidojuši ģimeni ar vardarbīgu partneri. «Tātad var teikt, ka simts procentos gadījumu nav adekvāta ģimenes dzīve vai partnerattiecību pieredze,» secinājusi Frolova.

«Pats baisākais šajā mūsu statistikā, ka vienai trešdaļai klientu ir zināma informācija par citiem cietušajiem, māsām vai paziņām. Visbiežāk šie cietušie nav saņēmuši palīdzību vai nevēlas to saņemt, jo viņiem ir vieglāk aizmirst un necelt augšā šo traumatisko pieredzi, lai neatcerētos to kārtējo reizi. Viņi arī atsakās mūsu gadījumos piemēram iet kā liecinieki kriminālprocesā vai vēl kādā veidā piedalīties varmākas sodīšanā,» pastāstīja centra darbiniece.

«Par netiklām darbībām runājot, no tiesas sistēmas rodas iespaids, ka tas nav nekas īpašs. Tas gadījums, ko es nolasīju, policijā bija klasificēts kā netiklas darbības. Proti, ja nav noticis dzimumakts, bet ir notikusi cita veida aiztikšana, tad tā nav izvarošana un tur ir piemērots pavisam cits pants, citi sodi,» uzmanību vērsa Frolova.

Gandrīz puse bērnu uzreiz pēc notikušā var arī neizrādīt traumas pazīmes, iespējams, tādēļ tiesas sistēmas pārstāvjiem var rasties iespaids, ka sekas nav tik nopietnas.

«Izteikumi, kas nonāk publiskajā telpā, tajā skaitā arī no amatpersonām par seksuālo vardarbību pret pieaugušajiem vai pret bērniem, ir dažādi. Pret pieaugušajiem tas varētu būt izteiciens, ka viņa izprovocēja vai, ka sievietes īsie svārki vai alkohola lietošana kopā ar varmāku ir gandrīz mīkstinošs apstāklis izvarošanai. Es gribētu teikt, ka it īpaši amatpersonām ļoti jāseko līdzi tam, kas ir teikts publiskajā telpā, jo viena lieta - kā to uztvers profesionāļi un otra lieta kā to uztvers potenciālie varmākas,» aicināja Frolova.

«Es likumdošanu neskatu no tā aspekta, kā lai ietaupa sabiedrības naudu un nodokļus. Likumdošana un tiesas lēmumi vienlaikus parāda arī sabiedrības normas un, ja lēmumi ir nesamērīgi ar nodarīto kaitējumu, tad faktiski mēs seksuālo vardarbību valsts līmenī pielīdzinām kaut kādiem vidējiem miesas bojājumiem,» noslēgumā sacīja Frolova.