Gada aktrise Baiba Broka: Sievietēm drīkst viss arī nesanākt (13)

Kā tad īsti ir, vai pirmā reize uz slidām?

Nē, nav pirmā reize, bet tiešām sen neesmu slidojusi, kādus septiņus gadus, iespējams. Kāda bija sajūta, kad «Spēlmaņu naktī» tika nosaukts jūsu vārds, un kāda ir sajūta tagad, kad nedēļa jau ir apritējusi?

Protams, jau esmu apradusi, bet tā sajūta bija... es biju ļoti priecīga par balvu. Šogad bija ļoti labu aktieru darbi tieši šajā Gada aktrises kategorijā, un katra no manām kolēģēm bija pelnījusi apbalvojumu, tādēļ arī nemaz nebiju tik droša, ka beigu beigās balvas saņēmēja būšu es.

Pagājusī sezona man tiešām bija ļoti piepildīta, es biju kārtīgi nostrādājusies, tādēļ, saņemot balvu, biju tiešām ļoti priecīga!

Šī, starp citu, nav jūsu pirmā balva!

Patiesībā visiem liekas, ka esmu saņēmusi nezin cik reizes Gada aktrises balvu, bet šī ir pirmā! Līdz šim balvu esmu saņēmusi tikai 1997. gadā nominācijā Labākā jaunā aktrise (Ļika izrādē «Mans nabaga Marats») un esmu bijusi ļoti daudzas reizes nominēta gan par pirmā plāna, gan par otrā plāna gada aktrisi.

Jūs tikāt nominēta par trīs lomām Jaunā Rīgas teātra izrādēs (Aspazija izrādē «Aspazija. Personīgi», Matrjona izrādē «Tumsas vara» un loma izrādē «Divpadsmit krēsli»). Kura no izrādēm paņēmusi visvairāk enerģijas?

Protams, tā ir Aspazijas loma izrādē «Aspazija. Personīgi», jo es nekad vēl nebiju spēlējusi tādu vēsturisku personību, par kuru latviešiem ir ļoti daudz dažādu priekšstatu - gan labu, gan sliktu, gan dažādu laiku ideoloģijas radītu. Tas bija ļoti nopietns darbs izpētīt un atrast to veidu, kā atveidot Aspaziju ar pietāti, bet tajā pašā laikā nebaidoties rādīt viņas ne pārāk simpātiskās šķautnes.

Jā, Aspazijas loma bija svarīgākā šajā gadā, bet es nevaru teikt, ka Matrjonas loma izrādē «Tumsas vara» nav man svarīga, jo tā bija sarežģīta ar to, ka tik spilgtā formā vienmēr ir jāpiedomā, lai nezūd saturs, savukārt izrādē «Divpadsmit krēsli» mums, trīs Odesas večiņām, svarīgākais ir savienoties vienā stāstā.

Runājot par Aspaziju, jo ir taču Raiņa un Aspazijas 150 gadu jubilejas gads, ko jaunu esat uzzinājusi par Aspaziju?

Es ļoti rūpīgi izlasīju daudz no pašas Aspazijas rakstītā, kas ir ļoti būtiski, lai uztvertu viņu. Sapratu, ka Aspazijas talants ir īpašs un spožs, es viņu iepazinu pilnīgi no jauna, bez aizspriedumiem, kādi varbūt padomju laikā ir valdījuši.

Šogad piedalāties interesantā režisora Gata Šmita iestudējumā «Faratjeva fantāzijas», kurā tēlo dažādu teātru aktieri. Kāda ir šī pieredze?

Vienā vārdā - brīnišķīga! Satikties ar savu kursabiedru Artūru Skrastiņu pēc tik daudziem gadiem, piemēram. Tāda sajūta tagad, ka tie gadi vispār nav bijuši. Tik patīkami, ka iekrīti atpakaļ tajā studiju gadu tuvā sajūtā. Un arī satikt citu teātru aktierus, man tik ārkārtīgi patīk klausīties viņu dzīves pieredzē, stāstos par teātri.

Brīžiem ir tā, ka tās sarunas aizskatuvē ir interesantākas nekā tas, kas mums jādara uz skatuves.

Runājot par jūsu karjeru kopumā - izspēlētas tik daudzas un dažādas lomas. Ko sniedz iespēja izdzīvot citu dzīves, likteņus?

Man gribētos domāt, ka katra loma dod dzīves pieredzi, kuru es savā dzīvē, iespējams, nekad neizdzīvotu. Tu sev pielāgo to svešo dzīvi, no kuras arī sev vari paņemt gudrību. Uz skatuves, savā ziņā, ir dota tā iespēja pārbaudīt to, ko savā dzīvē varbūt nevajadzētu...

Kā vērtējat pašas dzīvi - vai par to varētu uzņemt Holivudas cienīgu filmu?

Ir daži momenti, kuri būtu, iespējams, ne pilna garuma filmas scenārija vērti, bet varētu kādas epizodes rakstīt. Man pašai ilgi strādāt pie vienas lomas ir ārkārtīgi interesanti, bet filmu par to filmēt nebūtu aizraujoši. Bet varētu sanākt īsfilma ar nosaukumu «Kā nostaigāt pa naža asmeni» vai kas tamlīdzīgs.

Jūs esat reiz teikusi, ka neesat tik ģeniāla aktrise, lai varētu atļauties nebūt māte un sieviete. Kas ir šī ģenialitāte, par ko runājat?

Es runāju par tādu talantu, kas ir tik spēcīgs un personību veidojošs, ka tas pieprasa no tā cilvēka, kuram tas ir dots, pilnīgi visu uzmanību. Patiešām ir tādi cilvēki, kuri tiek aicināti nodoties tikai darbam, jo apvienot darbu un ģimenes dzīvi ir ļoti grūts uzdevums. Tas ir gandrīz neiespējami, lai gan daudzas sievietes to dara un es tajā skaitā, bet tas nav viegli. Kaut kur vienmēr būs kādi zaudējumi - vai cietīs ģimene un bērni, vai darbs. Bet ir tādi cilvēki, kuriem ģenialitāte ir tādā pakāpē, ka talants paņem visu. Es sevi pie tādiem nepieskaitu.

Tomēr šķiet, ka no jums var tikai mācīties un iedvesmu smelties - spoža karjera, veiksmīga ģimenes dzīve, drosme kāpt uz slidām arīdzan... Vai jums ir kāds ieteikums citām sievietēm, kā nebaidīties piepildīt savus sapņus un uzdrīkstēties darīt to, ko tiešām sirds kāro?

Es domāju, ka sievietēm vajag nomierināties un saprast, ka drīkst arī kaut kas nesanākt. Tu drīksti nebūt perfekta.

Tev nav jāseko citu izdomātiem un radītiem kanoniem, kādai ir jābūt sievietei, cik viņai jābūt sakoptai, visu varošai, visu paspējošai. Pietuvojies tai sajūtai, ka pati esi ar sevi mierā un tu esi īsta tāda, kāda tu esi - nepilnīga. No visā perfektiem cilvēkiem, man liekas, ir bail. Man patīk kļūdas cilvēkos.

Ar skatu nākotnē - vai ir kāda latiņa uzstādīta, ko vēlaties sasniegt? Vai arī šobrīd esat sasniegusi kāroto un ļausieties plūsmai, vien spēlējot izrādēs, kuras jūs uzrunā?

Man ļoti negribētos, lai šāda balva vai kāda cita atzinība būtu kā: «Nu tad viss, esmu kaut kādu augstāko punktu sasniegusi un pēc tā viss beidzas!» Tas nebūtu gudri. Jo patiesībā tā jau ir tikai balva. Man ļoti gribētos turpināt strādāt ar to, kas mani uzrunā, ar to, kas man ir svarīgs, kas varētu atstāt kādu iespaidu vai risināt problēmu. Teātris lielā mērā mainīt pasauli nevar, bet tas var mainīt katra atsevišķa cilvēka apziņu un rosināt pārdomas.