Seksuālās vardarbības upuris: «Uzmākšanās» un «incests» dauzīja manas smadzenes kā huligāni (26)

«Es nezinu, kad izmantošana sākās, taču es pateicu par to mātei, kad man bija 12. Viņa pastāstīja policijai. Es pastāstīju sociālajam darbiniekam. Pēc tam – māsiņai, kura man veica pārbaudi, lai noskaidrotu, vai esmu fiziski cietusi (es biju). Pēc tam atklāju par to tiesai videomateriālā. Un pēc tam es ilgi nevienam par to neteicu. Neatceros, ka pusaudža gados par to vispār būtu runājusi.

Varbūt arī runāju. Taču es atceros, ka pieņēmu apzinātu lēmumu par to nerunāt, jo ikreiz, kad par to runāju, cilvēki man apkārt jutās ļoti neērti. Turklāt šo notikumu dēļ biju zaudējusi pusi ģimenes.

Vardarbībā cietuši bērni pierod nerunāt par notikušo. Mans tēvs, gluži kā tāds ļaundara tēls no filmām, sauca to par «mūsu mazo noslēpumu». Viņš man lika nevienam par notiekošo nestāstīt. Es nevarēju, pat, ja gribētu, jo man nebija ne jausmas, kas notika. Es vienmēr esmu bijusi tuva ar saviem brālēniem un māsīcām, taču tad, kad «mūsu noslēpums» nāca gaismā, man lika ar viņiem vairs nekontaktēties. No brīža, kad atklāju par notiekošo savai mātei, līdz tiesi bija seši mēneši. Mana ģimene pret mani izturējās citādāk un mani draugi nesaprata, kas īsti ar mani ir noticis. Es jutos izolēta. Tiesas nedēļā man nebija ļauts runāt ar savu māti. Kad tiesa bija garām, mana ģimene vēlējās dzīvot tālāk, tāpēc mēs par to vairs nerunājām.

Tad mēs pārvācāmies uz citu pilsētu. Tas no manas mātes bija drosmīgs solis un es ar viņu lepojos. Pārvākšanās nozīmēja «jaunu sākumu» un «pagātnes atstāšanu».

Nerunājot par to.

Pat advokāts, kuru es reizēm satiku, man teica, ka man ir jādzīvo tālāk. (..) Nesaki saviem jaunajiem draugiem, kas ar tevi noticis, taviem skolotājiem tas nav jāzina.

Un es neko neteicu.

Taču pēc kāda laika es tomēr izstāstīju saviem draugiem. Es biju spiesta. Bērns, kurš redzot seksa ainas kino raud, nevis kautrīgi ķiķina, nav normāli. Lielākā daļa to uzņēma labi. Viņi nespēja pilnībā izprast manu traumu, taču to nevarēju arī es pati.

Kāds no maniem draugiem izstāstīja savai mammai. Viņa man pēc tam laipni, taču stingri palūdza ar viņas meitu vairs nesarunāties, jo mana pagātne ir pārāk tumša. Lai arī viņa mani nevainojot, viņa nevēlējās, lai viņas meita ir «daļa no tā».

Es biju ļoti apbēdināta un kaunpilna. Vārdi «uzmākšanās» un «incests» dauzīja manas smadzenes kā huligāni. Līdz šim es vismaz neizjutu par to kaunu. Vai es reizēm šaubījos par to, ka esmu tikusi izmantota? Jā. Vai es ilgojos pēc tēva ģimenes, neskatoties uz notikušo? Jā. Taču kauns? Par ko man vajadzētu kaunēties?

Es biju upuris.

Reizēm es biju upuris, reizēm izdzīvojusī, atkarībā no tā, cik spēcīga es jutos. Es biju dusmīga, ka man aizliedza runāt par pašas traumu. Es biju dusmīga, ka pret manu pāridarījumu izturējās kā pret netīru noslēpumu. Es biju dumīga, ka lielākā daļa cilvēku mani uzskatīja par ārkārtīgi dīvainu un skumju meiteni, kura daudz raud. Man nebija atļauts attaisnot vai izskaidrot manas skumjas.

Kad es sāku par to runāt, cilvēki sāka nākt pie manis. Viņi atklāja, ka arī viņu tēvoči/brālēni/tēvi ar viņiem ir darījuši līdzīgas lietas. Viņi man atklāja, ka nebija droši, vai patiesībā ir tikuši seksuāli izmantoti, vai arī viņu ģimenes loceklis gluži vienkārši ir bijis pārlieku mīlošs. Es pazinu šīs šaubas un dusmojos uz tām. Pēc kaunpilniem asaru gadiem es beidzot biju dusmīga.

Tāpēc tagad es runāju. Drosmīgi, bez aplinkiem, godīgi. (..) Es esmu seksuālās vardarbības uzpuris un es izdzīvoju. Pat tagad, kad to rakstu, es apzinos, ka mani nākamie darba devēji un tēva ģimene varēs lasīt manus vārdus, taču es atsakot noliekt atkal galvu baiļu un kauna priekšā. Es runāju, jo es zinu, kā kauna un baiļu upuri jūtas. Es runāju, jo, lai gan saprotu, ka mani draugi un ģimene jūtas neērti, es zinu, ka runāšana par seksuālo vardarbību ir svarīgāka par mūsu komfortu. Es zinu, cik svarīgi ir lauzt tabu un runāt skaļi, pārtraukt jokot, tādējādi novēršot uzmanību no diskomorta, un ieklausīties.

Es runāju, jo tas, kas ar mani notika, ir svarīgi. Upuriem ir nepieciešama telpa un laiks, lai runātu. Tas ir svarīgi. Es runāju, jo atsakos turpmāk izjust kaunu. Es runāju, jo 85% cilvēku, kuri cieš no līdzīgas traumas, nespēj paši savā vārdā runāt. Es runāju, jo – par laimi – es jūtu, ka varu!