Vairāk par konkursu un balvām lasi šeit!

Publicējam konkursa darbu, kuru mums atsūtīja Penelope. Esam saglabājuši autores rakstības stilu.

Vakara plāns

- Čau, skaistule! Vīrs jūrā? Nemaz nepieskata?

Nē, jūrā viņš nav. Tikai ārzemēs. Jau mēnesi. Un kas tas vispār par idiotisku jautājumu…Jā, bet ko gan var gribēt, ja nedaudz pārziedējusi daiļava sāk eksponēties oho.lv sadaļā ‘’vakara plāns’’. Gribējās jau tikai paskatīties, kāda publika te grozās. Laikam tīri nejauši atķeksējās tā opcija – ‘’nodarboties ar seksu’’…Nē, speciāli taču es to nedarīju. Gribēju pielikt ķeksīti pie ‘’pastaigāties kopā’’. Nu, varbūt arī pie ’’pasēdēt kafeinīcā’’…Tagad piespamos pastkasti visādi nogribējušies dīvaiņi. Nu, šis jau vēl tā neko, vismaz nesāka ar piedāvājumu nokniebties kāpņu telpā.

- Tev ir skaistas acis!

Paldies, paldies. Ko tu neteiksi, skaistas acis. Jāņem tas ķesītis ātri nost. Bet dzirdēt jau patīkami. Kaut gan - acis kā jau acis. Varbūt nedaudz sapņainas pēdējā laikā. It īpaši dažās mēneša dienās. Kuras laikam jau tuvojas…pag, jāparēķina. Jā, laikam gan. Stop! Ir nu gan bezkauņa – man taču nemaz nav bildes profilā.

- Kāpēc daiļā meitene slēpj savu foto?

Jā, labs jautājums. Laikam vajadzēja ielikt kailfoto pilnā augumā. Lai visi ģimenes draugi un vīra kolēģi var aplūkot…Hm, bet kāda tad pašam bilde? Nē, priekš kam man tā jāredz. Es taču netaisos…ne par kādu naudu. Muļķības kaut kādas. Uf…Nē, tā noteikti nav viņa bilde. Kaut kur nokačājis. Patiesībā noteikti ir ar alus vēderu un taukainiem matiem. Un ar kečupa traipu uz T krekla.

- Gribi vēl kādu manu bildi redzēt?

Labi, ka neprasa, lai sūtu savējo. Kaut gan – varētu jau pateikt, kur mani var draugos aplūkot. Droša shēma. Tur taču katrs var uz mani skatīties. Un siekaloties, cik tīk. Vai masēt savu krānu, ekrānā blenžot. Jā, bet kur man pašai tagad rociņa aizslīdēja? Nē, ne par ko. Kaut kāds absurds. Jālogojas ārā un jāiet gulēt. Vēls jau. Rīt agri jāceļas.

- Tu gribētu šo jaukumiņu sevī sajust? Ilgi un spēcīgi?

Nu, tas točno ir par traku. Kā nav kauna. Kā tāds ekshibicionists pavārtē. Tūlīt prasīs, lai aizsūtu viņam savas vāverītes bildi. Un tad sāksies kaut kādas jēlības – ķipa, vai ļausi savam vāverēnam pa manu ozola zaru paskraidīt…Bet zars vispār tā neko. Nu, lineāls jau blakus pielikts nebija, bet tomēr liekas iespaidīgi. Varbūt vienīgi pamanījies kaut kādā viltīgā rakursā nobildēt. Lai lielāks izskatītos…Bļin, ko es te ņemos. Noteikti kačāta bilde, tāpat kā profila galvenais foto. Pārāk kārdinoši, lai būtu reāli. Tā, kur, pie velna…vai tikai neesmu savu telefonu mašīnā atstājusi. Nē, kas man vispār nāk prātā. Neko nebildēšu un nekur nesūtīšu. Turklāt viņš taču nemaz neprasa. Nu, jā, varbūt vispār grib tikai pačatot un pamuļķoties. Un vispār – saimniecība ir nesakopta, jau otro nedēļu skuveklīti neredzējusi. Bet varbūt viņam tieši tāda patīk?

- Es varētu aizbraukt pie Tevis.

Aha, nu jau ciemos uzprasās. Nevajadzēja rakstīt profilā, ka esmu precēta. Tas jau katra jākļa sapnis – precēta dūjiņa. Nekādu ieguldījumu, nekādu problēmu. Nav jāved vakariņās, nav jādāvina ziedi. Atnāci, atspermojies, aizgāji. Ne jau par velti stāv rakstīts – tev nebūs sava tuvākā sievu iekārot. Lai iekāro neprecētas draiskules. Šitā spēlīte nav priekš manis. Pavisam noteikti nav.

- Kurā pilsetas pusē tas ir? Es tādu ielu dzirdu pirmo reizi.

Vareni. Kurā brīdī es viņam savu adresi aizsūtīju? Laikam tikmēr, kamēr skatījos uz to iespaidīgo attēlu bildē, ko viņš atsūtīja. Un aizdomājos par šo karsto, piebriedušo miesu…sevī. Galīgi aptrakusi. Bērni mājās, bet viņa te nez par ko sapņo. Par princi baltā zirgā, kurš atjās…un izjās? Paņems kā kuci? Savilks uz augšu kleitu, nogrūdīs gultā vai četrrāpus…nē, vispirms nospiedīs uz ceļiem un liks izgaršot…

- OK, būšu pēc 20 min. pie Tevis.

Viss. Pripliļi, kā krievi saka. Un ko tagad darīs kārtīgā sieva un māte? Pateiks bērniem, ka jāaizskrien pie draudzenes vai darba biedrenes, piekodinās lielākajam kārtīgi nolikt gulēt mazāko un tad…no satraukuma trīcošām kājām klunkurēs lejā pa kāpnēm un kāps svešā auto? Nē, man to nevajag. Nevajag to uzkačāto, notetovēto tipu ar noskūtajiem matiem, kuram liekas, ka visas sievietes skries pie viņa, ja tik pasvilps. Ar Stethemu vai Vilisu līdzības nav nekādas. Vai tomēr drusku ir?

-Es būšu ar sarkanu BMW. Gribu, lai Tev mugurā ir plāna kleitiņa. Un lai zem kleitiņas nekā nav. Lai Tava smarža piepilda manu auto…

Ak tā. Un es kāpšu tavā bembī kā lēta mauka. Ļaušu, lai nekautrīga roka mani apgrābsta un paslīd zem kleitas. Lai prasīgi pirksti pieskaras…tur…it kā nejauši paplētīšu celīšus un ļaušu šai rokai brīvu vaļu. Un tad kādā lētā viesnīcā dabūšu zem ļipas puspēdu karstas, dzīslotas gaļas…Varbūt vispār ceļmalas krūmos vai kādā pavārtē…Jā, sen neesmu jutisies tik netikla un pārdroša. Pirms sauc mani par zaķīti, apdomā, vai kāposta pietiks un burkāns nepievils. Tā es jaunībā mēdzu teikt uzmācīgiem kavalieriem. Ak, kāds tur zaķītis…tik vien kā nogribējusies ķēve, kuai vajag sajust ērzeļa smago augumu uz savas trauslās muguriņas, dzirdēt viņa secošo elpu pie auss un izbaudīt spēcīgus grūdienus. Vai arī es gulēšu kā sveķaina malkas pagale, kuru pārplēsīs brutāla mežstrādnieka iedzītais ķīlis.

- Braucu. Nāc lejā pēc maza brītiņa!

Un kur sazvanīšanās, aprunāšanās, uzaicinājums padzert tēju? Laikam jau par vēlu…biksītēs aprīlis. Tobiš, sulu mēnesis…kurā skapī bija visplānākā kleitiņa? Kurpes ar vulgāri augstiem papēžiem…ja nu viņš mani vienkārši nostādīs pie sava auto un liks noliekties uz priekšu? Lai krūšu gali pieskaras siltam motora pārsegam. Lai lūpiņas paveras kā ziedlapiņas…datoru nošatojam. Veselo saprātu arī. Šī būs mana nakts!