Daži vienkārši ieteikumi elpceļu slimību profilaksei (14)

Nepārspīlē ar gaisa mitrumu

Mitrs, vēss gaiss elpceļiem patīk daudz mazāk nekā sauss un silts, ko nodrošina kontinentāls klimats jeb dzīve tālāk prom no jūras un plašiem ūdeņiem. Latvijā senāk veikti pētījumi parāda interesantu ainu - vislielākā elpceļu slimību izplatība tika atklāta Rīgā, kas varētu būt saistīts ne tikai ar jūras tuvumu, bet arī lielo gaisa piesārņojumu. Taču otro vietu pārsteidzošā kārtā ieņēma veselīgā kūrortpilsēta Jūrmala un tālāk arī citas piejūras pilsētas. Savukārt viszemākā saslimstība bija mūsu «kalnainajā» valsts daļā – Madonā, kur kontinentālā klimata ietekmē ir mazāks gaisa mitrums. Dzīves vietu mainīt tik viegli nevaram, taču cilvēkiem, kas bieži klepo vai sirgst ar elpceļu vīrusiem, jāpatur prātā, ka aukstumā un mitrumā veselība jāsargā īpaši. Piemēram, apkures sezonas laikā vājo bronhu īpašnieku nedrīkst aizrauties ar gaisa mitrināšanu telpās, bet jārūpējas par svaiga un sausa gaisa līdzsvaru.

Likvidē alerģiju perēkļus mājoklī

No alerģijas izvairīties mūsdienās ir ļoti grūti – gandrīz tikpat neiespējami kā no krītoša ķieģeļa. Taču var sakārtot savu dzīves vidi tā, lai maksimāli mazinātu alerģiju risku. Mājās vismaz guļamistabās nevajag lietot mīkstos paklājus, kur vairojas mājas putekļu ērces – tikai ar mikroskopu saskatāms mošķis, kura ekskrementi ir viens no biežākajiem alergēniem, kas izraisa astmu. Pat visrūpīgākā telpu kopšana negarantē 100% atbrīvošanos no šī nejaukā kukaiņa, tāpēc labākais ieteikums – paklājus lietot pēc iespējas mazāk. Otrs izplatīts alerģijas avots ir vecām grāmatām pilnas lielās mājas bibliotēkas no griestiem līdz grīdai. Ārā mest nevajag, bet vislabāk šo bagātību turēt slēgtos plauktos vai aiz stikla, jo diemžēl arī grāmatu putekļi rada alerģiju. Vecās grāmatās nereti mēdz veidoties arī pelējums, kas ir elpceļiem netīkams alergēns, jo rada kairinājumu un astmas risku.

Nodarbojies ar kalnu tūrismu

Ja cilvēks bieži sirgst ar elpceļu slimībām, plaušu atveseļošanai ļoti ieteicami ir kalni – atrašanās virs jūras līmeņa vismaz 1000- 1500 m augstumā retinātā gaisā labvēlīgi iedarbojas uz astmas pacientu sašaurinātajiem bronhiem. Pozitīva ietekme ir arī ultravioletajam starojumam un kustību terapijai retināta gaisa apstākļos, kas norūda ne tikai elpceļus, bet arī sirds un asinsrites sistēmu, mazina stresu, norūda un raisa pozitīvas emocijas. Kalnos mazinās arī alerģiskās astmas simptomi, jo tajos nedzīvo putekļu ērces un nav arī elpceļu slimības saasinošie ziedputekšņi. Dažādi pētījumi liecina, ka augstkalnu apstākļos cilvēka organismā pastiprināti izdalās virsnieru hormons kortizols – tas pats hormons, kas mākslīgi sintezētā veidā mūsdienās tiek izmantots astmas ārstēšanai. Līdz ar to kalni ir labs palīgs astmas profilaksē.

Pašārstēšanās nav pieļaujama

Mana praksē esmu redzējis neskaitāmus pacientu mēģinājumus elpceļu slimības ārstēt ar dabas līdzekļiem. Nevēlos būt kategorisks, aizliegt vai nosodīt, jo ir reizes, kad tie var tikt izmantoti kā papildinājums ārsta nozīmētajai pamata ārstēšanai. Taču astmas gadījumā gan ar alternatīvo metožu izmantošanu jābūt ļoti uzmanīgiem. Jo ilgtermiņā neārstējot astmu, var attīstīties veselībai bīstamas un neatgriezeniskas komplikācijas. Smagākā ir plašu emfizēma jeb plaušu uzpūšanās, kad bronhu sašaurināšanās dēļ tajās iekļūt vairāk gaisa nekā izkļūst. Plaušas piepūšas līdzīgi kā balons un cilvēkam izveidojas mucveida krūšu kurvis. Līdzīgas komplikācijas diemžēl var veidoties arī cilvēkiem, kas astmas zāļu vietā izvēlējušies ārstēties ar elpošanas vingrinājumiem. Izmaiņas, protams, nenotiek vienā dienā, bet vairāku gadu laikā, un sekas var būt pat traģiskas. Jāatceras, ka astmas ārstēšanā galvenā un efektīvākā mūsdienu ārstēšanas metode ir inhalējamie kortikosteroīdi, kas ilgtermiņā nodrošina vislabāko ārstēšanas rezultātu.