Vairāk par konkursu un balvām lasi šeit!

Publicējam konkursa darbu, kuru mums atsūtīja Inese. Esam saglabājuši autores rakstības stilu.

Kolēģi

Darba diena tuvojās beigām, visi darbi apdarīti, sēdēju savā kabinetā, klikšķināju kārtis datorā un ļāvos mazām fantāzijām. Sieviete, kurai pēc mēneša paliks trīsdesmit, ir vīrs, bērns, nodrošināta dzīve, it kā viss, ko var vēlēties, un tomēr reizēm kaut kas pietrūkst. Kāda dzirkstelīte, piedzīvojums, notikums... Saviem gadiem izskatījos labi, vismaz visi tā teica, reti kurš deva vairāk par divdesmit pieci. Jā, tas kas man pietrūka, bija vīriešu uzmanības pierādījumi, apziņa, ka vēl spēju savaldzināt, tauriņi vēderā. Es, protams, mīlēju savu vīru, tomēr tā ikdiena, rutīna beidza vai nost. Gribējās kaisli, neprātīgu vīrieti, kas tevi nolaupa un aizved, iegūst... Līdz šim manam kaisles objektam nebija ne sejas, ne vārda. Bet pēdējā laikā tas arvien vairāk sāka līdzināties jaunajam kolēģim. Viņam bija vien divdesmit trīs gadi, tumšās acis reizēm raudzījās manī tik dziļdomīgi, tik aicinoši. Vienmēr atvairīju domu, ka viņš mani iekāro. Tas taču nav iespējams, viņš taču ir jauns un brīvs, turpretī es...

Kluss klauvējiens pie kabineta durvīm iztrūcināja mani no pārdomām. Tās lēni pavērās un ienāca VIŅŠ!!! Kā vilku piemin... Darba diena gandrīz galā, nemaz vairs negribas ko darīt, tomēr apjautājos, kā varu palīdzēt. Viņš neteica ne vārda, vien cieši raudzīdamies manī, pienāca pie rakstāmgalda, paņēma kabineta atslēgu, atgriezās pie durvīm un aizslēdza tās... Es biju tā apstulbusi, ka nespēju pateikt ne vārda. Vien automātiski piecēlos kājās un pagāju viņam soli pretī. Viņš strauji pienāca klāt, apskāva manu vidukli un noskūpstīja. Ilgi, kaislīgi, dedzinoši... Mans Dievs, cik sen neviens nebija mani tā skūpstījis. Man noreiba galva, tauriņi lidinājās vēderā, vis ķermenis drebēja no uzbudinājuma, kad viņa rokas paslīdēja zem mana krekliņa, pieskardamās kailai miesai. Attapos vien tad, kad viņš bija mani, jau bez krekliņa, uzsēdinājis uz rakstāmgalda malas, un viņa roka lēni, bet neatlaidīgi slīdēja zem svārkiem, mēģinot atbrīvot mani no biksītēm.

Pirmā doma bija «Cik labi, ka šorīt uzvilku jaunās biksītes, ko vakar iegādājos», nākamā «Ak kungs, ko gan es daru». Mēģināju atbrīvoties no jaunekļa skavām, izmisīgi čukstot viņam ausī: «Nevajag, dzirdi, tas ir neprāts, es nevaru, nedrīkstu...» Viņš tikai atčukstēja: «Kuš...» un aizdarīja man muti ar savām lūpām, mūsu mēles savijās ugunīgā dejā un man vairs nebija ne spēka, ne gribas pretoties viņa valdzinājumam un kaislei. Tālākais notika kā sapnī, it kā es pati nepiedalītos notiekošajā, bet sapņotu. Manas rokas apvijās ap viņa augumu, es ļāvos, es baudīju, es viņu tik ļoti iekāroju.

Manas rokas jau bija atsprādzējušas viņa bikšu siksnu, atknibinājušas pogu un atbrīvojušas viņa nelielo, stingro dibenu, pirksti saspieda tā vaigus, karstuma vilnis pāršalca manu tik sen jau iemigušo ķermeni. Biju piemirsusi, ka spēju vēl just ko tādu. Kad mana roka sasniedza viņa piebriedušo locekli, mēs abi nodrebējām. Uzbudinājumu trīskāršoja adrenalīns, ko izjutu no bailēm, ka kāds varētu mēģināt ienākt kabinetā, piezvanīt vai citādi iejaukties zagto mirkļu burvībā. Līdz asinīm sakodu apakšlūpu, jo, viņam ienākot manī, gribējās kunkstēt un kliegt no baudas, taču to nedrīkstēja atļauties. Viss bija jāizbauda kapa klusumā. Tas nebija viegli, jo gribējās vai skaļi smilkstēt, neatcerējos, kad pēdējoreiz biju izjutusi tādu baudu. Tagad sapratu teicienu – tie aizliegtie augļi ir tie saldākie, jo zagtā bauda bija daudz lielāka kā tā, ko jebkurā mirklī varēju saņemt no vīra. Viņš nokunkstējās un pierima, sapratu, ka viņš ir guvis piepildījumu. Viņš sakārtojās, uzspieda man buču uz lūpām un, klusi atslēdzis durvis izgāja pa tām, tā arī nepateicis ne vārda. Stāvēju joprojām atspiedusies pret galda malu, gaužām apmulsusi par notikušo un, ja nejustu miklumu starp kājām un uz grīdas nemētātos manas biksītes, domātu, ka tas bijis vien neprātīgs, pārdrošs sapnis. Kas īsti notika? Un vai tas bija mirkļa kaisles apmierinājums vai kas vairāk? Vai viņš vēl atgriezīsies? Varbūt tā bija vienīgā reize, kad viņš atnāca? Kā lai tagad izturos viņu satiekot, kā lai izturos mājās, satiekot vīru. Pēkšņi uzradās tik daudz jautājumu, kuriem vēl pirms brīža manā galvā nebija vietas. Un kas notiks, ja viņš gribēs kļūt par manu mīļāko? Pastāvīgu mīļāko? Muļķīgs jautājums uz kuru jau zināju atbildi – pēc tā, ko piedzīvoju šodien, es viņam nekad vairs nespēšu atteikt...