Vairāk par konkursu un balvām lasi šeit!

Publicējam konkursa darbu, kuru mums atsūtīja Gundega. Esam saglabājuši autores rakstības stilu.

Es aizgāju uz tēju

Tā saskatīšanās ir tik bezgala nevainīga. Vai tad man žēl pasmaidīt cilvēkam, kurš mani sveicina jau kādu gadu? Kuru es vienkārši pazīstu pēc izskata un bērnišķīgā naivumā ticu, ka izņemot labdienu un mūsu sasmaidīšanos, nekas vairāk nevar būt. Un tā dienu no dienas. Bet tad kādā reizē sabiedriskā vietā šis vīrietis nemanot pienāk man klāt no aizmugures un mīļi sasveicinoties, viegli uzliek savas rokas uz maniem gurniem. Īss , īss brīdis, kurā es nevaru paspēt neko, kā tikai sajust tik tuvu viņa vaigu savējam un pieklājīgi atbildēt labdienas. Un viņš ir jau prom, un prom ir mana mierīgā dzīve un mierīgā elpošana. Kopš tā brīža pie manis viesojas virkne domu, pārmetumu pašai, jo esmu taču sieviete citam vīrietim, arī vilšanās, jo man jau gribētos tikai parunāties, pastaigāt. Bet paralēli šīm domām viesojas arī citas: ka tas pieskāriens bija skaists, tas rada trīsas, tas liek justies sievišķīgai. Un nākamajā, nejaušas saskriešanās reizē, viņš vēlas uzzināt manu telefona numuru.

Un atkal tā ir sabiedriska vieta, kad mēs stāvam daudzu cilvēku acu priekšā. Viņš runā skaistus vārdus, un par tiem es nevaru nesmaidīt. Un es mulstu, un viņš tik skaisti runā komplimentus. Man patīk, kā viņš runā, un es iedodu savu telefona numuru. Viņš solās atbildēt uz katru zvanu un īsziņu, kam es ne īpaši ticu, tomēr atļaujos palikt patīkamās cerībās. Jā, mēs tiešām sazvanāmies, runājām, sūtam īsziņas. Un necik ilgi nav jāgaida arī ielūgums uz viņa mājām. Es apmulstu, tomēr pasaku, ka es atnākšu uz tēju, un pati tam zināmā mērā ticu. Un viņš pārprasa kāda man tēja garšo, vai klāt vēl cepumiņus? Jā. Kāpēc lai neticētu? Izrādās mēs esam abi vienas profesijas pārstāvji ar līdzīgām interesēm, parunāties par to visu būtu tikai aizraujoši.

Tajā dienā es gatavojos. Es tomēr gatavojos tam, un reizē apsveru, ka varbūt tiešām mēs tikai parunāsimies? Neko nevar īsti saprast. Viņš sagaida mani norunātajā vietā un satraukušies laikam esam abi, ...kā uzvilktas stīgas.....gatavībā, ka kāds uz tām spēlēs, tomēr neziņā, vai tā tiešām būs? Rokās viņš tura tikko nopirktos cepumiņus. Mēs ejam uz viņa māju, šoreiz klusējam, lai ar liekiem vārdiem nesajauktu šo sajūtu mirkli.

Kāpņu telpā mans jaunais draugs apstājas....apskauj mani un patīkami satrauktā klusā čukstā vaicā atļauju pirmajam skūpstam. Un pirmā stīga tiek skarta un izskan tik kaislīgi vieglā saskaršanās skūpstā...........liekas pilnīgi trūkst elpas............ .Mana roka viegli pieskārusies viņa vēderam, kā noslēdzošs aplis mirkļa tuvībai. Nē, nē, tas neilgst ilgi, bet tieši tik, lai noreibtu, kā no stipra vīna. Domās izskrien jautājums: vai es tiešām eju uz tēju? Tagad skaidrāk saprotu, ka tālāk var sekot pavisam citas lietas. Vēl var bēgt, bet tomēr nejūtos tik apdraudēta. Tas viss ir tik noslēpumaini, satraucoši un reizē biedējoši. Es esmu aizgājusi meklēt kaut ko citu ārpus ģimenes, kurā viss it kā ir labi. Aiz tā «it kā» slēpjas tik daudz kas. Un laikam arī tas, kāpēc es šeit atrodos.

Viņa dzīvoklis. Es ienāku viņa istabā, raugos lēnām uz visu, lai kaut cik saprastu pie kā esmu atnākusi. Grāmatas, fotogrāfijas, .... žurnāli..... Es stāvu un tajā visā raugos...un nezinu vairs, kas jādara. Bet viņš zina. Viņš skauj mani no aizmugures, viegli skardams manas krūtis, ...bet es vēl raugos grāmatās un domas manas, kā tādā transā, ir apstājušās. Es klausos tikai viņa vārdos, komplimentos, kurus pieņemu ar smaidu, prieku, tik patīkamām domām par sevi. Neesmu lutināta ar tādām lietām, tāpēc kautri atļaujos tās izbaudīt. Saprotu, ka tas viss varētu būt nepatiesi un tikai speciāli, bet tomēr tā neizklausās. Es jūtu patiesumu. Es neraujos nost, es ļaujos tam, ko tas cilvēks vēlas ar mani darīt. Pateicībā par šo skaisto, mierīgo tuvošanos es ļauju viņam pogāt vaļā manu jaciņu. Es nesaku neko. Pavērtām lūpām vairs tikai elpoju tā, kā man elpojas....tik dabiski nepiespiesti un kaislīgi........, kamēr viņš lēnām noģērbj mani. Uz brīdi es paveru acis vaļā, lai pieņemtu arī viņa kailumu. Tā kaisle, ko redzu,ko dzirdu, ko jūtu mani apbur savā patiesumā.

Viņš nogulda mani uz dīvāna un paceļ abas kājas, stingri turēdams tās augšā. Nenormāli uzbudinošas sajūtas mani pārņem....Viss ir tik atšķirīgi no tā, ko es zinu. Viņš tik lielā aizgrābtībā berzējas ar savu locekli gar manām kaunuma lūpiņām......, bet es vēl joprojām, kā transā to visu nespēdama aptvert, baidoties pat pakustēties, no viņa satvēriena, aizvērtām acīm guļu un neko citu nespēju , kā ar baudu just šos mirkļus. Un tad pēkšņi viņš veikli ieslīd manī..............un nu beidzot es saprotu, kas ar mani notiek............ Bet ir tik labi, tik labi,tik skaisti ir just, ka vīrietis no visas sirds un miesas vēlas mani. Es ļāvos un nespēju vainot tajā ne sevi, ka esmu izdarījusi sānsoli, ne viņu, kas vēlējās izjust baudu, kuru sniedza arī man. Paldies viņam par to visu. Man likās, ka tā būs pirmā un vienīgā tikšanās, bet izrādījās, ka tas bija sākums manai seksuālajai dzīvei, kura līdz šim bija dusējusi pienākuma rāmjos un nespēja būt brīva. Šis cilvēks ienāca manā dzīvē , lai mācītu mani būt skaistai, apmierinātai un laimīgākai. Bet tēju mēs padzērām citā reizē.