Centrs «Dardedze»: Vardarbība pret bērnu ir novēršama (56)

Ventspils gadījumā analīzes apliecināja, ka bērna organisms ar sasitumiem un asinsizplūdumiem cīnījies regulāri, taču ģimenes ārste nebija paspējusi ziņot par notikušo ne policijai, nedz arī sociālajam dienestam. Mūsu ikdienas pieredze liecina par to, ka šis diemžēl nav viens, atsevišķs gadījums – Latvijā pastāvīgi saskaramies ar situāciju, kad kāds ir pamanījis iespējamu vardarbību pret bērnu, bet ziņojis nav. Tāpēc svarīgi zināt, ka ikviena cilvēka pienākums ir ziņot policijai, ja ir aizdomas par iespējamu vai notikušu vardarbību pret bērnu. Tādējādi patiešām var tikt glābtas dzīves un pat dzīvības.

Īpaši svarīga loma bērnu aizsardzībā nenoliedzami ir speciālistiem, kas ikdienā strādā ar bērniem. Katram ārstam, sociālajam darbiniekam, pedagogam un policistam ir skaidri jāzina, kas un kādā veidā darāms gadījumos, kad pastāv aizdomas par vardarbību pret bērnu. Ir jābūt skaidrai, ar pārējām institūcijām saskaņotai metodoloģijai un sadarbības modelim, lai spētu bērnus pasargāt.

Jāņem vērā, ka bērna pirmajos dzīves gados, kad bērns ir visvieglāk ievainojams, ģimenes ārsts ir vienīgais speciālists, kurš regulāri apmeklē bērnu un var novērtēt viņa stāvokli. Ne velti Latvijas likumdošana* nosaka, ka ģimenes ārsta pienākumos ietilpst zīdaiņa apskate astoņas reizes pirmā dzīves gada laikā – tai skaitā māsas vai ārsta palīga mājas vizīte, ja bērns neierodas uz noteikto apskati. Jāpiebilst gan, ka pirms dažiem gadiem veiktā pētījumā** konstatējām: nebūt ne visi ģimenes ārsti praktiski šo pienākumu pilda. Savukārt vēlākajos gados bērna drošības apdraudējumus var pamanīt un par tiem ziņot arī bērnudārza audzinātāja, auklīte vai citi pieaugušie, jo bērna ikdienā sastapto cilvēku loks paplašinās.

Ļoti svarīgi, ka apmeklējumu laikā ārstam ir jāvērtē ne tikai slimību simptomi, bet arī riska faktori un pazīmes, kas var liecināt par vardarbību pret bērnu. Tā kā zīdainis ir pavisam neaizsargāts, no speciālista spējas novērtēt bērna un mammas kopējo stāvokli ir atkarīga mazuļa izdzīvošana.

Pirmkārt, ikvienam speciālistam ir jāpārzina vardarbības riska faktori. Pie tiem pieder gan vecāku emocionālais stāvoklis - reakcija uz stresu un spēja tikt galā ar savām emocijām, gan kopējā situācija ģimenē. Īpaši jāpievērš uzmanība tiem gadījumiem, kad citi bērni no ģimenes jau tikuši izņemti – tad ir jāvērtē, vai situācija ģimenē ir mainījusies. Turklāt pārmaiņām būtu jāizpaužas ne tikai ģimenes locekļu teiktajā, tās ir nepieciešams objektīvi pierādīt.

Otrkārt, speciālistam, kas strādā ar bērniem, ir ļoti skaidri jāzina vardarbības pazīmes. Vardarbība pret bērnu var izpausties četros veidos: pamešana novārtā, emocionālā vardarbība, fiziskā vardarbība un seksuālā vardarbība. Pirmie divi no tiem konstatējami visgrūtāk, taču var novest arī pie citiem pāridarījumiem. Attiecībā uz bērna pamešanu novārtā, speciālistam ir jāvērtē ne tikai tas, vai istabā ir silts un vai mājās ir ēdiens, jo šie faktori teju neko nepasaka par bērna drošību. Ne mazāk svarīgi ir vērtēt vecāku spēju rūpēties par bērnu, jo īpaši par zīdaini, kura izdzīvošanai un attīstībai ir ārkārtīgi nepieciešamas vecāku rūpes un uzmanība. Domājot par emocionālās vardarbības draudiem, īpaši jāvērtē bērna mamma – vai tiek saprastas bērna fiziskās un emocionālās vajadzības? Vai mamma grib un spēj tās apmierināt? Tā kā bērna ienākšana ģimenē prasa no mammas ļoti daudz spēku, liela nozīme ir ģimenes locekļu un līdzcilvēku sniegtajam atbalstam – gan praktiskam, gan emocionālam.

Ja rodas aizdomas par vardarbību pret bērnu, nākamais svarīgais solis ir iesaistīto institūciju sadarbība – pedagogam, ārstam, policistam un sociālajam darbiniekam ir kopīgi jāvērtē bērna stāvoklis un veicamie soļi. Protams, ka ne katrs zilums uz bērna ķermeņa liecina par vardarbību ģimenē, taču vairāku pušu iesaistīšanās ļauj objektīvāk izvērtēt, vai bērns ir drošībā.

Lai spētu izvērtēt ģimenes apstākļus un atklāt pieminētos emocionālos faktorus, nepieciešams laiks un zināšanas. Zīmīgi, ka dažkārt arī zinoši sociālie darbinieki izvairās ziņot par vardarbības riskiem ģimenēs, jo pastāv bailes par to, ka bērna vecāki vērsīsies pret darbinieku dažādās instancēs. Vecākiem patiešām ir tiesības speciālistu lēmumus pārsūdzēt, taču šeit jāuzsver katras pašvaldības loma, atbalstot savu sociālo dienestu. Ja speciālists rīkojas atbildīgi, seko skaidri izstrādātiem kritērijiem un viņam ir atbalsts no kolēģiem, tā ir pietiekami liela «aizmugure», lai sociālais darbinieks nejustos apdraudēts. Tāpēc liela nozīme ir arī katras pašvaldības attieksmei – vai tā stiprina vai vājina sociālo dienestu? Kamēr dažās pašvaldībās sociālais dienests tiek uzlūkots kā «naudas tērētājs», citās to redz pozitīvi, kā instanci, kas palīdz nolikt uz kājām ģimenes un celt pašvaldības «cilvēku kapitālu». Jā, no pašvaldību viedokļa sociālā dienesta darbs var nest ne tikai cilvēcisku un emocionālu, bet galu galā arī praktisku atdevi.

Mēs gribam uzsvērt: ir iespējams izglābt ikvienu bērnu. Uzņemsimies atbildību un rīkosimies - negaidot, ka problēmu pamanīs kāds cits. Jo var arī nepamanīt, un tad jau būs par vēlu.

* Ministru kabineta noteikumi Nr.1529, Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība, 1.pielikums

** Pētījums Mazu bērnu tiesību aizsardzības izvērtējums, 2011. gads: http://www.centrsdardedze.lv/data/kampanas/Zinojums_NodibDardedze_Apr2012.pdf