Vairāk par konkursu un balvām lasi šeit!

Publicējam konkursa darbu, kuru mums atsūtīja Kleo. Esam saglabājuši autores rakstības stilu.

Viņa raudāja

Eva raudāja. Tik ļoti pazemota viņa nebija vēl nekad jutusies. Visi, pilnīgi visi uz viņu skatījās un smējās, bet neviens, pilnīgi neviens pats nepiegāja un nepateica, pat nenorādīja, nedeva kādu zīmi, mājienu. Un viņa, muļķe tāda, smējās visiem līdzi. Tas, protams, apkārtējos uzjautrināja vēl vairāk. Tā viņi, viss 23 cilvēku lielais kolektīvs, skaļi smējās. Un Eva kopā ar viņiem. Viņa arī. Ak, nabadzīte. Tad pa stiklotajām durvīm ienāca viņas «lieliskais». Kā vienmēr valdzinošs, pašpārliecināts, savās darba domās iegrimis. Viņš uzlūkoja pārējos. Nesapratne. Tad kāds no kolēģiem piegāja pie viņa, kaut ko iečukstēja ausī, un ar acu skatu norādīja uz Evu. Tieši tajā brīdī, kad viņa paskatījās, kad piefiksēja, ka viņš ir šeit, brīdī, kad viņa no domas, ka viņš uzlūko viņu, nosarka, vīrietis, nopietnu sejas izteiksmi, devās viņas virzienā. Eva aizgriezās, lai gadījumā, ja viņa nav «lieliskā» mērķis, neizskatītos pēc muļķītes. Bet viņš turpināja iet viņas virzienā. Iesmējās. Jā, arī viņš beidzot pamanīja smieklu šalts iemeslu kolēģu vidū.

«Atvainojiet!» viņš taktiski teica.

«Jā?!» Eva kautrpilni atsaucās.

«Jums kaut kas ieķēries svārku aizmugurē,» viņš norādīja.

Viņa ātri saķēra svārkus, tie bija augstāk kā paredzēts, viens no svārku stūriem bija ieķēries vidukļa gumijā, un līdz ar to arī tualetes papīra strēmele. Eva izvilka papīru, drebošām rokām, sakārtoja svārkus. Paceltu galvu turpināja; «Paldies, ka pateicāt. Citiem, laikam, nepietika drosmes!», un pameta telpu. Kolēģi smējās. «Lieliskajam» piezvanīja mobilais tālrunis, kārtējais darījumu partnera zvans. Viņš pameta telpu. Devās uz liftu, kur raudādama, pret sienu atspiedusies un drudžaini spiežot durvju atvēršanās pogu stāvēja Eva. Pēc septiņpadsmitās piespiešanas reizes tā nostrādāja. Eva iegāja lifta dziļākajā stūrī, kurā neatradās neviens spogulis, seju pagrieza tā virzienā, gaisu kampa lieliem, satrauktiem malkiem, un gaidīja, kad lifta durvis aizvērsies, kad sasniegs viņas stāvu un viņa varēs izkāpt ārā, lai būtu drošībā.

Tā nu Eva un viņas «lieliskais» atradās liftā. Divi vien. Viņa tumšiem skropstu tušas lokiem zem acīm, viņš cenšoties telefona sarunā pārliecināt darījuma partneri, ka piedāvātais reklāmas laukums ir jāpērk. Eva aizgriezās. Sāka drudžaini rakāties pa somiņu, lai tikai nomierinātos, lai tikai viņš neredzētu viņas seju.

5.stāvs. Viņš iziet, uz atvadām uzmetot Evai skatu un uzsmaidot. Varbūt tas tikai māns, varbūt likšanās. Lifts joprojām rāda 5.stāvu. Kāds nav ļāvis liftam turpināt savu ceļu augšup.. Atveras durvis. Ienāk viņš. Atgriežas. Smaida. Saka: »Šeit ir satraucoši karsts,» un novelk žaketi. Izņem no bikšu kabatas salveti, noslauka asaru sliedīti no Evas vaiga. «Jums piestāv būt dabiskai. Sen biju pamanījis, ka arī bez visa tā smiņķa izskatāties satriecoši. » Viņa saņem viņa roku, lai atņemtu salveti, bet viņš pievelk viņu sev tuvāk. Tvēriens tik spēcīgs, ka Evai noteikti būs mazliet zils. Viņš atlaiž roku, bet Eva jau ir tik tuvu viņam, ka var sajust viņa parfīma smaržu, kas valdzinoši apvij. Tik neparastu, bet labu. Viņš sper soli uz priekšu. Smarža Evu reibina, bet vēl vairāk, viņa augums, muskuļots, trenēts, vīrišķīgs. Tāds, kura tuvumā Eva jūtas kā sieviete - smalka un trausla, un pasargāta. Viņa roka negaidot skar Evas svārkus, piekārto tos. Viņa sajūt, ka viņa pirksti skar viņas ādu netīši, bet varbūt tīši. Viņa roka nu jau apzināti pieskaras Evas kājai. Slīd augstāk, zem svārkiem, lēnām virzoties arvien augstāk un augstāk. Eva sastingst. Mazliet paver muti, lai ko teiktu, bet apstājas. Viņš jau paspējis roku pielikt Evas mutei priekšā, ar pirkstiem spēlējas ar viņas lūpām. Tas nedaudz kutina, patīkami kairina. Viņa siltā roka jau ir sasniegusi viņas zeķturu āķīšus. Vai tiešām viņš ies arī tālāk? Ar otru roku cieši tiek satverts viduklis. Evai no rokām izkrīt somiņa. Viņa paskatās uz to, bet «lieliskā» vīrieša roka, neļauj tai novērsties. Eva gaidās apstājas. «Uz mani,» skan stingrs vārds. Viņš pietupjās. Arī otra roka, jau atrodas uz Evas zeķtura aukliņas, lai to atraisītu. Viņš ir tik satraucoši tuvu, ka var sajust elpu, kas atsitas pret Evas augumu un spēlē uz tā kā vijoles. Stīgu pa stīgai, atraisot visus sievišķos impulsus tajā . Sirds sit straujāk, ieelpa kļūst dziļāka, izelpa ātrāka

9.stāvs. Atveras lifta durvis. «Eva?» skan kolēģītes dzirkstošā balss. Eva atver acis, paceļ somiņu, salasa izbirušos piederumus, kamēr kolēģīte neļauj aizvērties lifta durvīm. «Es dzirdēju par Tavu starpgadījumu. Neraizējies, tas ātri aizmirsīsies, bet nu noslauki tās skropstu tušas paliekas no savas sejas!» viņa pamāca. Lifts tukšs aizveras.