Vairāk par konkursu un balvām lasi šeit!

Publicējam konkursa darbu, ko mums atsūtīja Kristaps K. Esam saglabājuši autora rakstības stilu.

Dienasgrāmata

Diena pirmā no divdesmit.

Pagājušās vasaras brīvās trīs nedēļas tika aizvadīta prom no darbiem un mācībām. Beidzot bija izdevies izrauties no lielpilsētas ritma un doties prom uz laukiem, uz bērnībā pavadīto vasaru nostūri, netālu no jūras. Sakravājis savas mantas, devos uz autobusu.

Rīts jau karsts, neviena mākonīša. Autobuss piebrauc pieturā jau gandrīz pilns, bet kāda brīva vieta vēl ir. Iekāpis, apsverot domu, ka nākamā pieturā iekāps vēl kāda vecāka kundze, kurai būs jādod vieta, nolemju palikt stāvot. Ceļš ar nav tik tāls. Pa ceļam dažās pieturās autobuss piebremzē, lai paņemtu kādu pasažieri. Vērojot pa logu garām slīdošo ainavu, nemaz nepamanīju, ka kādā pieturā iekāpusi kāda meitene un tagad nostājusies man blakus, bet pagriezusies man ar muguru.

Uzmetu garāmslīdošu skatienu viņas augumam, lai atgrieztos pie vasarīgās ainavas vērošanas aiz loga, bet atspīdumā stiklā atkal redzams viņas siluets no sāna. Viņai skaisti mati, mazliet pāri pleciem, balts krekliņš, pieguļošs augumam, vasarīgi viegli svārciņi, pieklājīgi mazdrusciņ virs ceļgaliem. Viņa neredz, ka viņu vēroju un tad nu varu droši tam ļauties. Pa puspavērto logu vējš glauda viņas izlaistos matus. Sajūtu to smaržu. Prāts jau sapņo dažādas domas, redzot skaistās un vilinošās auguma līnijas. Iebraucam kādā nelielā apdzīvotā vietā. Pieturā iekāpj vairāki onkuļi un tantes ar lielām somām, sāk šķist, ka arī kājās stāvētājiem vietas sāks pietrūkt.

Jūtot vietas trūkumu arī manu fantāziju objekts apgriežas ar seju pret mani, mūsu augumi saskaras, pareizāk sakot viņas krūtis tikko jaušami pieskaras man, viņa uzlūko mani, paceļot vienu roku augšup, lai pieturētos pie stangas, šādi vēl vairāk atklājot savu augumu.

Aizraujas elpa no šāda negaidīta pavērsiena. Un kā zibens spēriens no skaidrām debesīm viņa paceļ acis un saka: «Sveiks, mani sauc Līga, un šoferim ir atpakaļ skata spogulis, kurā tu neredzēji mani, bet es redzēju tevi. Tiesa gan varbūt ne tik pilnīgi kā dažam citam tas izdevies! Bet dots pret dotu. Labāk pasaki kā tevi sauc un uz kurieni tu dodies?»

Pirmajā mirklī tik spēju dabūt savu vārdu pār lūpām, mazliet atguvies īsi izstāstu savu ceļojuma mērķi – vasara, jūra, atpūta. Secinām, ka gala mērķis mums ir kopīgs un arī apmešanās vieta ir tik 15 minūšu gājiena attālumā vienam no otra. Līga tik uzjautā vai visi mani dižie plāni saplānoti vienatnē un vai pa ceļam jau neesmu noskatījis kādu jaunkundzi autobusa stiklā ar kuru pēcpusdienā varētu aiziet līdz jūrai? To sakot viņa jau otro reizi piešūpojoties man pavisam tuvu cieši, it kā jau netīšām, kāda no muguras stāvoša onkuļa pagrūsta vai ceļa nelīdzenumu dēļ. Bet ej nu sazin vai tā ir taisnība, jo Līgas sejā nav manāma ne miņas no neapmierinātības.

Par došanos uz jūru tik vienaldzīgi paraustu plecus, un nosaka: «Ja izdomāsim, tad gan jau satiksimies pie jūras, gan nebūs grūti vienam otru ieraudzīt, jo cilvēku šai vietā parasti tikpat kā nav.» Šādu atbildi var manīt viņa nebija gaidījusi un var manīt, ka Līgā kas iedegas, bet apņēmīgi patur to pie sevīm. Kāpēc tā iepriekš atbildēju, es nezinu. Iespējams dēļ mana skatiena pieķeršanas šofera spogulī.

Autobuss tuvojas gala pieturai, vēl pēdējais nelielais ciematiņš, kurā no autobusa izkāpj gandrīz visi pasažieri. Līga apņēmīgi klusē. Atbrīvojas sēdvietas, Līga nekā nesakot apgriežas un aiziet apsēsties pie loga vietā, kur blakussēdētāja krēsla nemaz nav. Nu labi, pie sevis noprātoju.

Nonācis mājās, ātri sakārtojis mantas un uztaisījis ātri ko ēdamu, atcerējos par Līgu un sarunu par jūru. Patiesībā nav bijis ne mirklis šaubu, ka līdz jūrai norunātā laikā neietu. Tik pie sevis prātoju kas būs vieglāks – meklēt Līgu jūras krastā un doties pie viņas vai arī pašam nepacietīgi gaidīt vai viņa ieradīsies vai nē. Abi uzdevumi nav no vienkāršiem un dodos ceļā.

Pie jūras bezvējš, jūra gluda un līdzena. Tik tālumā mana, kādu vietējās mājas zvejnieku pie ūdens ko krāmējot laivā. Jā, laikam neviena cita nav. Mazliet paejos gar jūras krastu cerībā tomēr kādu pamanīt un tiešām, nostāk pie kāpām kāds iekārtojies. Pa gabalu pēc matiem spriežot, varētu būt meitene no autobusa. Atkal tāds patīkams satraukums pārņem. Dodos meitenes virzienā. Nonākot tuvāk secinu, ka nebūšu kļūdījies. Tā ir tā pati meitene no autobusa. Apgūlusies smiltīs uz sava dvielīša un atkal pagriezusi man muguru. Manu atnākšanu viņa protams nevarēja nepamanīt, Līga pagriezusi galvu uzsmaida un vienaldzīgi atmet: «Sveiks! Vai ilgi jau stāvi aiz muguras? Varbūt ģērbsies nost un nāksi blakus kādu saules staru noķert, pirms saule jau nav paspējusi norietēt».

Ticis vaļā no saviem apģērba gabaliem, izklājis savu dvielīti un grasoties jau gulties gar zemi, viņa tik uzmet šķelmīgu skatienu un uzprasa vai viņai muguru ar sauļošanās eļļu neesmu ieplānojis iesmērēt? Uz ko atbildu, ka šodienas plāni visi sajukuši, bet viņas piedāvājums ir stipri vilinošs un nav iebildumu tai pieskarties, jo daudz ir nācies uz to jau šodien skatīties. Viņa tik iesmejas, izvelk no savas somiņas sauļošanās eļļas pudelīti, sniedz to man. Pati atkabina sava peldkostīma āķīti uz muguras, nogūlusies uz vēdera, lai nu nekā cita nepamanu.

Rūpīgi saleju eļļu abās rokās, grasos jau arī kādu lāsi uzliet uz viņas muguras, bet viņa pagriež galvu un nosaka: «Zini ko, es pārdomāju! Muguru tu jau esot gana daudz šodien redzējis un dzīvē ik pa laikam esot nepieciešams ko pamainīt, iesmērē man ar eļļu no sākuma vēderu, rokas, kājas, krūtis, bet tā maigi un nesteidzīgi. Aizvēršu acis, kamēr sapņošu, tikmēr viss tavā rīcībā! Peldkostīma apakšdaļu gan neaiztiec!»

Pati lēni apgriežas uz muguras, novelk peldkostīma augšiņu pavisam, izstiepj rokas virs galvas, uzkrītoši iegrozās ērtāk pludmales smiltīs un padevīgi aizver acis. Pārlaižu skatienu visam viņas augumam no roku galiņiem līdz papēžiem. Skaisti, bet ar ko lai sāk? Paņemu eļļas pudelīti un uztecinu nedaudz uz viņas vēdera, meitenes vēders saraujas, vēl mazliet uztecinu augstāk starp krūtīm. Pieskaroties ar vienu plaukstu Līgas augumam, tas atkal saraujas, rokas un kājas izstiepjas. Izskatās, ka sākums pareizais. Lēni un maigi izsmērēju eļļu pa viņas vēderu, virzoties ar katru apli augstāk. Kaitinoši virzu rokas ātrāk krūšu virzienā un tad mainu virzienu atkal uz leju. Bet ar katru apli arvien uzstājīgāk tuvojoties abiem apaļumiem. Ar abām rokām sāku iesmērēt krūtis, apļojot ap tām, bet cenšoties nepieskarties krūšu galiņiem. Pāreju pie kala un pleciem. Te jau mazliet stingrāk, jo no auguma kustībām redzams, ka te prasās lielāks pieliktais spēks, lai radītu arī labsajūtu plecu un kala muskuļos. Nekad nekas tamlīdzīgs iepriekš nav darīts un nākas vērot meitenes auguma kustības, sajust elpu un sirds ritmu, lai saprastu vai daru pareizi, lai saprastu kas patīk un kas nē. Pāreju ar rokām pāri visam viņas augumam, no izstiepto roku pirkstu galiņiem, līdz kāju. Vienreiz un otrreiz. Atkal izdevība noskatīt viņas augumu visā garumā.

Atpakaļceļā jau atgriežos atkal pie krūtīm un ar dažiem apļiem jau nonāku to virsotnē. Maigi apļoju ar pirkstu galiņiem tiem pāri un saklausu arī Līgas klusu, bet neapslāpējamu izlepu, kura nodod viņas sajūtas un tas man patīk un iedrošina uz drosmīgākiem pieskārieniem. Un apstādinājis rokas uz viņas krūtīm uzprasu viņai, vai būs labi, vai pietiek.

Uz ko viņa, neatverot acis, atbild: «Tu man vēl pat līdz kājām neesi ticis!» «Nu labi, jau labi» es atbildu un pārvietojos mazdrusciņ zemāk, lai varētu ērtāk tās aizsniegt. Līga pavirza abas kājas mazdrusciņ uz sāniem un ierosina vai nevēlos ieņemu mazliet ērtāku pozīciju. Tā nedroši pārvietojos starp viņas kājām. Ieleju plaukstās vēl nedaudz eļļas un sāku apstrādi arī kājām. Lēni virzos gar kāju iekšpusi uz augšu līdz vienīgam apģērba gabalam, neaizskarot to un tad lēni gar kāju ārpusi uz leju. Tad atkārtoju šīs masāžas kustības vairākas reizes, ar katru reizi virzienā uz augšu arvien uzstājīgāk. Manu, ka Līgas elpa kļūst straujāka un dziļāka un katru reizi virzoties uz augšu elpa tiek dziļi ievilkta un it kā jaušama vēlēšanās būt gatavai rauties prom, bet no otras puses riskēt un ļauties. Pēdējā reizē virzoties uz augšu ar jūtamu plaukstas pieskārienu pārejot pār peldbiksēm, lai šoreiz jau nenoslēpjami liktu augumam sarauties. Tālāk pār vēderu un krūtīm un pieliecies pie pleciem iečukstu: «Viss, kājas ar iesmērētas un viss cits pieejamais arī, izņemot muguru!». Līga paver acis un mazliet miegainā balsī tik nopūšas: «Muguru nevajag, tā jau ir sauli dabūjusi».

Tā arī šī viena diena no divdesmit pagāja, mazliet sauļojoties, mazliet peldoties, sarunājoties. Bet vakars katram savā mājā, jo Līgai nākamā dienā brauca ciemos draudzene, un bija viņai jāgatavojas viņas uzņemšanai. Bet tas jau ir nākamais stāsts.

p.s. Viss un visas personas un to vārdi izdomāti un nekas no tā nav noticis.