Vairāk par konkursu un balvām lasi šeit!

Publicējam konkursa darbu, ko mums atsūtīja Anna Pārlauka. Esam saglabājuši autores rakstības stilu.

Pasaule ir apaļa

Alma satrūkās no pūtēju orķestra skaņām. Viņa saprata, ka no mācītāja bēru runas neko nebija dzirdējusi. Domas veco sievu pavisam nemanāmi aizvedušas savos ceļos. Anna ieklausījās mācītāja sacītajā. Viņš skaitīja Tēvreizi: „.. Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna…».

Taisnība dvēseļu ganam. Pasaule ļaunuma un kārdinājuma pilna. Savos 88 gados Alma bija daudz piedzīvojusi. Toreiz, viņas jaunībā, tā nebija, kā tagad. Kaut vai jaunatne! Ak, Kungs! Mēs savā jaunībā tik daudz vaļību nevarējām atļauties! – nopūtās Alma, atkal ieklausīdamās mācītāja kapa runā viņas labākajai draudzenei «Viņleju» Annei. – Paskat`, Annes mazmazmeita Santa pat pie vecvecmammas kapa nekautrējās rādīties īsā bruncītī, ar pasaulē sagrābstītu nepilnas trīs nedēļas vecu bērneli, uz vēdera somā iekārtu. Agrāk vismaz nedēļnieces laiku sieviete nerādījās pasaulē, un mazu bērniņu nevazāja cilvēkos. Visam bija savs laiks.

Šolaiku jaunatnei nekas nav vairs svēts. Īpaši tagad, pēc Atmodas. Nu tik pa gaisu, tikai hi – hi! un ha – ha! bez nopietnības, bez atbildības. Kā no valga norāvušies. Kā ta` negadīsies bērnelis? – Almas tante sevī šķendējās. – Kā tie skuķēni tagad ģērbjas! Ziemā jau vēl nekas, bet vasarā – ak, Kungs un tētīt! – vešiņa vien mugurā, nabiņas plikas, pāri pleciņiem tikai smalki striķīši. Tie esot topiņi. Almas jaunībā šitos topiņus par krekliņiem sauca un vilka mugurā zem kleitēm, lai siltāk un miesa nespīd cauri. Tagad iet pasaulē vienā apakšveļā. Ne kauna, ne goda!

Izvaļojušies, izgulējušies, televizorā seriālus un seksu saskatījušies, ko lai citu dara – atliek tikai mīlēties. Tagad jau darbu laukos grūti atrast, bet bez darba izlaidība prātā. Jaunībā spēka pilni visi locekļi. Kaut kur tak` to svelmi vajag izlikt. Meitēni tagad ar` kļuvuši daudz pielaidīgāki nekā viņos laikos.

- Jā, laiki un tikumi! – Alma atkal smagi nopūtās. – Manā jaunībā bija par daudz smagi jāstrādā, lai dzīvei ko sagādātu. Tāda mīlēšanās vienā gabalā pa labi un pa kreisi ne prātā nenāca. Un spēka pēc garām darba dienām tik bieži mīlēties jau ar` nebija. Alma pēkšņi sevī satrūkās. – Ko viņa kritizē? Vai tad ne pati savu mazmazmeitu, kuras audzināšanā savas jaunības neizlēmības dēļ nedrīkstēja piedalīties? – Almas tantei karstas tirpas pārskrēja pār kauliem. Patiesi, kad visus radu rakstus saliek pa plauktiņiem, pa ciltskoka zariem un lapiņām, kā tagad modē, tad iznāk, ka tas viņas peltais meitēns atvadās no pilnīgi sveša cilvēka, kuru tā modīgi sauca par veco omi, bet Santas īstā vecvecmammas ir viņa pati – Alma Norīte.

No pēkšņā atklājuma Almas tantei sareiba galva un viņa gandrīz nokrita no soliņa. Prātā ienāca lūgšanas vārdi: „… Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…» Pie Almas tantes kāds noliecās. Viņa pacēla galvu. Tā bija Santa, kura vaicāja: «Vecomamm, vai jums palika slikti?» Alma tikko dzirdami spēja vien izdvest: «Nu jau labāk». Viņai patiešām bija labāk. Laikam jau Santa nav nemaz tik slikts meitēns. No visa lielā bērinieku bara meitene vienīgā pamanīja, ka vecajai sievietei reibonis uznācis. Cilvēks ar aukstu sirdi otra sliktumu tik drīz nepamanīs!

Patiesību sakot, Santa ir drosmīga meitene. Nebaidās ne ļaužu valodu, nekā. Savulaik Alma domu, ka viena pati audzinās savu bērnu, pat vistālākajā domu stūrīti pieļaut nedrīkstēja. Jaunībā viņa taisni tādēļ savu tikko pirms dažām stundām dzimušo puisīti aukstajā aprīļa vakarā ietina autiņos un paslepen nolika Melnajā purvā taciņas malā zem līkā bērza. Viņa nedrīkstēja, jauna meita būdama, viena pati nostāties pretī tā laika tikumiem. Tad Almai dzīves nebūtu – neprecēta kalpu meita pavedusi precēto saimnieku, bērnu sadzīvojusi. Visi uz jauno sievieti ar bērnu zem sirds ar pirkstiem rādītu, ar akmeņiem nomētātu, ar suņiem norīdītu.

«Cilvēks piedzimst vājš un neaizsargāts, un pasaule ir pilna kārdinājumu,» – Alma atkal spēja saklausīt mācītāja sludinātos vārdus. Mācītāja teiktais bija dzīves patiesība. Vai citādi Alma būtu šitā iekritusi?

Iepriekšējā vasara bija bezgala skaista. – Almas domas atkal aizklīda tālā pagātnē. – Tikai vienas dienas reiboņa sekas bija Almas dēliņš. Tai pavasarī viņa gāja iesvētībā. Ziedēja vasara, ziedēja Alma. Viņa salīga par vasaras meitu pie Viņleju Mārtiņa un Annas, jo turpat par puisi kalpoja arī Pēteris. Viņi abi norunāja krāt naudu kāzām, jo Almai vēl tikai sešpadsmit gadi. Divus gadus ar kāzām vēl vajadzēja gaidīt….

«Viņlejās» lauki apsēti laikus, lopi apkopti uz to labāko, sēta vienmēr kārtībā. It kā nemanot aizskrēja pavasaris, pienāca un aizgāja lielā mēslu vedamā talka, apartas papuves, nolīgoti Jāņi. Tūlīt pēc Jāņiem sākās lielais siena laiks. «Viņlejās» tas bija ar agriem rītiem rasotās pļavās, kad vāls gula aiz vāla zem pļāvēju izkaptīm. Pēcpusdienās nopļautajās pļavās uzziedēja baltie un košie sieviešu lakatiņi, zibēja grābekļu kāti siena ārdītāju brūnajās rokās. Tad nāca siena vedamās talkas un viss, kas pie tā piederas.

Almai siena vešana šķūnī parasti šķita grūtākais no visiem siena laika darbiem, jo parasti uz strēķa bija putekļi un karstums, sažuvušie zāles stiebri durstīja stilbus un rokas. Ļaudis, noguruši no agrajiem rītiem, tveices un nedaudzajām miga stundām naktīs, bija nīgri un kašķīgi. «Viņlejās» bija pavisam citādi. Pats saimnieks gāja visos darbos strādniekiem priekšgalā, uzmundrināja, ar jokiem uzjautrināja, kūtrākos pavilka «uz zoba», sieviešiem ieknieba sānos. Pa reizei arī Almai. Viss likās tikai joks. Almai patika saimnieka uzmanība, patika Pēteris.

Pēdējās pļavas bija nopļautas. Vēl tikai jāsaved šķūnī pēdējais pļāvums. Tad no tālajām pļavām atpakaļ uz mājām, jo lini plūcami un arī rudzi drīz būs gatavi. Tajā dienā, kā parasti, visi strādnieki bija atkrituši šķūnī uz siena strēķa pagulēt pusdienas laiku. Arī Alma nostāk no citiem strēķa otrā pusē, lai gulētāju krākšana netraucē domas par Pēteri. Laikam jau Alma, pašai nemanot, piesnauda, jo nedzirdēja saimnieku nākam. Mārtiņš bija nācis tik klusu un uzmanīgi nogūlies Almai blakus, ka ne lapiņa, ne stiebriņš sausā siena strēķī neiečabējās. Viņa pamodās tikai no saimnieka roku pieskāriena. Alma laikam bija vasaras, jaunības, savu domu un saimnieka noburta, jo nespēja ne pakustēties, ne kliegt, ne saimnieku projām raidīt. Viņa rokas bija tik maigas, siltas, lūdzošas un pavēlošas, ka Alma nesaprata, kas ar pašas ķermeni notiek. Vienu roku saimnieks uzlika Almas mutei, otra slīdēja pāri meitenes augumam, to izbaudīdama. Almas augums nepretojās notiekošajam, bet tiecās pretī vīrietim. Viņa juta, ne redzēja, ka vīrietis atraisa plāno linu audekla bikšu siksnu un noslidina tās no sava auguma. Mārtiņš noņēma roku no Almas mutes, pieliecās skūpstam, atņemot viņai elpu un pēdējās pretošanās spējas. Saimnieka roka atraisīja viņas linu krekla aukliņas virs krūtīm un ieslīdēja to siltumā. Sākumā vīrieša roka glāstīja siltās un tvirtās meitenes krūtis. Tad glāsti kļuva arvien ciešāki, krūšu galus mīcoši un masējoši. Otra saimnieka roka uzrāva viņas brunčus tai virs ceļiem un sāka glāstīt viņas slaidos un šķūņa puskrēslā balti mirdzošos stilbus. Glāsti kļuva arvien straujāki, roka – karstāka. Mārtiņš ieslidināja savu mēli starp meitenes zobiem un apvija viņas mēlei ilgā un dziļā skūpstā. Vīrieša sastrādās raupjās rokas vidējais pirksts pavēloši iespiedās starp viņas gurniem slēptākajā vietā tik dziļi, ka viņa aizelsās pat skūpstā. Almas ķermenis saspringa, vēderā sagriezās taureņi. Mārtiņš sāka sāpīgi mīcīt viņas krūtis un ar otru roku atpleta jaunās sievietes kājas, ar savām kājām cieši piespiežot tās siena strēķim. Ar brīvo roku viņš stingri satvēra meitenes žokļus, aizspiežot muti, lai tā nejauši neiekliegtos, bet pats smagi uzgūlās kalponītei. Uztraukumā un nespēkā pretoties Alma uz brīdi zaudēja samaņu. Kad meitene attapās, vīrietis jau bija dziļi viņā. Meitenei viss ķermenis sāpēja kā salauzīts. Saimnieks virs viņas mežonīgi kustējās un apspiesti elsoja, grūzdams savu piebriedušo bērnu stādāmo koku viņā un atkāpdamies, un atkal dzīdams viņā pēc iespējas dziļāk savu dzīvības mietu. Viņš tomēr centās rīkoties klusu un uzmanīgi, lai nespruktu gaisā viņa saraustītās elsas un kalpi nemanītu šaipus strēķī notiekošo.

Pamanījis meitenes atžirgšanu, Mārtiņš atkal noliecās pār viņas muti skūpstam, grūdienus viņā tomēr nepārtraukdams. Tagad viņš stūma savu locekli tās ķermenī lēnāk un uzmanīgāk, it kā soli pa solītim, atvilkās atpakaļ kā iziet grasīdamies. Tad atkal saspringa ienācienam, bet darīja to maigi un uzmanīgi. Ritmiski sekoja atkāpšanās un grūdiens, atkāpšanās un grūdiens. Reizē viņš ar vienu roku atkal glāstīja pārmaiņus vienu un otru viņas krūti, pārmaiņus tās saspiezdams. Ar otru roku viņš joprojām ik pa brīžam aizspieda viņas muti, lai tai neizlaužas vaids vai elsas. Sāpes Almas ķermenī lēnām atkāpās, pārgāja. Kalpone sāka sajust saimnieka stingro un silto locekli sevī, kurš, neskatoties uz viņas satraukumu, radīja burvīgi patīkamas sajūtas. Un viņa sāka šūpoties līdzi saimnieka šūpoļkokam. Kad jaunā kalponīte Alma sasniedza lidojuma augstāko punktu, saimnieks ar milzīgu spēku grūda meitenē savu steberi līdz ar lielu vīrišķās sēklas devu. Viņai atkal reibonī un šoreiz arī labsajūtā sagriezās galva. Tā atkal iekrita bezsamaņā.

Kad Alma pamodās no burvības varas, saimnieks pārsedza svārkus pāri viņas ceļgaliem, sameklēja siena pantā savas audekla bikses, izpurināja siena gružus un stiebrus no tām, uzvilka kājās. Sakārtojis linu kreklu virs biksēm, Mārtiņš noskūpstīja Almu ciešu uz lūpām, un, ne vārda nesacījis, tikpat klusi kā atnācis, tā aizgāja. Tikai tagad viņa līdz galam saprata notikušo. Taču labot vairs neko nevarēja, tādēļ traci celt arī nebija jēgas. Viņa taču pati saimniekam nepretojās, nekliedza, palīgā nesauca, kaut turpat netālu gulēja visi pārējie saimes ļaudis! Kurš gan būtu ticējis, ka viņa saimnieku nepavedināja? Alma pļavās kaitējās ar saimnieku tāpat kā citi. Tomēr viņai kā jaunai meitai vajadzēja saprast, kas nevainīgajiem jokiem varētu sekot. Un Alma klusēja… Klusēja arī tad, kad sajuta izmaiņas savā ķermenī. Klusēja, kad saprata, ka gaida bērnu. Klusēja, kad apkārtējie vaicāja, kādēļ tā tik domīga. Kad nāca kalpu deramais laiks, Alma uzteica darbu «Viņlejās» un saderēja turpat netālu kaimiņsētā. Saimnieks neiebilda Almas aiziešanai, bet arī iemesla, kāpēc nolēmusi citur kalpot, neprasīja.

Bērna dzimšanas brīdim Alma gatavojās klusi un nopietni. Viņa bija visu izdomājusi līdz pēdējam sīkumam. Bērna dzīvošana vai aiziešana no pasaules tikko dzimušam bija jālemj Liktenim. Jaunajai mātei nebija viegli izšķirties par šādu soli. Viņa saprata, ka ir liela grēciniece, noslēpjot savu mātes cerību laiku, noslēpjot dzemdības, nepaskaidrojot iemesla un atsakot Pēterim precēšanos, atsakoties no sava bērna. Tikai sagadīšanās dēļ viņas puisītis nenosala vēsajā aprīļa vakarā purvā. No kora dziedāšanas mājās nākdams, «Viņleju» saimnieks tovakar izvēlējās īsāko ceļu – cauri purvam. Tur viņš izdzirdēja mazuli kunkstam zem sirmā bērza. Pats nezinot, ka tas ir viņa dēls, Mārtiņš pacēla Liktenim lemto bērniņu un pārnesa mājās. Saimniekiem pirmdzimtā meitenīte vēl tikai deviņus mēnešus veca un ar mātes pienu barojama. Saimniece puisīti pabaroja, pārtina, ielika gultiņā blakus savai meitiņai un zīdainītis aizmiga.

Nākamajā dienā saimnieks deva ziņu pagasta valdei par atrasto bērniņu, bet meklējumi nedēļas garumā nedeva rezultātus. Nekur tuvākajos pagastos neviena meita vai sieva nebija zināma, kurai būtu dzimis bērns. Pa šo nedēļu saimnieki mazo atradenīti paspēja iemīļot. Kad vecāki nebija atrodami, viņi pieņēma puisīti audzināšanā. Jurģos zēnu kristīja un nosauca par Jorģi. Puisēns auga, gāja skolās, apprecējās. Viņa ģimenē pirmdzimtais bija dēls Pēteris un vēl trīs meitas pēc tam priecēja vecākus – Hermīne, Alise, Marija. Santa ir Alises meita. Tātad – Jorģa mazmeita, un viņas, Almas, mazmazmeita.

Ak, tu Kungs un tētīt, bet tad jau bēriniekos gandrīz puse ir viņas mazbērni un mazmazbērni! «Dievs, piedodi man, grēciniecei!» – Alma izdvesa un saprata, ka frāzi pateikusi skaļi. Mācītājs pieklusa un bērinieki paskatījās uz viņas pusi. Skatienos varēja manīt sapratni un domu, ka gadi Almai pamazām atņem sapratni par lietām. Alma tiem neņēma ļaunā, jo viņai galvā ienākusi kāda doma, kura kļuva arvien skaidrāka. Vecā sieviete nosprieda, ka ikkatra cilvēka mūžs ir raibs kā dzeņa vēders. Turklāt, ja vienā pavedienā sasienas paaudžu mūži, iznāk paaudžu jostas vai pat segas raibie raksti.

«Pasaule ir apaļa. Cilvēks ienāk šajā pasaulē, dzīvo, staigā tam nolemtos gludos un grambu ceļus, mūža nogalē nonākot turpat, kur viņš sācies – aiziet dzīvot citā, mums nezināmā pasaulē. Āmen.» – nobeidza bēru dievkalpojumu mācītājs. - Tā ja, - piebilda Alma, kā visam punktu pielikdama. Viņa savu mūža svarīgāko lēmumu bija pieņēmusi. Almai laika vairs nebija atlicis daudz, tādēļ tā savu mūža stāstu izstāstīs pie Viņleju Annei klātā bēru galda, kaut arī stāsta sekas nebija paredzamas. Tas nekas. Vai nav gana, ka Anne aizgāja Viņsaulē, nezinādama, kā dēlu izaudzinājusi? Gods un slava, «Viņleju» saimniece labi audzināja gan pieņemto dēlu, gan visas trīs īstās meitas. Arī mazbērni un mazmazbērni visi kārtīgi cilvēki, katrs savā vietā strādā, mācās.

Grēks būtu sacīt, ka arī viņas, Almas, mūžs nebūtu izdevies. Pēc aiziešanas no «Viņlejām» Alma drīz izgāja par sievu pie vecā atraitņa Miķeļa. Viņš, redz, nabagmājas baidījās. Par to vecais vīrs Almiņai visu iekrāto mantu norakstīja. Vai viņš nojauta Almas likteni un, apprecot jauno meiteni, tās dzīvi pacēla saulītē? Vīra domas Alma nezināja, bet šādu iespēju nojauta. Pēc divu gadu laulības dzīves Alma no sirds raudāja pie sava večuka kapa. Viņi bija dzīvojuši un sadzīvojuši labi – kā tēvs ar meitu. Tāpēc Almai nojauta, ka vecais strēlnieks viņas jaunības noslēpumu zināja. Vai pilnībā, tas gan nebija skaidrs.

Pēc atraitnes gada aizvadīšanas Almu bildināja kaimiņu Jēkabs. Viņa kā godīga atraitne atkal iegāja precētas sievas kārtā. Kopā ar Jēkabu viņi izgāja cauri karam, visām laiku maiņām, izaudzināja dēlu un meitu. Nu jau piecpadsmit gadi, kā arī Jēkabs atdusas līdzās Miķelim tepat šajos kapos. Mazbērni aicināja Almiņu pie sevis uz pilsētu, bet, ko gan viņa tur būtu darījusi, ja «Viņleju» Anne palika viena tepat?

Jā, tā būs pareizi! – vēlreiz nosprieda Alma, celdamās kājās, lai nestu vainagu nolikt uz Annes kapa. Bijusī saimniece Anne jau viņu uzskatīja par savu īstenu draudzeni, taču patiesību pagaidām zina tikai Alma. Ar tik lielu noslēpumu, ko glabājusi visu mūžu, dzīvot nav bijis viegli. Alma nolika ziedus uz «Viņleju» Annes kapa, salika rokas lūgšanā un atvieglotu sirdi pagriezās uz vārtu pusi, lai dotos līdzi bēriniekiem uz bēru namu…