Vairāk par konkursu un balvām lasi šeit!

Publicējam konkursa darbu, ko mums atsūtīja Artūrs. Esam saglabājuši autora rakstības stilu.

Sievietes smarža

Rīgas - Kuldīgas autobuss smagi tusnīdams līkumoja pa galvaspilsētas ielām meklēdams izeju uz Ventspils šoseju. Bija nomācies un nemīlīgs marta sākuma vakars. Darbs Kuldīgā neraisīja sajūsmu, bet tas ir labāk, nekā nekas. Nostaļģijas vai izsalkuma pārņemts autoostā nopirku divus gaļas pīrādziņus, kuru treknā sula nu tecēja pār plaukstu piedurknes virzienā. Iespiedos sēdeklī dziļāk un mēģināju īsināt laiku ar bezmērķīgām pārdomām par nelabvēlīgā likteņa mestajiem izaicinājumiem.

Viņa iekāpa Kandavā. Mazliet drukna melnmate indīgi zilā mētelī. Vientuļa laterna meta vāru gaismu uz viņas bālajiem vaigiem, atspīdēja lūpu spīdumā un bižutērijas vājprāta paraugos viņas ausīs. Sieviete mulsi spēra soļus starp sēdekļiem, meklēdama atsaucīgu sēdvietu vai ceļabiedru. Uz mirkli mūsu skatieni sastapās un es piecēlos kājās. Kaut kā nomurmināju nesakarīgu piedāvājumu apsēsties pie loga. Pretī saņēmu mazliet aizsmakušu paldies, rūgtu smaržu vai dezodoranta smaržu vilni. Nolikusi paprāvu iepirkumu maisiņu uz autobusa grīdas, sieviete neveikli mēģināja sakārtot uzrautos svārkus un nepaklausīgā mēteļa stērbeles. Mans skatiens pielipa pie sievietes ceļgaliem, tik apaļiem, izaicinoši pavērtiem un aicinošiem. Autobuss sakustējās un salons iegrima intīmā pustumsā. Reta gaisma pāršķēla autobusa salona tumsu, lai manas acis kā rentgenā izmeklētu sievietes klēpi. Fantāzija strādāja nekontrolētā režīmā un veidoja trauksmainas, es pat teiktu neķītras ainas.

Mazs saskares placdarms bija gurnu rajonā. Katru reizi, autobusam sasveroties, pieplaku sievietes sēdvietai tuvāk. Mētelis, gluži kā nevainības josta , sargāja robežu starp mums. Aiz Sabiles mana labā roka zaudēja savaldību un maigi, bet noteikti uzgūla sievietes ceļgalam. Viņa pavērās mani izbrīnītām un skumjām acīm, tad izdvesa aizsmakušu «nē» un drudžaini mēģināja atbrīvoties no mana tvēriena. Es biju stiprāks. Roka, mirkli kavējoties un ceļgala, lēnām slīdēja pa gurnu uz augšu. Jutu, kā saspringa sievietes kāju muskuļi, ceļgali saspiedās kopā, atstājot manu roku silta klēpja apskāvienos. Pēc brīža ceļi pavērās, sieviete atspringa un pagrieza galvu pret logu. Gurni lēnām atbildēja manām kustībām, saplūstot ar manu roku. Man ļoti gribējās, lai sievietei būtu labi. Man gribējās šo uvertīru nospēlēt līdz galam.

Sievietes elpa kļuva straujāka, kustības haotiskākas, bet mani pirksti vēl mērķtiecīgāki. Viņa satvēra manu roku un cieši iespieda savā klēpī, sastinga un pārstāja elpot. Pēc brīža sievietes gurni atslāba. Viņa maigi izvilka manu roku no svārku apakšas un pārklāja kājas ar zilā mēteļa apakšmalu.

Es sēdēju kā apmāts. Galvā šaudījās dažādas domas. Gribēju iepazīties, lūgt viņas tālruņa numuru, uzaicināt uz viesnīcu vai pateikt «paldies». Bet klusēju. Kuldīgā viņa piecēlās pirmā, paskatījās man acīs uz izdves: «es tevi neieredzu!». Rūgto smaržu mākonis attālinājās no manis līdz ar zilā mētelī tērpto kontūru.

Kuldīgas pustukšas ielas mani atvēsināja. Nesaprotamā noskaņojumā spēru soļus viesnīcas virzienā. Mikls vējš līda aiz apkakles, tikai roka glabāja siltumu un sievietes smaržu. «Mulķis», uzkliedzu pats sev un pieliku soli.