Vairāk par konkursu un balvām lasi šeit!

Publicējam konkursa darbu, ko mums atsūtīja Dace. Esam saglabājuši autores rakstības stilu.

Viens no Viņiem*

* Viņš – kāds, kas bija, bet varētu arī nebūt.

Viņš ir tikai un vienīgi ķermeņa prieks, kas tieši tik primitīvi fizioloģisku vajadzību apmierināšanas vārdā uzradās gandrīz četrus gadus atpakaļ. Biju laimīga šķīrusies jau mazliet vairāk nekā gadu, attiecīgi arī sadzīve, darbs un prasme iztikt ar krietni mazākiem līdzekļiem vairs nelika staigāt pa sienām. Vēl vairāk – arī bailes no eks vīra draudiem vai to realizācijas bija atslābušas pietiekami, lai es uzdrīkstētos sev piesavināties mazliet pieskārienu. Tiešām mazliet. Tikai tik daudz, lai pārliecinātos, ka dārgais eks kļūdās arī tajā, ka neviens cits uz mani pat nepaskatīsies.

Iepazīšanās portāls – ideāls bilžu katalogs, atsevišķos gadījumos pat ar pilnu tehnisko informāciju. Dzīvē protams viss ir savādāk, bet arī tīmeklī pirktās kleitas ne vienmēr ir tādas kā attēlos un ne vienmēr der. Pat nezinu kāpēc, bet saistošākā sarakste par neko izveidojās tieši ar pelēko kvadrātu jeb kādu bez foto. Laikam tāpēc, ka Viņš neaizrāvās ar neveikliem pielīšanas mēģinājumiem, nesolīja debesu brīnumus un necentās noskaidrot izredzes uzzināt manu telefona numuru, bet to vienkārši pajautāja. Sarunājām tikties pie lielveikala stāvvietas un paskatīties, cik saistoši vispār viens otram esam.

Lai arī biju zaļš gurķis ar gandrīz nekādu pieredzi randiņos un pavisam noteikti bez pieredzes šādos, kuru mērķis ir tikai pamīlēties, uzdrīkstējos. Tās trīsdesmit minūtes, kas vispār bija līdz tikšanās brīdim Bezjē Dzība ar Sa Prātu tik aizrautīgi diskutēja par visiem iespējamiem riskiem, ka, atstāta novārtā, mierīgi nosmēķēju divas cigaretes, uzvilku sarkanu veļu, dzelteno aizpogājamo kleitu, pavirši izķemmēju matus un biju gatava. Labi, ka līdz tikšanās vietai bija jāšķērso tikai divi iekšpagalmi, tā arī nepaspēju pārdomāt, pat ja mikrorajons pusnaktī nemaz tik draudzīgs vairs nešķita. Turklāt Sa Prāts pēkšņi pievērsās tieši man, arvien skaļāk murmulējot jautājumu pēc jautājuma: kā tu vispār zini, cik vīriešu būs mašīnā? Ja nu uzradīsies vēl kādi? Ja nu tavs nē neskaitīsies? Vai redzi, ka uz ielas neviena cita nav? Ja nu vispār tevi gaidīs vecs, sačervelējies opis, kuram sarakstē pieminētie trīsdesmit divi gadi bija kaut kad pirms četrdesmit?

Tikai BezjēDzība, sarosījies savos spilvenos un vēderu izgāzis, ķiķināja – klusē, vecīt! Lai iet! Beidz cepties, tūlīt viņu izbrāķēs un pati aizvilksies, asti kājstarpē! Nu beidz, skaties!

Vēl tikai vienu toņkārtu skaļāk un šķita, ka viņu abu balsis jau izplūdīs ārpus manām smadzeņu daivām un būs dzirdamas pilnīgi visiem, jau tiešām gribēju griezties atpakaļ, kad pēkšņi acīs iespiedās tālās gaismas no stāvlaukuma pretējā gala. Nu tā, meitenīt, tagad jau ir par vēlu…

Neraugoties uz vēlmi novērsties, pat nemēģināju nolaist skatienu un fokusējos tikai uz to, lai mans solis un gaita pat par mikro milimetru neatšķirtos no tās, kas bija tieši brīdi atpakaļ. Tik ļoti fokusējos, ka Sa Prāts un Bezjē Dzība vienkārši izbeidzās. Nespēju pat aptuveni uzminēt mašīnas marku, un, ieraugot taksometra zīmi uz jumta, vispār apmulsu, sākot ar acīm meklēt kādu pilnīgi citu auto. Bet, kad tuvojoties gaismas pārslēdzās vienlaikus iezvanoties telefonam, sapratu, ka nekļūdos. Atlika tikai visu ārējo mieru veltīt iekšējā nemiera turēšanai rāmjos. Pirmo reizi dzīvē bija tik dīvaini bezpalīdzīga sajūta apzinoties, ka tiec ne tikai novērota, bet arī vērtēta pēc kaut kādiem gaļas kautķermeņu principiem, turklāt pat nezināju, kas to dara.

Taksis sāka ripot un apstājās ar blakussēdētāja durvīm pret mani plaukstas stiepiena attālumā. Protams, neiekāpu, pašsaglabāšanās instinkts tomēr pulsēja kaut kur kaklā kopā ar sirdspukstiem. Apgāju apkārt auto un nostājos pie šofera durvīm. Nekādas kustības. Kas tālāk? Jāpagriežas un jāiet prom? Jāskrien?

Kamēr centos nohipnotizēt kādu aiz tonētajiem stikliem un atcerēties plānu c, logs lēnām atvērās. Balts, žilbinošs smaids, iedegusi seja, bet mans skatiens triecientempā vispirms pārmeklēja salonu, tik tiešām tukšs. Pāris frāzes un kļuvu pietiekami drosmīga, lai kāptu iekšā. Viņš teica, ka ir vairāk nekā patīkami pārsteigts, pieņēmu, ka tas ir kompliments. Auto izkustējās, pat nejautāju kurp. Runājot izbraucām visas iespējamās pilsētas diagonāles un apbraucām arī tai apkārt. Nekādi nevarēju saprast, kas tik acīmredzami atlētiskam vīrietim ar pliekani skaistiem kā no žurnāla vāka pārzīmētiem sejas vaibstiem ir jāmeklē iepazīšanās portālā un kāpēc es, nebūt ne no žurnāla pārzīmētā, jau vairāk nekā divas stundas vizinos Viņa mašīnā. Neizturēju, pajautāju, cik ilgi tā braukāsim. Viņš jautājumu uztvēra kā zīmi atļaujai apstāties un nogriezās no šosejas pavisam apšaubāmā ceļā, bet, it kā ar to nebūtu pietiekami, taciņa ezera niedrēs kļuva par vēl vienu piebraucamo ceļu. Lieliski, tagad tiešām biju nekurienē...

Dziļa ieelpa un vēl joprojām tikpat nesatricināms ārējais miers. No krēsla apakšas pēkšņi veikli izslīdēja šampanieša pudele. Pajautāju, vai gadījumā zem krēsla nemētājas arī glāzes. To nebija un ņemot vērā instinktīvo vēlmi saglabāt pilnīgi skaidru galvu, glāžu neesamību izmantoju kā argumentu un no burbuļūdens atteicos. Tajā mirklī viņa sejai pārskrēja ēna un smaids sastinga. Vai tā tas notiek? – piedzirdi meiteni nekurienē un dari ko vēlies? Vai turpmākās rīcības plāns ir zudis?

Viņš turpināja runāt par neko. Iekārtojos šķietami ērtāk, bet tieši tik apzināti, lai starp uz sēdekļa saliektajām kājām neaizpogātajā šķēlumā iespīdētos biksīšu mala un dekoltē arī parādītu vairāk nekā pienāktos dienas laikā. Viņa roka ik pa laikam pastiepās, tomēr tikai līdz ātrumkloķim, to noglāstīja un ieslīdēja atpakaļ matos, bužinot īso ezīti.

Iekšējs pārsteigums – atlika divas opcijas. Ja mans ķermenis neuzrunā, kāpēc jānīkst mašīnā nu jau vismaz četras stundas tā vietā, lai aizvestu mājās? Tā kā atbilde neatradās, pašlepnums izvēlējās otru pieņēmumu, Viņš nemaz nav tāds pieredzes pārbagāts mačo, kāds cenšas izlikties.

Viņš turpināja runāt, es klausījos, spēlējoties ar vienīgo daudz maz dekoltē saturošo pogu, Viņa skatiens pavisam noteikti bija piesaistīts maniem pirkstiem. Gāju soli tālāk un sāku pavirši glāstīt savu kāju, kā spēlējoties. Bija pilnīgi skaidrs, ka Viņa koncentrēšanās spējas sāka uzkārties un pie katra centimetra, kas vēl vairāk atsedza manu miesu siekalas tika rītas arvien dzirdamāk. Viņa ķermenis acīmredzami bija uzvilkts vairāk par manējo, šo saspringumu ne ar ko nav iespējams sajaukt, bet... Viņš neko nedarīja, it kā pie ātrumkloķa būtu elektriskais gans, kas gluži vienkārši fiziski neļauj kaut nedaudz pietuvoties...

Jau sāka aust gaisma, pavisam noteikti nebiju gatava iet mājās, pirms mana āda nebūtu piesūkusies ar kādas citas smaržu, neizturēju, pastiepu plaukstu un pievilku viņa vaigu sev klāt, apturot lūpas tikai centimetra attālumā, Viņa acīs pārsteigums, ar mēles galiņu apvilku Viņa lūpu kontūru. Jau nākamajā mirklī šķita, ka nosmakšu, zvērs bija pamodināts un iesūcies manā mutē, ķermenis pēkšņi sajutās vājš un niecīgs Viņa krampjaini haotiskajos apskāvienos. Zvērs Viņā drebēja no iekāres un tikai mans pavēlnieciski izkliegtais – mierā! - lika kaut nedaudz apstāties pirms mani jau tā pieticīgie apģērbi tiktu vienkārši brutāli noplēsti. Viņa skatienā pavisam noteikti bija lūgums nevis prasība. Es nevarēju saprast, kā tas nākas, bet situācijas vadība bija manās rokās. Izkāpu no auto, Viņš izlēca pa savām durvīm ar jautājumu vai ir aizvainojis, ak nabaga vilcēns... Atteicu, ka nē mēs vienkārši pārvācamies... Zibens ātrumā man tika atvērtas aizmugurējās durvis, nepaspēju apsēsties, kad Viņš jau bija otrā pusē un pa to brīdi, kamēr vilku nost biksītes, tika pārbīdīti un nolaisti krēsli tā, ka parādījās brīnumaini daudz vietas, turklāt Viņa skatiens ne mirkli nepazaudēja no sava redzesloka manas rokas. Viņš novilka kreklu un gaidīja turpmākās komandas vai atļaujas rīkoties. Slidinot pirkstus pa savu kājstarpi, liku novilkt bikses, un tieši vērojot Viņu man radās atklāsme, ka vīrieši, pirmo reizi atkailinoties, jūtas krietni neaizsargātāki par sievietēm...

Izbaudīju katru viņa mulsuma mirkli, kamēr nepieskaroties pētīju ķermeni. Bez vārdiem bija skaidrs, ka tas ir filigrāni veidojies bezgalīgās stundās baseinā, plati pleci, perfekti roku muskuļu izliekumi, zelta ķēdīte uz pulsējošā kakla, neliels, bet ļoti vīrišķīgs apmatojuma rombs uz krūtīm, spalvu celiņš no nabas līdz loceklim, kas bija nedaudz zem vidējā, bet ļoti skaists savā asinsvadu izgreznotajā briedumā... Palūdzu uzvilkt prezervatīvu, kas pilnīgi negaidīti uzradās rokas stiepiena attālumā, Viņa drudžainās kustības, cenšoties norullēt pēc iespējas ātrāk, lika iepulsēties arī manai kājstarpei...

Tieši brīdī, kad Viņa skatienā jau iemirdzējās neliels izmisums, iekāpu klēpī tā, ka loceklis uzreiz ieslīdēja manī – tagad lēnām, zvērēn, vienkārši lēnām...

Izrādījās, ka Viņa rokas tomēr zināja, ko darīt, turklāt to spēks radīja tādu platuma ilūziju, ka jutos pilnīgi ieskauta, tikai lēnām kustējos, zīmējot ar gurniem apļus, viņa elpa manā ausī, gurni sāka celties pretī, uzbudinājums pieauga līdz ar Viņa nopūtu ritmu, starp mums neviena brīva kvadrātcentimetra ādas, jau pirmajās sviedru pilēs salipušas miesas, gribēju kāpināt tempu, bet pēkšņi... Viņš beidza. Nemelošu un tikai ceru, ka mans apmulsums un jautājums kā? – uz āru nebija īpaši redzams... Tikai tad vēl nesapratu, kāpēc Viņš turpina glāstīt un skūpstīt? Lai man nerastos iespēja kaut ko pateikt? Bet tagad vienkārši zinu, ka Viņš ir no tiem, ar kuriem nekad nav viens akts un potence atjaunojas sekunžu laikā, un ja ne sperma kā lietiskais pierādījums, erekcijas izmaiņas pat nevarētu paspēt sajust.

Toreiz mana pieskārienu baterija bija pilnībā uzlādēta pēc piektā prezervatīva. Mājās. Lieki piebilst, ka nogulēta tika visa nākamā diena. Nespēju atcerēties Viņa vārdu, tāpēc saglabāju telefonā kā Taxis 1.

Tajā vakarā mēs daudz runājām arī par mazajām vēlmēm seksā, Viņa pamēģināmo lietu sarakstā bija minets, braucot pie stūres (kāds «pārsteigums»!), manējā mīlēšanās lietū uz priekšējā kapota. Viņa vēlēšanos neesmu izpildījusi, Viņš manējo izpildīja pēc trīs gadiem, bet tas jau ir cits stāsts...