Konflikts 47. vidusskolā: «Tā nebija ikdienišķa vārdu apmaiņa» (116)

Lūdzu, komentējiet gadījumu 47.vidusskolā, kad tēvs ieradās, lai ar siksnu pārmācītu savas meitas pāridarītāju un meiteni.

Tēvs gribēja aizstāvēt savas meitas intereses, bet darīja to tādā veidā, kas patiesībā padarīja situāciju vēl sliktāku. Ja viena pazemojuma vietā ir divi pazemojumi, tad tas neko nevar uzlabot. Mūsu pieredze rāda, ka tas nav vienīgais gadījums, kad vecāki mēģina kārtot savu bērnu konfliktus.

Ir bijuši gadījumi, kad tēvi ierodas skolā un grib izrēķināties ar to, kas ir darījis pāri viņa bērnam. Tas nekad nav labi beidzies. Tas arī nepalīdz cietušajam un patiesībā visbiežāk sašķel klasi.

Acīmredzot vecāki nav uzticējušies pedagogiem. Tādā gadījumā vispirms bija jāiesaista skolas atbalsta personāls. Jāstrādā ar visu klasi, lai patiešām likvidētu konflikta cēloni. Galu galā, ja tā meitene bija kaut ko sliktu nodarījusi viņa meitai, tad viņa bija pelnījusi sodu un atbildību, bet ne jau tādu.

Kāds bija šo divu meiteņu konflikta iemesls?

Tas nav publiski apspriežams jautājums. Katrā ziņā nav tā, ka viens ir upuris un otrs - varmāka. Šīs lomas savijas. Protams, ka bija savi iemesli, kāpēc tēvs vēlējās tā rīkoties, tikai viņš izvēlējās galīgi aplamu metodi. Vecāki iejaucas tad, ja viņi nepaļaujas uz skolu, ja viņi uzskata, ka tam nav jēgas.

Nav saprotama un pieņemama situācija, kad notiekošajā noraugās skolotājs vīrietis un neiejaucas, proti, pieļauj šādu situāciju. Kas tas par pedagogu?

Jā, par to vispār nav runa. Viņam vajadzēja izsaukt policiju.

Jautājums - ko skolā dara šādi cilvēki?

To arī, protams, darba devējs izvērtēs. Ja klasē sākas savstarpēji apvainojumi... protams, lai paņemtu siksnu un ietu uz skolu, tā nav gluži tāda ikdienišķa vārdu pārmaiņa, kas starp meitenēm ir notikusi. Nereti ir tā, ka klase tomēr ir sadalījusies grupējumos. Eksistē savstarpējas cīņas par ietekmi par varu. Un tās ir pietiekami nežēlīgas. Nereti vieglāk ir izlikties to neredzam un ignorēt, jo skolotāji nezina, ko ar to iesākt. Mums ir arī vairāki gadījumi, kas ir diezgan traģiski beigušies, kad situācijas ir risinātas ar katru bērnu atsevišķi un nav bijis darbs ar visu klasi. Tas nav tā, ka skolotājs var vienu reizi ienākt, nostrostēt visus, pateikt, ka tas ir slikti.

Kā Latvija izskatās uz citu valstu fona vardarbības ziņā?

Pasaules veselības organizācija ir veikusi šādu pētījumu, šķiet, pirms nu jau vairākiem gadiem. Pēc šī pētījuma datiem, Latvija bija diemžēl vienā no pirmajām vietām arī vienaudžu vardarbības ziņā.

Vai vardarbība skolās pēdējo gadu laikā pieaug? Kādi ir biežākie konfliktu iemesli?

Pagājušā gada nogalē veicām aptauju skolās. Mums atbildēja vairāk nekā 250 izglītības iestādes. Tie bija pedagogi, skolas administrācija, kas sniedza atbildes. Tā bija anonīma anketa, tāpēc domāju, ka tā ir diezgan patiesa un nevienam nebija nekādas vajadzības iztēloties situāciju labāku, nekā tā ir.

Uz jautājumu, kādas ir visbiežāk sastopamās vardarbības izpausmes izglītības iestādē: pirmajā vietā – izsmiešana, apsaukāšana. Tad nāk grūstīšana, kurai seko sišana. Tad ignorēšana un vienaldzība, un dažos gadījumos minēta spārdīšana. Visplašāk izplatīta ir izsmiešana un apsaukāšana.

Uzdevām jautājumu – kā skola vērtē skolēnu savstarpējās attiecības. No 255 skolām 208 atbildēja, ka kopumā tās ir draudzīgas, 123 pateica, ka ir bijuši vardarbības gadījumi. Mēs nerunājam par konfliktsituācijām. Mēs runājam par vardarbību, kas nav tas pats, kas strīds par kaut ko konkrētu. Gandrīz pusei no šīm skolām ir bijuši vardarbības gadījumi, savukārt skolēnu attiecības kā konfliktējošas raksturojušas 83 skolas, kas, manuprāt, ir daudz. Tas nozīmē, ka vide skolā ļoti draudzīga.

Bērnu pašnāvības – vai tā ir problēma?

Tā ir problēma Latvijā. Varētu likties, ka statistika nav šausminoša. Taču daudz bažīgāku dara neatliekamās medicīniskās palīdzības statistika par izsaukumiem, ko saņem, par pašnāvības mēģinājumiem. Un skaits ir salīdzinoši liels.

Arī mūsu uzticības tālrunī katru gadu apmēram 60 līdz 70 zvanu ir no bērniem, kuri vai nu apsver domu par pašnāvību, ir mēģinājuši to izdarīt vai vienkārši vēlas par to parunāt. Pēdējā laikā ir gadījumi, kad pēc palīdzības vēršas vai nu vecāki, vai pedagogi, bet tiek pieminēts, ka bērniem ir suicidālas domas, kad tā situācija bērna acīm liekas tik bezcerīga, ka viņš vairs citu izeju neredz. Un tas vēlreiz apliecina, ka patiesībā nav jautājums par pārspīlētām bērna tiesībām, bet ir jautājums par novārtā pamestiem bērniem.

Ja bērns nav vajadzīgs vecākiem, tad diez vai viņš būs īpaši vairāk vajadzīgs sabiedrībai.

Problēma, protams, ir ļoti sarežģīta. Tajos gadījumos, kad bērns nav pie saviem vecākiem, mums ir jādomā par to, kāda ir viņa alternatīva. Tad ir visas tās lietas, kas attiecas uz audžu ģimeņu kustības popularizēšanu, lai bērnam būtu iespēja dzīvot citā vidē, bet tas ne vienmēr būs tik dramatiski. Atstāšana novārtā, kas dara bērnu nelaimīgu, ne vienmēr beidzas ar viņa šķiršanu no ģimenes. Mēs nevaram visus nelaimīgos bērnus izņemt no vienas ģimenes un atvest uz to ģimeni, kurā viņš būs laimīgs. Tā ir sabiedrības problēma kopumā un tas ir arī sabiedrības vērtību jautājums.