Mammas, kuras nostājušās varmākas pusē: «Drusku pagrābstījās. Tas nav nekas īpašs!» (94)

Kāpēc tik asi sabiedrība reaģē un iesaistās tikai tad, kad notiek kaut kas ārkārtējs, bet par to, kas varbūt ikdienā notiek ģimenē, kurā ilgu laiku cieš bērns, cilvēki izvēlas paklusēt un neiejaukties?

Varu runāt par gadījumiem, ar kuriem esam saskārušies. Visbiežāk noklusēt izvēlas tieši mammas. Argumenti ir ļoti dažādi. Ir viena daļa, kas saka – tas tik ļoti neatbilda tam iespaidam, kādu cilvēks bija radījis, ka vienkārši nenoticēja bērnam. Vienai daļai tas liekas vispār tik neiedomājami, ka kaut ko tādu var darīt. Sevis aizsardzība. Nenoticēt ir vieglāk, nekā noticēt. Ir briesmīgi, jo tad ir jāmaina viedoklis par cilvēku. Ģimenes modelis līdz ar to bieži mainās. Cilvēks izvēlas nenoticēt. Melo pats sev. Izliekas, ka nekas nav.

Ir gadījumi, kad mammas vienkārši izvēlas to paciest tīri ekonomisku apsvērumu dēļ. Tas ir cilvēks, kura dzīvoklī mēs dzīvojam, viņš mūs uztur, palīdz iegūt zināmu materiālo stabilitāti un ir mammas, kas tā arī ir pateikušas – tur jau nekas tāds īpašs nebija, pagrābstījās bišķiņ, tas taču nekas tāds nav!

Ir mammas, kuras patiesībā ir akceptējušas tādu uzvedību citu labumu dēļ, kurus viņas iegūst. Kad bērns ir nonācis krīzes centrā, ir paziņots policijai un to nav darījusi pati mamma, tad viņa cenšas bērnu pierunāt mainīt liecību. Liek, lai saka, ka nekas nebija, jo citādāk attiecīgais cilvēks nokļūs cietumā un tad nebūs kur dzīvot vai dzīvosim trūkumā. Pārliecina, ka tas jau patiesībā tā nebija domāts. Citas draud, citas mēģina uzpirkt. Normālam cilvēkam liekas pilnīgi neiespējami, ka bērnam vistuvākais cilvēks varētu savā ziņā viņu nodot un nostāties varmākas pusē. Diemžēl, arī tādi gadījumi nav nemaz tik reti.

Kādos apstākļos bērnu izņem no ģimenes?

Seksuāla vardarbība, kā jau mēs runājām, nav viegli atklājama, bet bāriņtiesai ir tiesības šķirt bērnu no ģimenes arī tad, ja ir aizdomas, jo pierādījumus savākt un sagaidīt – tas noteikti prasīs ļoti ilgu laiku.

Šobrīd ir iespējams piemērot pagaidu aizsardzības līdzekļus un varmākam likt doties projām no mājas, noteikt viņam aizliegumu saskarsmei, kas notiek civilprocesa ietvaros.

Arī kriminālprocesa ietvaros var noteikt dažādus aizliegumus. Iespējas saņemt aizsardzību ir.

Ir gadījumi, kad abi vecāki ir vardarbīgi pret bērnu - viens seksuāli un otrs emocionāli. Tad ir bāriņtiesas lēmums par bērna šķiršanu no ģimenes.

Kāda ir vardarbībā cietušo bērnu statistika, tendences?

Analizējot zvanus uzticības tālrunim, proti, salīdzinot, par kādām problēmām bērni zvana, tad pēdējos gados parādās jauna tendence – ja desmit gadu laikā kopš tālrunis pastāv, vienmēr ir dominējuši zvani par attiecībām ar vienaudžiem, ne obligāti par vardarbību, bet draudzība, mīlestība, sastrīdēšanās, tad pēdējo gadu laikā tieši attiecības ģimenē arvien vairāk parādās kā sāpīga problēma.

Ja paskatāmies pagājušajā gadā, tad par vardarbību ģimenē mums bija 1026 zvani. Šogad ir jau 1725 zvani tieši par vardarbību ģimenē. Visvairāk par emocionālo vardarbību. Vai tas ir saistīts ar to, ka vecāki sliktāk izturas pret bērniem, vai ar to, ka bērni runā par problēmām, par kurām agrāk nerunāja - to ir ļoti grūti viennozīmīgi pateikt. Kas varētu mudināt domāt, ka attiecības starp vecākiem un bērniem ir kļuvušas sliktākas, ka ilgstoša stresa apstākļos bērni ir tie, uz kuriem vecāki izgāž savas dusmas?

Arī pagājušais gads pirmo reizi iezīmēja tādu tendenci, ka zvanu par vardarbību ģimenē bija vairāk nekā zvanu par vardarbību vienaudžu vidū. Šīs lietas ir savstarpēji saistītas - ja vecāki izturas vardarbīgi pret bērniem, bērni aiziet uz skolu, atreaģē to uz citiem bērniem. Paši kļūst par varmākām. Ļoti bieži sabiedrība nesaskata šo savstarpējo sakarību. Tā kā skolotāji saka – bērni tagad ir kļuvuši nežēlīgi, cietsirdīgi, slikti izturas cits pret citu, pret pedagogiem. Bet, protams, jautājums - kas notiek ar šo bērnu ģimenē?

Mēs protams varam runāt par sabiedrības noslāņošanos ekonomiskajā ziņā, ņemot vērā cilvēka ienākumus, bet man liekas, ka šobrīd ļoti labi ir izjūtama sabiedrības noslāņošanās arī vērtību ziņā. Arī attiecībās pret bērnu. Ir tik daudz jauno vecāku, kas šobrīd nevar iedomāties, ka viņi varētu pērt savu bērnu. Tas liekas pilnīgi nepieņemami. Kaut gan joprojām viena daļa uzskata, ka tā bija labākā metode un žēl, ka to nevar izmantot.

Un ir otra daļa, kura ir tik ļoti aizņemta ar visu citu, ka bērns patiesībā ir traucēklis dzīvē. Viņš ir tas, uz kuru visu var izgāzt, tas, no kura var atpirkties ar mantiņām.

Kad bērni zvana uz uzticības tālruni, tad tieši par to viņi arī runā - viņi jūtas nevienam nevajadzīgi. Ja kāds jūtas nevienam nevajadzīgs, ir grūti sagaidīt, ka viņš skolā uzvedīsies brīnišķīgi un pret visiem būs laipns un smaidīgs.

Turpinājums sekos...