Neatbildētie jautājumi. Kāpēc cilvēki izvēlas pašnāvību? (94)

Uz šo jautājumu atbildi sniedz Aiga Abožina, Eiropas Psihoterapijas asociācijas un Latvijas Psihoterapeitu biedrības sertificēta eksistenciālā psihoterapeite.

Dirkhaima analīze

Pašnāvība sabiedrībā pastāvējusi visos laikos, tomēr šīs parādības senā izcelšanās nav devusi viennozīmīgu skaidrojumu par tās rašanās cēloņiem un sakarībām. Jebkura cilvēka izvēle labprātīgi doties nāvē vēl aizvien rada daudzus jautājumus. Pašnāvnieka tuvinieki parasti turpina dzīvot ar izjūtu, ka nav saskatījuši ko būtisku, nav palīdzējuši, bet atbildes iegūt vairs nav iespējams.

No socioloģijas viedokļa pašnāvību varētu formulēt kā visur pastāvošu sociālu fenomenu. Viens no socioloģijas pamatlicējiem Emīls Dirkhaims 19. gadsimtā ieinteresējās par šo neizprotamo cilvēku rīcību un veica datu analīzi, kas atklāja dažus interesantus un revolucionārus secinājumus, piemēram: pašnāvība biežāk sastopama starp protestantiem, nekā katoļiem un ebrejiem; pašnāvība vairāk sastopama miera, nevis kara laikā; vairāk starp militāristiem, nekā civilajiem; vairāk starp vientuļajiem, nekā ģimenes ļaudīm; vairāk starp izglītotajiem, nekā neizglītotajiem. Lai gan vēlākos gados kritizēts, Dirkhaims ir slavens ar to, ka formulējis trīs veidu pašnāvības: egoistisku, altruistisku un anomisku, tādējādi uzsverot, ka pati pašnāvības motivācija var būt dažāda.

1. Cilvēks var doties nāvē personisku iemeslu dēļ (egoistiska), tā uzsverot savu ārkārtējo nozīmīgumu. Šādi varētu interpretēt demonstratīvas pašnāvības, lai ietekmētu kādu vai kaut ko svarīgu. Bieži šādas pašnāvības paveic bērni un pusaudži vecumā, kad vēl īsti nespēj aptvert nāves neatgriezeniskumu. Pusaudzis var doties nāvē ar fantāziju «tad viņi mani sapratīs un es redzēšu, kā viņi pie mana kapa raud!».

2. Cilvēks var doties drošā nāvē ar ideju, ka tādējādi var glābt citus (altruistiska). Šādi piemēri vēsturē ir aprakstīti daudz, kā ilustrācija varētu būt mātes izvēle mirt pret apsolījumu glābt viņas bērnu.

3. Anomisku pašnāvību Dirkhaims izprata kā tādu, ko izraisījusi cilvēka nonākšana iekšēji vai sociāli neizturamos apstākļos. Mūsdienās vairāk vai mazāk tā būtu izprotama kā pašnāvība emocionālu pārdzīvojumu (zaudējumu, krīzes, vientulības, smagas slimības, depresijas) dēļ.

Ne vienmēr psihiska saslimšana

Aplūkojot pasaules pašnāvības indeksus, šāda rīcība kā fenomens pastāv jebkurā kultūrā, neatkarīgi no tās attīstības un iespējām. Tā eksistē visos laikos un visās sabiedrībās. Agrāk pašnāvība tika cieši saistīta ar psihisku saslimšanu, tomēr, attīstoties psihiatrijai, psiholoģijai un psihoterapijai, kļuvis skaidrs, ka ne visi pašnāvnieki ir psihiski slimi ļaudis.

No socioloģiskā viedokļa grūti izprast indivīda uzvedību, tā vairāk saistīta ar psiholoģiju. Cilvēki apkārt var būt priecīgi, bet viens starp viņiem šo prieku var neizjust. It kā konteksts viens un tas pats, tomēr reakcijas dažādas. Šādu stāvokli var veicināt krīze, kas radusies kāda nozīmīga zaudējuma rezultātā vai depresija.

Nav iespējams ilustrēt vai saprotami izstāstīt iekšējos pārdzīvojumus, kas pārņem cilvēku, jūtot bezcerību, bezjēdzību, kā dēļ nereti viņš pašnāvību redz kā beigas savām mocībām. Tādējādi pašnāvība parādās nevis kā problēma, bet kā risinājums. Jāpiebilst gan, ka ne visiem, kuriem ir depresīvs noskaņojums, parādās domas vai idejas par miršanu, tomēr visi, kuriem tās ir, jūtas nomākti.

Lai gan uz pašnāvības aktu var skatīties kā uz psihisku stāvokli, kurā cilvēks paveic neiedomājamo – pats sev atņem dzīvību, tas nav saprātīgi. Tomēr no eksistenciālisma viedokļa, kas uztver cilvēka absolūto izvēli dzīves priekšā, pašnāvība var būt kā viņa pēdējā iespējamā izvēle ciešanu apstākļos. Cilvēks pašnāvību var izvēlēties kā pēdējo līdzekli, lai saglabātu savu pašcieņu neizbēgamas nāves un ciešanu priekšā. Šeit arī var būt ietverts mūžīgi diskutablais jautājums par eitanāziju.

Jāpiemin, ka kristīgā pasaule pašnāvību viennozīmīgi redz kā iejaukšanos Dieva kompetencē, tāpēc tas ir grēks un pašnāvnieki tiek izstumti. Nav ļauts atņemt sev to, ko pats sev neesi devis. Agrākos laikos pašnāvnieki netika izvadīti un viņus neapglabāja kapsētu teritorijās. Tai pat laikā citās reliģijās ir cits skatījums, un šeit būtu jāizceļ Konfūcisms, kas vairāk vai mazāk saistās ar japāņu kultūru. Japānā jau kopš samuraju laikiem pret pašnāvību izturas ar toleranci un sapratni. Šis akts pat var tikt skatīts kā cieņu attīrošs un vainu izpērkošs. No Japānas, kā arī Senās Grieķijas šī prakse bija iesakņojusies arī armijas rindās, kur zaudējošā puse ir gatava veikt individuālu vai kolektīvu aiziešanu no dzīves, lai atmazgātu savas nācijas kaunu par zaudējumu kaujā.

Mīti, kurus nelaid gar ausīm

Saistībā ar pašnāvībām pastāv arī zināmi mīti vai melīgas pārliecības, kas var izrādīties kaitīgas, saskaroties ar pašnāvnieciski noskaņotu cilvēku.

Viens no tiem, ka pašnāvnieks par pašnāvību nevienam neko nestāsta. Bieži vien cilvēki tiešā vai netiešā veidā dalās ar savām emocijām un arī plāniem, tikai apkārtējie uztver to kā vienkāršu parunāšanu. Sak, ja runā, tad nekad neizdarīs. Tieši otrādi, pat verbāla pašnāvības iespējas minēšana apkārtējiem būtu jāuztver ļoti nopietni. Jāpiedāvā cilvēkam savs atbalsts, jāsadzird. Šeit pastāv smalka robeža: katrs savas dzīves laikā var būt iedomājies vai pat pateicis frāzi: «Labāk es būtu bijis beigts!», vai: «Kaut šis viss vienkārši beigtos, jo esmu noguris!», tomēr kādā īpaši smagā brīdī šī pati doma var vairs nelikties tik neiespējama vai aplama. Kur pastāv robeža, nav iespējams noteikt, tāpēc tuvinieku frāzi par miršanu nevajadzētu laist gar ausīm, bet gan apjautāties viņam, kā tas ir domāts.

Nevajadzētu baidīties runāt par šo tēmu, domājot, ka varam kādu iedrošināt un pamudināt spert šādu soli. Tas ir vēl viens mīts. «Viņam jau ir tik slikti un, ja es pajautāšu, vai viņš plāno pašnāvību, viņam tas var šķist kā risinājums vai padoms.» Tā nav un, lai to pierādītu, katrs lasītājs var šobrīd iedomāties, vai viņu varētu tagad pierunāt veikt pašnāvību. Tas nav tik vienkārši, jo mēs turamies pie savas dzīvības.

Ja ir bažas par kādu savu tuvinieku, draugu, noteikti vajag vaicāt par viņa sajūtām un iespējamajiem risinājumiem (pēc viņa domām). Paradoksāli, ka cilvēki atbild godīgi. Tipiskās nolieguma atbildes ir «vaiii, nē, tik traki jau nav»; «es reizēm domāju, taču apzinos, ka nekad nespētu to izdarīt». Tomēr atbilde «jā, īstenībā es to mēdzu apsvērt», gan būtu jāuztver nopietni un jāpalīdz cilvēkam meklēt palīdzību.

Noteikti nevajadzētu kaunināt un apelēt pie paliekošajiem, tā kontaktu var tikai zaudēt. Drīzāk ir vērts neitrāli izzināt, vai cilvēks jau izvēlējies veidu, kā nomirt un laiku, kad tam būtu jānotiek. Jo detalizētāks miršanas plāns un tuvāks tās laiks, jo bīstamāka ir situācija un pēc palīdzības būtu jāvēršas nekavējoties.

Indivīds runā, jo vēl šaubās, it kā gaida atbildi no pasaules, vai tā viņu vēl grib. No simts procentiem vēl ir kāds procents cilvēkā, kas grib turpināt dzīvot. Simtprocentīgi izlēmušu cilvēku neglābs neviens un viņš visticamāk arī nerunās.

Ne tagad, bet kaut kad...

Paradoksāli, bet, kad lēmums par pašnāvību tiek pieņemts, nomāktais cilvēks sāk izjust dīvainu atvieglojumu un tas ir daļēji saprotams. Beidzot viņa problēmai, viņa mocībām ir risinājums. Tādā gadījumā cilvēks var sākt uzvesties tā, it kā viņam būtu kļuvis labāk un viss turpmāk būs kārtībā. Tas savukārt iemidzina līdzcilvēku uzmanību un viņi nepamana, ka tuvinieks vienkārši kārto savas pēdējās lietas uz zemes. Paslīd garām gan mantu izdāļāšana, gan emocionāli novēlējumi saviem mīļajiem. Tāpēc, ja smagas depresijas vai krīzes pārņemtam cilvēkam pēkšņi neizskaidrojamu iemeslu dēļ kļūst labi, būtu prātīgi aprunāties ar viņu par pašnāvības tēmu. Katrs no mums varētu būt modrs par apkārtējiem, mīļajiem un viņu noskaņojumu, jo sekas ir neatgriezeniskas.

Ne tuvinieki, ne speciālisti nevarēs atrunāt no nāves 100% mirt izlēmušu cilvēku, tomēr, ja ir vēl kādas šaubas, tad ļoti iespējams, ka cilvēks būs gatavs runāt par savu smago stāvokli un tad var atrasties arī resursi, kā viņa pašsajūtu vai sociālo situāciju risināt. Vienmēr jau var pastāvēt nāve kā galējais risinājums, tomēr, dodoties šajā ceļā, vajadzētu būt tīrai sirdsapziņai, ka es visu citu esmu izmēģinājis. Te var rasties jautājums, vai tā tiešām ir? Arī speciālists neteiks: «Nedari, tu to nedrīksti!» Viņš jautās, „...bet kādi vēl ir varianti pirms tam?» «un pat ja variantu nav, vai esi spējīgs dzīvot, palikt citu dēļ, jo tu viņiem vari būt vajadzīgs?!».

Lai vai kā mēs skatītos, pašnāvība ir pilnībā mistiska un neizprotama ikvienam, kurš paliek. Palikušo prāts meklē atbildes, kuru nav. Tuviniekus visu atlikušo dzīvi plosa jautājumi, kāpēc viņš/-ņa neko neteica, kā es varēju neredzēt, vai es kaut ko varēju darīt? Tie diemžēl ir neatbildami jautājumi, tādēļ palikušajiem jo īpaši ir nepieciešama profesionāla palīdzība. Nevis, lai to aizmirstu, bet, lai ar laiku spētu virzīties tālāk.

Vēl viena lieta, kas tuviniekiem var izrādīties smaga, ir vainas izjūta par to, ka nav kaut ko pamanījuši un izdarījuši. Neapzināta, neizrunāta šī izjūta var pavadīt teju vai visu mūžu un tā smagi var ietekmēt pašnāvnieka bērnus, kas savā psihiskajā attīstībā vēl tikai veidojas. Ļoti dabiski ir arī izjust lielas dusmas uz mirušo, ka viņš, nevienu nebrīdinot, neatvadoties, ir aizgājis – pametis pārējos. Dusmas vajadzētu apzināt un par tām runāt ar savu atbalsta personu vai speciālistu.

Lai tiktu cauri šim krīzes posmam, cilvēkam būs nepieciešams zināms laiks un palīdzība. Lielu daļu no laika var aizņemt raudāšana, dalīšanās ar emocijām un to normalizēšana. Svarīgi, lai sērojošais varētu uzdot skaļi visus tos jautājumus, kas viņu moka iekšēji. Visticamāk atbildes uz šiem jautājumiem nebūs, bet būtiski palīdzēt sērojošam nonākt līdz domai, ka kaut kad es spēšu sev un tam otram piedot. Varbūt ne tagad, bet kaut kad.

Jebkuram indivīdam, kura dzīve ir atgadījies sastapties ar pašnāvību, rekomendētu sev apjautāties, vai ir bijusi izdevība ar kādu izrunāties par emocijām, kas apvij šo notikumu? Ja atbilde ir negatīva, tad iespējams vajadzētu to apsvērt.

Raksts tapis Latvijas Psihoterapijas biedrības rakstu sērijas «Ieraugi dzīvi» ietvaros. Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) ir Latvijā lielākā psihoterapeitus apvienojošā organizācija valstī. Tā apvieno deviņu pasaulē atzītu psihoterapijas virzienu biedrības, 191 individuālos biedrus, t.sk. 133 sertificētus psihoterapeitus.

www.psihoterapija.lv