Izmeklēšana «Imantas pedofils»: Policijas darba aizkulises (16)

Kas šobrīd ir policijas darba kārtībā, kad pedofils ir notverts?

Šobrīd ļoti aktīvi noris pirmtiesas izmeklēšana. Šī lieta izmeklētājiem ir prioritāra, jo bija vairāki uzbrukumi. Katrai niansei jāpievērš uzmanība, ir ļoti svarīgi noskaidrot visas detaļas. Par to, kā notiek izmeklēšana, detalizēti diemžēl nevaru runāt.

Nav šaubu, ka aizturēts ir īstais noziegumu izdarītājs?

Ir pamats turēt viņu aizdomās. Līdz ar to ir pieņemti attiecīgie lēmumi, kas ir jau saistīti ar kriminālprocesu. Kā jau bija minēts iepriekš par DNS – tas ir viņš.

Cik sarežģīti ir atrast cilvēku, ja nav zināms, kā viņš izskatās?

Izmeklēšanas laikā policija kontaktējās ar ārzemju kolēģiem, apmainījās ar pieredzi. Nav tāda šablona, pēc kura policija strādā. Balstoties uz pierādījumiem, izstrādā vadlīnijas, darba metodes un taktiku. Tikai pēc tam, kad lietu nosūta uz prokuratūru vai jau iztiesā, var apkopot un izanalizēt. Mums bija darbinieki autobusos gan civilajās drēbēs, gan formastērpos. Pie skolām dežūrēja arī pašvaldības policijas darbinieki. Preventīvie pasākumi - nepilngadīgo lietu inspektori no teritoriālajiem iecirkņiem apmeklēja skolas ar mērķi pasargāt bērnus un vecākiem paskaidrot, lai būtu uzmanīgāki ar saviem bērniem, lai pēc iespējas satiek no skolas.

Cik policijas darbinieku tika iesaistīti šajā izmeklēšanā?

Ap simts. Katru dienu varēja redzēt policistu formas tērpā vai civilajās drēbēs. Tas tika darīts, lai pasargātu iedzīvotājus, meklētu noziedznieku un iegūtu pierādījumus.

Kā policija vērtē iedzīvotāju iesaistīšanos šajā lietā?

Bija aktīvistu grupa «Imantas aizsargs». Pozitīvi, bet policija vienalga veica instruktāžu. Neviens nezināja, vai noziedzniekam ir šaujamierocis, vai vēl kādi ieroči. Policija rūpējās par aktīvistu drošību.

Esam ļoti apmierināti ar sabiedrības aktivitāti, jo mums gan zvanīja, gan rakstīja elektroniskas vēstules. Ar mani cilvēki runāja, atstāja informāciju, savu numuru, un es zvanīju tai personai, kas stāstīja, ka tādā un tādā adresē ir aizdomīga persona, kuru nepieciešams pārbaudīt. Protams, policijas darbinieki reaģēja nekavējoties. Galvenais bija pieķerties jebkurai detaļai, niansei.

Kā policija vērtē to, ka skola neatpazina savu bijušo skolnieku?

Pagaidām tas ir jautājums - kāpēc tā notika? Nepaskatījās? Nepamanīja? Aizmirsa? To var tikai minēt. Pēc darba ar skolu varēsim izsecināt, kāpēc neatpazina. Varbūt ir citi iemesli.

Kas traucēja noziedznieku atrast ātrāk?

Kas traucēja? Pirmais notikums - ko mēs zinājām? Ar meiteni sākumā aizliedza runāt. Tikai pēc kāda laika izstāstīja, kas viņai notika. Ar psihologiem, vecāku klātbūtnē. Pēc tam visas ekspertīzes. Tas aizņem laiku. Darbs ar lieciniekiem, video izņemšana, video novērošanas kameras, daudz cilvēku. Kā mēs varam aizturēt personu, par kuru uz to brīdi nebija ne jausmas? Protams, kad vīrieša profils sakrita personas DNS paraugu, tad viss kļuva skaidrāk.

Vai ir zināms, kādos apstākļos viņš dzīvoja? No kādas vides nāca?

Vīrietis bija sociāls, ar draugiem.

Iemesli, kāpēc viņš to darīja? Dusmīgs? Tas bija vienīgais, kā viņš paskaidroja savu rīcību?

Jā. Viņš bija dusmīgs uz kaut ko. Viņam bija iemesls dusmoties un tādā veidā viņš izlādējās.

Vai policijai ir zināmi iemesli, kas viņu ir sadusmojis?

Notiek izmeklēšana.

Kā varēja notikt tā, ka viņu aiztur par zādzību un palaiž vaļā, nesaprotot, ka viņš ir vainīgais?

Dairis Anučins: Viņš bija zaglis un neviena pazīme neliecināja, ka viņš bija pedofils. Jā, ir fotorobots, reāla persona. Nav tā, ka pēc fotorobota uzreiz varam teikt, ka tas ir īstais.

Nav iemesla apgalvot, ka viņa notveršana bija laimīga sagadīšanās?

Dzeva: Es domāju, ka nē. Ekspertīžu centrs iedeva pozitīvu atbildi, sakritība ir. Policijas darbinieki strādāja, personas tika pārbaudītas. Jebkurā gadījumā viņš būtu policijas redzeslokā.

Anučins: Mēs viņu atrastu. Viņam ir draugu loks, savas intereses. Viņu izskaitļoja operatīvie darbinieki, nesaistīti ar to, ka viņš kādā iecirknī ir parādījies uz piecām minūtēm.

Vīrietis nonāk policijā un pēc tam nemēģina slēpties?

Jāskatās viņa personība, kāda ir viņa psiholoģija. To arī, protams, izmeklēšanā tagad skaidro, jo tas ir ļoti svarīgi noziedzīga nodarījuma izdarīšanas gadījumā. Jāvērtē personība. Protams, viņš var izstāstīt motīvus.

Pēdējā laikā nākas arvien biežāk dzirdēt par pedofilijas gadījumiem Latvijā. Arī ļoti nopietniem.

Izmeklējot Imantas lietu, policija ir atklājusi vēl aptuveni 70 līdz 75 noziegumus. Tas nav maz, jā. Starp atklātajām lietām bija arīdzan ļoti daudz pornogrāfiska rakstura izklaidēšana, internetā pārsūtīta bērnu pornogrāfija. Tas arī ar likumu ir aizliegts.

Kāda ir dzimumnoziegumu atklāšanas specifika attiecībā pret citiem noziegumiem?

Šādus noziegumus ir grūtāk atklāt, jo bērni maz komunicē ar ģimeni. Par tiem var uzzināt tikai no skolām, pedagogiem un psihologiem, kuri komunicē ar bērnu. Vai arī pēc notikuma bērns runā ar māsu vai brāli. Pastāsta arī kaimiņi vai no ģimenes locekļi. Neviens bērns atklāti pats nepateiks, tāpēc bāriņtiesas arī raksta iesniegumus. Tādā veidā tiek pārbaudīti visi apstākļi. Bieži vien noziedznieki ir pazīstami ar bērnu.

Kā pati jūtaties, kad vainīgais atrasts?

Gandarījums ir par katru izmeklētu lietu. Kad izmeklējam citas lietas, darbinieki mēģina abstrahēties no situācijas, bet ,izmeklējot šo noziegumu, Imantas lietu, es par to domāju gan naktīs, gan dienās. Es nevaru atslēgties no tā. Ir cietuši bērni. Un ir maniaks - kā viņu sauca sabiedrība. Te nebija iespējams atslēgties ne uz vienu sekundi, bija jādomā visu laiku. Visu laiku skatījos uz karti un domāju.

Vai vispār ir iespējams atslēgties, strādājot šādā darbā?

Jāmāk. Ja nevar atslēgties no darba, tad nebūs nekāda rezultāta.

Vispārzināms fakts – policijas atalgojums nav liels. Darbs ir arīdzan psiholoģiski grūts. Vai atalgojums vispār var motivēt?

Nekādā gadījumā alga nav motivācija. Tas nav pārmetums. Katram policijas darbiniekam ir sava motivācija. Es varu tikai par sevi teikt. Es te strādāju nevis, lai pelnītu naudu, bet tāpēc, ka esmu policijas darbinieks. Es no bērnības zināju, ka strādāšu policijā. Es to zināju un biju pārliecināta. Tas nav tādēļ, lai kļūtu slavena, saņemtu algu vai brauktu trafaretētā mašīnā, bet lai palīdzētu cilvēkiem.

Atalgojuma faktors nav mazsvarīgs. Neviens līdz galam neticēs, ka policijas darbinieks var būt laimīgs, ja viņš daudzas darba stundas velta psiholoģiski grūtam darbam un viņam vēl ir ģimene, bet viņš saņem, piemēram, minimālo algu.

Politisks jautājums.

Vai nebūtu laiks padomāt par šo jautājumu?

Mums ir augstāk stāvoša vadība. Kā es varu?

Skaidrs, ka jūs to nevarat ietekmēt, bet jūs taču piekrītat, ka atalgojumam būtu jābūt adekvātākam?

Es neko nevaru atbildēt. Man ar manu darbu viss apmierina. Mums taču arī bija aktīvistu grupa Imantā. Tad jau viņiem arī jāprasa - kāpēc? Nē, nevaru komentēt.