/nginx/o/2018/07/27/11052411t1h3e91.jpg)
ASV vienmēr ir uzsvērušas, ka atombumbas, kas 1945.gadā tika nomestas uz Japānas pilsētām Hirosimas un Nagasaki bija nepieciešamas, lai izbeigtu Otro pasaules karu. Tomēr tas ir viedoklis, kam ir visai mazs sakars ar drausmīgajām šīs rīcības sekām, vēsta Lielbritānijas raidsabiedrība BBC, jautājot vai atomieroču pielietošana bija attaisnojums solis.
6.augustā aprit 70 gadi kopš ASV bumbvedējs nometa atombumbu uz pilsētu. Trīs dienas vēlāk atombumba tika nomesta arī uz Nagasaki.
Daudzi vēsturnieki norāda, ka plašie postījumi piespieda Japānu piecas dienas pēc Nagasaki bombardēšanas padoties, tādā veidā izbeidzot Otro pasaules karu. Savukārt citi uzskata, ka atomieroču pielietošana bija pārāk šausminoša, nešķirojot nogalinot arī civiliedzīvotājus, un nevajadzīga, jo Japāna jau bija kara nomocīta.
ASV vienmēr uzsvērušas, ka kodolieroču pielietošana palīdzēja izbeigt karu, tāpēc šāda rīcība ir attaisnojama.
BBC korespondents jautā vai tās tiešām ir stāsta beigas?
Tā, protams, ir ērta versija, tomēr tā lielā mērā veidojusies pēc kara un to veidojuši ASV līderi, lai attaisnotu to, ko viņi izdarīja. Un tas, ko viņi izdarīja, ir šausminoši no jebkura skatupunkta.
Stāsts nesākās ar atombumbas nomēšanu 1945.gada 6.augustā, tas sākās vairākus mēnešus iepriekš, kad tā gada maijā tika bombardēta Tokija.
Upuru skaits Tokijā bija milzīgs, un laika periodā no 1945.gada aprīļa līdz jūlijam intensīva bombardēšana turpinājās arī citviet Japānā. Tikai tad nāca Hirosima.
Šausminošos tā rīta notikumus sarunā ar BBC korespondentu atcerējās vairāki Hirosimas bombardēšanā izdzīvojušie
Keiko Ogura, 1945.gadā bija astoņus gadus veca un 6.augusta rītā viņa atradās uz ielas pie savas mājās.
«Tad pēkšņi mani ieskāva iespaidīgs gaismas un skaņas vilnis. Es nevarēju paelpot. Sprādziena spēks mani nogāza zemē, un es zaudēju samaņu. Kad es atguvos šķita, ka ir pienākusi nakts, jo neko nevarēja redzēt. Bija pilnīgi kluss,» notikumus atcerējās Ogura.
Tas, ko Keiko piedzīvoja pirmajās stundās pēc sprādziena, ir grūti aprakstāms. Daudzi sprādzienā izdzīvojušie sāka doties prom no pilsētas, lai meklētu palīdzību. Daudzi cilvēki bija guvuši ievainojumus un liela daļa no viņiem bija šausmīgā stāvoklī.
«Cilvēkiem lobījās nost āda. Sākumā es domāju, ka tās ir drēbes vai kas tāds, tomēr vēlāk pamanīju, ka tā ir āda. Es redzēju smagus apdegumus. Smaka bija neizturama,» atcerējās sieviete.
No pilsētas centās tikt prom arī toreiz 18 gadus vecā Sizuko Abe, kura bija guvusi smagus apdegumus. Tagad, 88 gadu vecumā, viņas rokas un seju joprojām rotā plašas rētas.
«Uguns tuvojās, mēs centāmies patverties upēs. Tur bija tik daudz līķu, ka es nevarēju redzēt ūdeni,» šausminošo dienu atcerējās Abe.
BBC atgādina, ka Hirosima nebija militārs mērķis. ASV bumbvedēja mērķis bija Hirosimas ģeogrāfiskais centrs. Atombumbu bija paredzēts uzspridzināt 500 metru augstumā virs zemes, lai panāktu maksimālos iespējamos postījumus.
Sākotnējo sprādzienu daudzi cilvēki izdzīvoja, tomēr daudzi no viņiem tika iesprostoti zem drupām, un tad sākās plaši ugunsgrēki. Nav precīzu datu, cik tieši cilvēku gāja bojā pirmajā dienā pēc sprādziena Hirosimā. Aplēses sākas ar 70 000. Lielākā daļa no bojāgājušajiem bija civiliedzīvotāji.
Radiācijas sekas, ar kurām neviens tolaik nerēķinājās
Hirosimai ir vēl kādas briesmīgas sekas, kas šo notikumu atšķir no pārējām Otrā pasaules šausmām, un tās ir radiācijas sekas. Pirmajās nedēļās pēc atombumbas sprādziena it kā veseli cilvēki sāka mirt no kādas jaunas un noslēpumainas slimības.
Vispirms cilvēks zaudēja apetīti, vēlāk viņam sākās drudzis un beigās uz ādas izmetās kaut kas līdzīgs augoņiem. Toreiz to neviens nesaprata, bet tagad ir skaidrs, ka cilvēki mira no radioaktīvā starojuma. Daudzi no radiācijas cietušie vēlāk bija spiesti šo noslēpumu rūpīgi glabāt, bažījoties no diskriminācijas sabiedrībā.
Vēl mūsdienās daudzi japāņi mēdz noklusēt informāciju, ka kāds no viņu vecvecākiem ir izdzīvojis atombumbas sprādzienā, bažījoties, ka tas var sarežģīt ģimenes veidošanu. Tiek uzskatīts, ka tie, kas nezina savu vēsturi, ir lemti tās atkārtošanai.
Arī Japānas vadība pamatoti tiek kritizēta par tās centieniem attaisnot valsts pastrādātos kara noziegumus. Tajā pašā laikā jāņem vērā fakts, ka plašu bombardēšanu taktiku neizdomāja ASV, šādu pieeju izmantoja arī Lielbritānija, Nacistiskā Vācija un pati Japāna.
Tomēr neviena cita Otrā pasaules kara bombardēšanas kampaņa nebija tik postoša un ar tik lieliem upuriem kā ASV īstenotā Japānas bombardēšana 1945.gadā. Tiek lēsts, ka tajā bojā gāja 300 līdz 900 tūkstoši cilvēku.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)