Atklāti par Valsts prezidenta vēlēšanu aizkulisēm. Intervija ar Ingmāru Līdaku (154)

- Pirms četriem gadiem, kad par Valsts prezidentu tika ievēlēts Andris Bērziņš, par viņa lielāko atbalstītāju kļuva tagadējā Eiropas Parlamenta deputāte Iveta Grigule. Šogad par Raimonda Vējoņa lielāko atbalstītāju kļuvāt Jūs. Kāpēc, un vai tas bija apzināti?

- Protams, tas ir apzināti. Tam ir divi aspekti. Pirmais, es ļoti labi pazīstu Vējoni, un otrs, tas ir mans kā Saeimas frakcijas priekšsēdētāja pienākums. Ir jārunā ar citiem politiskajiem politiskajiem spēkiem, jo šajā gadījumā Vējonis bija «Zaļās partijas», nevis «Zemnieku savienības» biedrs. Gadījumā, ja Vējonis būtu bijis no «Zemnieku savienības», tad, visticamāk, šo uzdevumu veiktu Augusts Brigmanis. Es esmu ZZS frakcijas priekšsēdētāja vietnieks, un līdz ar to ir tikai loģiski, ka Vējonis bija jāpavada šajā procesā un jābūt viņam līdzās. Vēl arī tas, ka mēs «Zaļajā partijā» esam pietiekoši ilgu laiku, un līdz ar to bija iespēja novērtēt Raimondu darbā, un tādēļ man bija daudz, ko teikt.

- Pagājušās nedēļas nogalē eksperti pauda bažas, ka Vējoņa lielākais izaicinājums varētu būt politiskās neitralitātes saglabāšana. Vai ir iemesls uztraukumam?

- Politisko neitralitāti viņš saglabās. Kas ir politiskā neitralitāte? Šobrīd varu teikt skaidri, ka kopš Vējoņa ievēlēšanas par prezidentu, man ar viņu ir bijusi tikai viena telefonsaruna. Manuprāt, «Zaļās partijas» biedri ir pietiekoši saprātīgi, lai nesagādātu no mūsu vides ievēlētajam prezidentam diskomfortu. Tas arī tika neoficiāli runāts arī mūsu kopsapulcē. Protams, ka Vējonis nemainīs savu telefona numuru, bet nu viņu traucēt par niekiem nav vēlams, un to neviens arī nedarīs. «Zaļā partija» ir pietiekami maza, lai pēkšņi rastos kādi draudi, lai Vējonis kļūtu par partijas lobiju. Man gan pašam šķiet simpātiski, ka arī turpmāk Vējonim tuvas būs zaļās idejas, un viņš to teica arī pirmajā uzrunā Saeimai, kurā viņš uzsvēra ekonomikas izaugsmi, negraujot Latvijas dabu un tās vērtības. Ir ļoti labi, ka cilvēks ir ievēlēts no kādas partijas. Tad arī pati sabiedrība būs tā kā sargsuns, kura sekos līdzi viņa lēmumiem un darbībām. Ja cilvēks tiek ievēlēts nez no kurienes, īsti nezinot, kādas ir viņa politiskās simpātijas, tad var būt daudz grūtāk izsekot viņa lēmumu pieņemšanas motivācijai. Šajā gadījumā sabiedrība un mediji pastiprināti pievērsīs uzmanību Vējoņa lēmumiem, un līdz ar to šīs iespējas simpatizēt vienam vai otram politiskajam spēkam būs daudz mazākas. Šajā gadījumā ir spēle ar atklātām kārtīm.

- Tādējādi var runāt par lielāku stabilitāti?

- Protams. Teiksim, paraugoties vēsturē, Valdim Zatleram bija ar to problēmas. Tad, kad kāds sāka apšaubīt viņa politisko neitralitāti, viņš sāka mēģināt pierādīt to, ka ir neitrāls, sākot «sist» «Tautas partiju». Pelnīti vai nepelnīti, skarbi izsakoties par politisko spēku, kas viņu virzīja šajā amatā… Tas bija tā diezgan absurdi, jo it kā Zalters varēja pateikt, ka viņam visas partijas ir vienādas, jo viņš pats nebija no kādas konkrētas partijas. Vējonis gan nāk no vienas konkrētas partijas, tādēļ viņam lēmumu pieņemšana būs grūtāka, un sabiedrība to ļoti labi redzēs.

- Īsi pirms prezidenta amata kandidāta izvirzīšanas tika runāts par to, ka Aivaram Lembergam neesot patikusi Vējoņa kandidatūra. Vai ir zināms, kā tika nogludinātas šīs domstarpības?

- Protams, ka ir zināms. Tas tika izdarīts ļoti pragmatisku sarunu ceļā, un loģika ņēma virsroku. Šeit, visticamāk, Lemberga kungam bija mazāk iebilžu pret Vējoni kā politiska spēka pārstāvi, un šeit tas jautājums bija vairāk par to, vai Vējonis būs harizmātisks valsts līderis. Uz šo brīdi, redzot to, kā Vējonis ir sācis, ir vēl grūti pateikt, vai viņš ir harizmātisks līderis. Bet pirmā nedēļa rāda to, ka Vējonim ir potenciāls kļūt par līderi. Lembergam par to bija šaubas. Latvijā gan nav redzams neviens «Kārlis Ulmanis numur 2», un ja kāds varētu pateikt, kur viņš atrodas, kāda ir viņa adrese un telefona numurs, tad varbūt mums būtu mazāk problēmu. Bet pašlaik, manuprāt, Latvijā tādu cilvēku, kuram būtu potenciāls kļūt par harizmātisku tautas vadoni, nav. Nez vai, Latvijai tāds ir arī vajadzīgs. Latvijai ir vajadzīgs līderis un saimnieks, bet ne vadonis. Vadoņi nereti savas valstis ir aizveduši tur, kur viņi to īsti negribētu. Šī bija tā galvenā iebilde, un sarunu rezultātā Lemberga kungs piekrita, ka šobrīd labāku kandidātu būtu grūti atrast, un šādi tie negludumi tika nolīdzināti. Teikt, ka Lembergs būtu sekmējis vai bremzējis Vējoņa kļūšanu par prezidentu nevar, jo viņš nav ne sekmējis, ne bremzējis.

- Mūsdienās, ņemot vērā, kāda ir ģeopolitiskā situācija, šāda «vadoņa» esamība varētu pat būt bīstama valstij?

- Piemēram, bioloģijas studentam Latvijā ir Bioloģijas fakultāte, kurā studēt. Maskavā, Pēterburgā ir etimoloģijas, ornitoloģijas fakultātes. Tās pabeidzot, students nav tikai biologs, bet gan kā šauras jomas speciālists. Šobrīd lielā mērā tas stāsts ir par to, ka tas informācijas apjoms un kompetences, kas ir nepieciešamas šobrīd valsts vadītājam, ir nesalīdzināmi lielāks, nekā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Līdz ar to ir arī tas risks, ka gadījumā, ja kāds cilvēks kļūst par neapstrīdamu vadoni, kurš vienpersoniski pieņem lēmumus, risks kļūdīties ir nesalīdzināmi lielāks nekā trīsdesmitajos gados. Prezidentam un arī premjeram ir jābūt labam menedžerim, kuri spēs grūtākā situācijā izvērtēt situāciju, kā arī uzklausīt vairākus viedokļus un pieņemt šo gala lēmumu. Balstoties uz citiem viedokļiem, ne tikai uz savām zināšanām, ir vieglāk pieņemt pareizo lēmumu. Un tā arī ir viena no Vējoņa stiprajām pusēm, jo viņš ilgu laiku ir vadījis ministrijas, un tās nevada vienpersoniski – tas ir komandas darbs. Vējonis ilgu laiku ir vadījis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, kā arī ļoti veiksmīgi vadījis Aizsardzības ministriju. Viņam šī joma bija zināmā mērā bija sveša, un ieejot bez lielām štatu pārbīdēm viņam izdevās panākt, lai ministrija darbojas uz viņu, un pats kļuva par ļoti labu ministru. Tas vien norāda, ka Vējonis ir labs menedžeris, un ka viņš spēj vadīt kolektīvu un lēmumu pieņemšanu. Un tas ir tas, kas vajadzīgs.

- Runājot par aizsardzības ministriem, vai, Jūsuprāt, Raimonds Bergmanis spēs turpināt Vējoņa iesākto darbu, esot kā aizsardzības ministrs?

- Ja es nebūtu par to bijis pārliecināts, tad nebūtu viņam stāvējis līdzās un dažādi palīdzējis, lai viņš kļūtu par šo ministru. Šeit ir jārunā arī par psiholoģisko aspektu. Ja par ministru kļūst cilvēks, par kura spējām visi ir pārliecināti, un viņš tiek uzskatīts par ģeniālu cilvēku, un šķiet, ka «nu tūlīt būs», tad ir liels risks. Neviens cilvēks nav ideāls. Ja sabiedrība pieņem kādu cilvēku par to ideālu, tad katra mazākā kļūda šo ilūziju sagrauj. Par Bergmani runājot, pašlaik sabiedrībā valda cits viedoklis – daudzi saka: «Āprāts, ārprāts, dižkareivis, bruņurupuču cilātājs, spēkavīrs, šovmenis, alus svētku vadītājs, un tagad pēkšņi aizsardzības ministrs». Līdz ar to Bergmanim ir daudz vieglāk pierādīt savu izcilību. Jo viss, ko viņš pareizi izdarīs, tikai uzlabos viņa situāciju. Es domāju, ka pēc pusgada daudz citādāk runāsim par Bergmani. Paralēli sportam iegūt divus maģistra grādus – tas tomēr pierāda, ka cilvēkam ir spēks ne tikai muskuļos, bet arī galvā. Arī viņa komunikācijas prasmes ir ļoti labas, un kas pats galvenais – viņam ir fanātisms tajā, ko viņš dara. Viņš reiz uztrenējās līdz pasaules svarcelšanas elitei, līdz pasaules spēkavīru elitei… To var izdarīt cilvēks, kurš ir spējīgs uz fanātismu, un viņam ir maksimāla atdeve visā, ko dara. Šobrīd tas, ko es redzu, ka «Zaļā partija» uzreiz sāka domāt par to, ko izvirzīt ministra amatam gadījumā, ja par prezidentu ievēlēs Vējoni. Un tajā brīdī Bergmanis jau sāka aktīvi analizēt visu, kas notiek ministrijā, skrupulozi pētīt programmdokumentus, arī atsaukt atmiņā visas personas, kas iepazītas Aizsardzības ministrijā. Viņš jau tajā brīdī sāka strādāt, un ar skaitļiem un faktiem viņu stūrī nevar iedzīt. Tāpat arī darbs NATO parlamentārajā asamblejā – viņš sesijā Vašingtonā bija praktiski vienīgais, kurš noklausījās visas runas no A līdz Z. Tas ir viņa dabā – strādāt fanātiski un visam pieiet ļoti nopietni. Šādi strādājot, ir nepieciešams arī liels fiziskais spēks. Tagad, sverot rupučus, mēs arī Bergmani nosveram, un tagad secinājām, ka viņš ir palicis par pieciem sešiem kilogramiem vieglāks. Tas ir dēļ lielās atdeves, un, atminoties pagātnē, kad Indulis Emsis pilnīgi negaidīti kļuva par premjeru, arī viņam pēdējā laikā no Emša tur maz bija palicis pāri – nervu slodze, fiziskā slodze darīja savu. Un es domāju, ka pēc pusgada mēs jau runāsim par pilnīgi citu Bergmani, un ar to nav garam nošauts.

- Vēlreiz runājot par Vējoni, vai viņam, Jūsuprāt, ir izredzes kļūt par tautā cienītu prezidentu līdzīgi, kā tas bija ar Vairu Vīķi Freibergu?

- Ja viss notiks tā, kā tas notiek pašlaik, tad es domāju, ka tas notiks ātrāk, nekā ar Vīķi Freibergu. Viņa nedalītu sabiedrības simpātiju ieguva kādā piektajā sestajā prezidentūras gadā. Visas zīmes rāda, ka Vējonis to panāks ātrāk. Arī šajā jautājumā var runāt par fiziskajiem dotumiem. Ne velti satversmē ir ierakstīts punkts, ka par prezidentu var kļūt cilvēks, kurš ir sasniedzis 40 gadu vecumu. 40 gadi – tu kļūsti par prezidentu, piemēram, nostrādā divus termiņus, un 48 gadu vecumā tu esi cilvēks ar ļoti ierobežotām iespējām augt profesionāli un ieņemt amatus. Manuprāt, tas nav pareizi, ka eksprezidents ir Saeimā kā deputāts, vai arī kā ministrs. Bet no otras puses, jo cilvēks ir jaunāks, jo viņš ir fiziski spēcīgāks, un viņam ir vieglāk izturēt šo dinamisko darba ritmu. Tieši tāpēc arī Vīķei - Freibergai izdevās iekarot tautas simpātijas, ļoti aktīvi un dinamiski strādājot, tiekoties ar ļoti daudziem cilvēkiem gan Latvijā, gan ārzemēs. Es domāju, ka Vējonim priekšā ir pilnīgi tas pats. Līdz ar to viņš arī iegūs atbalstu no daudziem cilvēkiem, un tas varētu notikt ātrāk nekā Vīķei-Freibergai.