Dastins Hofmans: Pašlaik filmām ir vissliktākā kvalitāte (13)

Intervijā laikrakstam «The Independent» 77 gadus vecais aktieris norādījis, ka daudz labprātāk skatās televīziju, nevis kinofilmas.

Viņaprāt, kinoindustriju kropļo finansiālie apsvērumi.

Hofmans piebildis, ka televīzija šobrīd piedzīvo vislielāko uzplaukumu savā vēsturē, kamēr kino kvalitāte sasniegusi zemāko punktu, kopš viņš pirms pusgadsimta iesaistījies tā veidošanā.

Aktieris un režisors žēlojas, ka digitālo tehnoloģiju attīstības dēļ sarūk filmu uzņemšanas termiņi un ka režisori spiesti reizēm filmēšanu pabeigt pat nepilnu trīs nedēļu laikā.

«Ir grūti izveidot labas filmas, ja finansējums ir tik mazs. Mūsu veidotajai [kinolentei] «The Graduate» («Absolvents»), kas joprojām ir populāra, bija burvīgs scenārijs, kuru rakstīja trīs gadus, kā arī izcils režisors, izcili aktieri un komanda. Bet tā bija maza filma - četras sienas un aktieri, tas arī viss, taču arī tad filmēšana aizņēma 100 dienas,» stāsta Hofmans.

Viņš piebilst, ka viņa pirmā lielā loma bijusi tīrākā veiksme. «Es biju dīvainis, tā es ieguvu galveno lomu filmā «Absolvents», un tas viss notika momentāli - vienā brīdī es kļuvu par zvaigzni. Lielākā daļa aktieru sāk ar otrā plāna lomām, kā tās eifēmistiski tiek dēvētas. Tās nav pat otrā plāna lomas, tas ir pat kas mazāk. Un, ja aktierim paveicas, viņš kļūst par otrā plāna lomas atveidotāju un tad par pamatlomas atveidotāju. Un tad aktieri sasniedz noteiktu vecumu, (diemžēl sievietes sasniedz šo vecumu ātrāk), un viņus vairs neizvēlās par galvenās lomas atveidotājiem, tādējādi viņi kļūst par otrā plāna aktieriem, bieži - galvenā varoņa padomdevējiem. Un tā noslēdzas pilns aplis».

Hofmans, kurš pašlaik strādā pie drāmas «The Choir» («Koris») apgalvo, ka ir grūti atrast kādas filmas režisora vietu, pēc tam, kad 2012. gadā kā režisors strādāja pie savas pirmās filmas ar nosaukumu «Quartet» («Kvartets»).

Izmantotā mūzika filmā «Quartet» atklāj aktiera patieso aizraušanos - Hofmans nožēlo, ka aktiera profesijas vietā nav kļuvis par profesionālu pianistu.

«Es to (klavierspēli) mīlu vairāk par visu,» saka Hofmans. «Bet es nespēlēju tik labi, lai ar to nopelnītu. Ja vien Dievs man piesistu pie pleca un pateiktu: «Beidz nodarboties ar aktiera un režisora darbu un kļūsti par džeza pianistu.» (..) Es neiemācījos pietiekami labi atpazīt notis, un man nav muzikālās dzirdes, bet es joprojām vēlos to darīt un būtu ļoti priecīgs, ja varētu to darīt.»