Būšana par prezidentu padarīja mani par labāku tēvu, paziņo Obama (32)

«Ja tu esi Savienoto Valstu prezidents, tevi nemitīgi ieskauj cilvēki – padotie, prese, Slepenais dienests, pūlis. Tas ir vāveres ritenis, no kura grūti izkļūt. Tieši tāpēc tie retie brīži, kad tu vari pabūt ar saviem mīļajiem, ir ļoti svarīgi,» izdevumam norāda Obama.

«Tā nu ir sanācis, ka man ir palaimējies atrasties starp sievietēm. Viņas ir vissvarīgākie manas dzīves cilvēki, kuras mani visvairāk ir arī audzinājušas. Un šajā darbā viņas ir mans patvērums. Cilvēki bieži man vaicā, vai prezidenta amats ierobežo laiku, ko es varu pavadīt kopā ar Mišelu un mūsu meitenēm. Taču pārsteidzošā kārtā atrašanās Baltajā namā ir padarījusi mūsu ģimenes dzīvi «normālāku» kā jebkad,» stāsta ASV prezidents.

«Kad piedzima Malija, mums ar Mišelu bija tā lieliskā iespēja pavadīt trīs mēnešus ar mūsu mazulīti pārsvarā mājās. Taču tad Mišela uz pusslodzi atgriezās darbā, bet es atsāku pasniegt Čikāgas Universitātē un strādāt likumdošanas nozarē. Tas nozīmēja, ka es bieži devos uz Springfīldu – reizēm pat uz trim dienām. Pat tad, kad biju mājās Čikāgā, man bija jālabo studentu darbi un jāapmeklē pasākumi,» viņš piebilst.

Prezidents atceras, ka «kā profesionāļi mēs bijām «svētīti» ar tādiem resursiem kā uzticama bērnu aprūpe un ātrās ēdināšanas restorāni. Mūsu darbi pieļāva rīcības brīvību, kāda nav daudzām strādājošām ģimenēm. Tomēr katram no mums bija jāmaksā milzīgs studiju kredīts, kas nozīmē, ka mūsu laulības patiesībā padarīja mūs nabadzīgākus. Tā nu mēs skaitījām katru centu, lai nomaksātu savus rēķinus, kredītus un noalgotu pilnas slodzes auklīti. Visi šie pienākumi reizēm uzlika kārtīgus pārbaudījumus mūsu laulībai – gluži kā daudziem citiem strādājošiem vecākiem ar maziem bērniem. Pēc Sašas piedzimšanas Mišela apvienoja darbu ar mājas pavarda uzturēšanu. Es, protams, palīdzēju un uzskatīju, ka esmu labs vīrs. Taču patiesībā es palīdzēju tikai saskaņā ar savu darba grafiku, tāpēc nelaimīgā kārtā viss slogs uzgūlās uz Mišelas pleciem – kā jau tas notiek ar daudzām sievietēm».

«Laimīgā kārtā mums palīdzēja mana burvīgā sievas māte Marianna, kura dzīvoja vien dažu minūšu attālumā. Taču, neskatoties uz to, Mišela bija nogurusi, tāpēc man šķiet, ka reizēm viņa jutās kā vientuļā māmiņa. Kad mani ievēlēja Senātā, viss kļuva vēl sarežģītāk – man bija jādodas uz Vašingtonu katru nedēļu. Taču manas prezidentūras kampaņas laikā līdzsvars no mūsu dzīvēm pazuda pavisam, jo pārsvarā atrados ceļā. Mišelai ar visu bija jātiek galā vienai, turklāt arvien biežāk un ilgāk. Tieši tāpēc es viņu saucu par mūsu ģimenes balstu – jo viņa tāda burtiski ir. Un vienmēr ir bijusi,» stāsta Obama.

Obama arī stāsta, ka viņš un viņa ģimene skaidri nav zinājuši, kas notiks, kad viņš kļūs par prezidentu.

«Mēs zinājām, ka noteikti man būs vēl mazāk laika, ko veltīt ģimenei. Mēs zinājām, ka Malijas un Sašas atraušana no Čikāgas draugiem un skolas būs īsts pārbaudījums. Tāpēc mēs paņēmām līdzi Mariannu, lai palīdzētu mums tikt galā par pārmaiņām un būt ar meitenēm, kad es un Mišela to nevarēs,» norāda Obama.

«Pat ar mūsu blīvajiem dienas režīmiem mēs ar Mišelu centāmies atvēlēt laiku ģimeniskai kopābūšanai. Piemēram, 6:30 vakarā, lai arī cik ļoti es aizņemts esmu, es atstāju darbu un dodos augšā, lai pavakariņotu kopā ar ģimeni. Šis laiks ir svēts. Mana komanda zina, ka ir nepieciešama valstiska mēroga neparedzēts gadījums, lai mani atrautu no vakariņu galda. Tā kā esmu pūce, tad labāk ilgāk palieku nomodā, lai pastrādātu, kad visi pārējie ir devušies pie miera. Tādējādi aptuveni stundu vakariņu laikā es koncentrējos nevis uz savu dienu, bet gan uz viņu dienu. Es uzdodu Sašai un Malijai tieši tādus pašus jautājumus, kā visi pārējie vecāki: «Kā gāja skolā?», «Kas padomā taviem draugiem?», «Vai izpildīji mājas darbus?», «Par ko tu domā?». Savukārt viņas kaitina mani par manām lielajām ausīm un stīvajiem uzvalkiem, un Mišela vienmēr mīļuprāt viņām pievienojas,» viņš piebilst.

«Nu jau viņas ir zinošas, tāpēc bieži man uzdod jautājumus par dažādām problēmām. Kā jau daudzi jauni cilvēki, arī viņas interesē dabas aizsardzība. Arī viņām, līdzīgi kā visai viņu paaudzei, šķiet absurdi, ka pret cilvēkiem izturas kaut kā citādāk tikai tāpēc, ka viņiem ir cita rase, seksuālā orientācija vai invaliditāte. Viņas sagaida, ka varēs kļūt par jebko, par ko gribēs, kad izaugs lielas. Manas dienas punkts uz «i» ir vienkārši uzklausīt viņu domas par pasauli un redzēt, par kādām gudrām, uzjautrinošām un jaukām jaunām sievietēm viņas ir kļuvušas. Šī stunda uzlādē mani un sniedz jaunu skatu. Šie brīži, kad varu būt vienkārši tētis – pat, ja esmu «tēēēēēētis» -, ir paši labākie,» stāsta prezidents.

Obama uzsver, ka viņa sieva Mišela dara visu, kas ir viņas spēkos, lai nosargātu šo ikvakara ģimenes kopābūšanu, un tas tik tiešām ir radījis lielas pārmaiņas.

«Kā jau es teicu – viņa ir mūsu ģimenes balsts. Lai arī kas notiktu, es zinu, ka viņas tur būs un mani atbalstīs. Gluži tāpat kā es viņas. Pēdējā laikā meitenes reizēm izlaiž kādu vakaru, jo ir ļoti aizņemtas skolā un savās aktivitātēs. Un es tad jau ar šausmām skatos uz Malijas tukšo krēslu, jo nākamajā rudenī tāds tas būs visu laiku – Malija dosies studēt. Es pieķeru sevi, ka vēlos apstādināt laiku, paliekot pie galda nedaudz ilgāk. Lai kā arī nebūtu – cik ilgi vien spēšu, es izbaudīšu katru mīļu brīdi, kad visa ģimene ir kopā zem viena jumta,» izsakās Obama.

«Pirmā lēdija Nensija Reigane reiz rakstīja, ka «nekas tevi nespēj sagatavot dzīvošanai Baltajā namā». Viņai, protams, bija taisnība. Nekas tevi nespēj sagatavot. Taču tava ģimene var tevi atbalstīt,» uzskata Obama.