Eirozonā «briest» nopietnas pārmaiņas; Latvija atrodas «bīstamā situācijā» (492)

Šobrīd visvairāk komentāru par notiekošo parādās Britu laikrakstos. Acīmredzot tādēļ, ka šī valsts premjera Deivida Kemerona vadībā vēlas attiecību pārskatīšanu ar Briseli. Vēl informācija, gan pieticīgi un fragmentāri, pavīd arī franču un vācu laikrakstos. Un tas savukārt tādēļ, ka šīs izmaiņu ieceres jau tagad dēvē par Francijas-Vācijas modeli.

Rodas iespaids, ka šis modelis ļaus paātrināt lēmumu pieņemšanu, tas ietekmēs eirozonas valstis dažādās politikas jomās, taču nav zināms, kā tiks panākta ātrāka lēmumu pieņemšana un vai tā rezultātā vēl vairāk nemazināsies mazo un trūcīgo Eiropas valstu ietekme.

«de facto» nenācās vienkārši iegūt informāciju par šiem procesiem. Vairāk iesaistītās amatpersonas – Ārlietu ministrs un Premjerministrs un viņa birojs – bija izvairīgi un runā birokrātu valodā. Tomēr rodas bažas, ka šai izvairībai varētu būt arī citi iemesli – niecīgā ietekme šajā procesā un, iespējams, kas būtu vēl sliktāk, pārāk maz zināšanu par to, kas jau drīz varētu ietekmēt mūsu dzīvi Eiropas Savienībā.

Zināms, ka pārmaiņas veiks tā, lai nevajadzētu pārskatīt Eiropas Savienības un eirozonas pamatlīgumus. Tātad – nav nepieciešami nedz referendumi, nedz ratificēšana dalībvalstu parlamentos. Tomēr šīs pārmaiņas būs gana plašas, lai, piesardzīgā politiķu retorikā runājot, stiprinātu politisko procesu. Lēmumu pieņemšana kļūtu efektīvāka. Visticamāk, arī ātrāka.

Latvijas premjere Laimdota Straujuma («Vienotība») noraida bažas, ka Latvijai varētu trūkst informācijas par šo neafišēto procesu un, ka tā rezultātā vēl vairāk mazināsies nacionālo valstu ietekme lēmumos.

«Šobrīd tas ir darba process. (..) nezinu, kāds būs gala variants. Man nav nekādu bažu signālu no Alises Balodes, kas piedalās darba grupās. Ja tādi signāli būtu, tad es satrauktos, bet šobrīd šo signālu nav. Bet ir viens skaidrs, ka sistēma, kas ir Eiropas Savienībā ir ļoti smagnēja un jāmeklē risinājumi. (..) Lielvalstis ir lielvalstis. Un man ir gandarījums, ka, it īpaši Vācija, ja gatavo kādu priekšlikumu, tiekam informēti vienmēr. Vienmēr tiek sazvanīts un man ir pilnīga informācija,» raidījumam «de facto» saka Straujuma.

Būtībā runa ir par diviem savstarpēji papildinošiem procesiem. Viens attiecas uz eirozonas finansēm un banku jomu. Pieejamās ziņas liecina, ka runa ir gan par banku pārraudzību un pārnacionālām institūcijām finanšu jomā, gan finanšu politiku. Otrs ir tā dēvētais piecu prezidentu ziņojums - Eiropas Komisijas, Eiropas Padomes, Centrālās Bankas, Eirozonas un Eiropas Parlamenta vadītāju ziņojums, kas aptver visplašākās jomas tostarp gan lēmumu pieņemšanu eirozonā, gan budžetu un pat drošības politiku. Protams, konkrēts saturs nav zināms.

«Vispārējo lietu padomē mēs tikām iepazīstināti ar pamatidejām, taču mani darba noteikumi liek komentēt tikai to, ko esmu redzējis rakstveidā, nevis idejas, kas tiek mutiski izklāstītas. Ir vēl dažas nedēļas paciesties un nogaidīt,» saka ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs («Vienotība»).

Eiroparlamentārietis no Latvijas Roberts Zīle pieļauj, ka ir iemesls bažīties gan par nacionālo valstu ietekmi šāda procesa rezultātā, gan par Latvijas kompetenci reaģēt uz ierosinājumiem. Turklāt, vēl vairāk integrējot eirozonas valstis, rodas jautājums, kas notiek ar tām, kas paliek ārpusē.

«Latvijai, manuprāt, ir jāsaņemas, it īpaši, Latvija paliks kā (šī laika) prezidējošā valsts (..) Kas varētu būt nepatīkami procesi. Kāpēc nepatīkami? Jo mazām valstīm teikšanas, visticamāk, būs mazāk, un jāšaubās, vai saņems vairāk budžeta pārdales, ko es tikko minēju, ka būs solidārāks budžets. Ja tas nav, tad būs tikai mīnusi. Gan bēgļu jautājumos. Tas noārda Eiropas Savienību ģeopolitiskā nozīmē. Polija netaisās iestāties, kas ir vieni no mūsu lielākajiem partneriem pret Krieviju. Mēs zaudējam viņus. Ja vācu-franču process iet ļoti dramatiski un atdala ne-eiro zonu no eiro zonas, tad mēs esam bīstamā situācijā, ka palīdzam Krievijai sagraut Eiropas Savienības spēku. Latvijas Ārlietu ministrijai un premjerei ir jābūt ļoti analītiskiem šajā,» saka Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (NA).

Tikmēr britiem – kā Zīles eiroparlamenta biedram un Eiropas konservatīvo un reformistu grupas vadītājam, konservatīvo deputātam Saīdam Kamalam – rūpot, lai eirozonā beidzot valda izaugsme un kārtība. Un šķiet arī – atklātība par patieso lietu stāvokli.

Eiropas parlamenta deputāts, ECR līderis Saīds Kamals saka: «Ļoti mazticams, ka Lielbritānija jelkad pievienosies eirozonai. Citas valstis gan to varētu izdarīt. Taču svarīgs ir attiecību jautājums. Un tas, nepārprotami, ir viens no atslēgas jautājumiem britiem sarunās par attiecību pārskatīšanu. (..) Tas, kas tiešām vajadzīgs eirozonai, ir atbilstoša sistēma, un visu eirozonas valstu politiķiem ir atklāti jāstāsta sabiedrībai, ka, paliekot eirozonā, kurā ir bagātākas un nabagākas valstis, bagātajām valstīm būs jāmaksā par nabadzīgākām. Varbūt pat vienmēr. Šajā ziņā eirozonas valstu politiķiem jābūt pilnīgi atklātiem. Un, ja eirozonas politiķi būs godīgi par to, kā darbojas eirozona – ilgtspējīga eirozona, tad tas būs, ka tas ir labi mums visiem.»

Politologs Andris Sprūds norāda, ka satraukties par šo sabiedrībai nepieejamo procesu nevajadzētu, taču jautājums vietā – kas tam seko līdzi. «Lielam satraukumam nav iemesla. Taču jautājums ir vietā – kas tam seko līdzi. Lai nebūtu pagurums no prezidentūras. Jo beigu beigās to pozitīvo dinamiku, kas arī sabiedrībā, ka ne tikai Briselē, bet arī Rīgā. Nevajadzētu pazaudēt, ka atkal jau Brisele pāri mūsu galvām pieņem lēmumus. Tāpēc sekot līdzi un es pat teiktu – imitēt mūsu vēlmi līdziesaistīties, tā ir zināma nepieciešamība,» saka Sprūds.

Vai eirozonai veidosies kopīgs budžets, kāda izskatīsies divu ātrumu Eiropa, par kuru atklāti izteikušies ietekmīgākie Eiropas valstu līderi; galu galā kā mainīsies lēmumu pieņemšana un vai šie ierosinājumi varētu sekmēt eirozonas izaugsmi? Tas būs zināms jau jūnija beigās, kad, Eiropas preses vārdiem runājot, Vācijas un Eiropas līderi informēs savus eirozonas kolēģus par savām iecerēm.