/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2018/07/25/11035469t1hb887.jpg)
"Prata Vētras" Renārs Kaupers ir tētis, kurš piedzīvojis šo brīnumu ir divos dzīves posmos: divdesmit un trīsdesmit septiņos gados. Kā tas ir un kā vispār iespējams būt tik ilgi kopā, ja apkārt čum un mudž no pielūdzējām?
Kaupers: ja bērns piedzimst lielākā vecumā, viņš ir kā zelta oliņa, ko pasē
Tētis divos vecuma posmos
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Uz jautājumu "Ievas" intervijā vai pēdējo puiku uztvēri viņu citādi nekā reiz lielos dēlus, Renārs nenoliedz, ka toreiz, kad bija divdesmit - viegli nebija. "Atšķirība ir liela, kaut vai praktiskā ziņā. Vecākie dēli atnāca tikko pēc skolas beigšanas - tobrīd studēju universitātē un pats mazliet cīnījos par eksistenci. Un pēkšņi tev ir vēl divi maziņi, kuri par savu eksistenci nevar parūpēties. [...]
Tas bija divdesmit četru stundu karuselis ar lielu negulēšanu, un Agnese to visu lielā mērā iznesa uz saviem pleciem.
Kad piedzima Ārons, paši bijām daudz pieredzējušāki, mierīgāki, arī finansiāli dzīve bija sakārtota. Bija iespēja baudīt bērniņa augšanu, pavērot viņa dažādos attīstības posmus. Turklāt, ja bērns piedzimst lielākā vecumā, viņš ir kā zelta oliņa, ko pasē," intervijā stāsta Kaupers.
Kaupers top arī emocionāls, kad piemin viņa klātbūtni ūdens dzemdībās: "Dvīņi savulaik piedzima ar neplānota ķeizargrieziena palīdzību, un es nedrīkstēju būt klāt. Savukārt Ārons piedzima Valmieras slimnīcā ūdenī - biju klāt no pirmā līdz pat pēdējam brīdim, un tā bija liela laime. Starp citu, kopš tā brīža viņu saucam par Ronīti, jo viņš šai pasaulē iznira no ūdens (smejas). [...]
Brīnišķīgi, ka mūsdienās tēvs var piedalīties dzemdībās un, jā, arī redzēt, kāds pārbaudījums tas ir sieviņai. Un tas bērna nākšanas pasaulē brīnums... tas ir kaut kas vienreizīgs, gandrīz neticams. Dieva brīnums. Ārons mums bija ekstra dāvaniņa, ko ļoti novērtējam. Tā ir liela laime - sasaukt bērniņu.
Kopā ar savu Agnesi Renārs ir jau vairāk nekā divdesmit gadu. Kā tas iespējams, ja esi tik publiska persona? "Bez krīzēm nekādi. Ir dienas, kad šķiet - ne dienu ilgāk ar šo cilvēku, un tad pēc pāris dienām tu no sirds vari teikt, cik ļoti šo cilvēku mīli. Abi ar Agnesi ik pa laikam šo izrunājam un par to pasmaidām. Cieņa," intervijā atbild Kaupers.
Vai šo gadu laikā esi vīrieša acīm paskatījies arī uz citām sievietēm? "Nav jau variantu - es uz visu skatos vīrieša acīm (smejas). Skaidrs, ka pļavā ziedu daudz, cits par citu skaistāks un kārdinošāks, bet laiks rāda, ka savu ziedu esmu atradis. Tā ir ļoti laba - nomierinoša un sildoša - izjūta, un to negribas zaudēt."
Vairāk interesanto interviju lasi žurnāla "Ieva".