Erotisko romānu autore Karīna Račko atklāti par gaidāmo trešo grāmatu (5)

Lai gan Karīna Račko pēc pamatprofesijas ir zobārste, viņas aizraušanās kopš bērnības ir bijusi rakstīšana, turklāt romantiski erotiskie romāni “Saplēstās mežģīnes” (2017) un “Debesis pelnos” (2018) kļuvuši par bestselleriem. Jau rudenī apgāds Zvaigzne ABC laidīs klajā Karīnas Račko trešo grāmatu, kuras nosaukums gan pagaidām tiek paturēts noslēpumā.

Kā iepriekš informējāt, esat pabeigusi darbu un iesniegusi manuskriptu izdevniecībā. Cik ilgu laiku aizņem ceļš no manuskripta līdz grāmatas vākiem?

Grāmatas izdošanai ir vairāki etapi, no kuriem pabeigts manuskripts ir tikai pats pirmais solis. Tālāk darbu vairākkārt lasa redaktors un korektori, kuri pārbauda gan teksta atbilstību valodas gramatikas likumiem, gan satura loģiku un faktu pareizību. Vāka foto izvēlos es pati, dizainu veido māksliniece. Pēdējā posmā izveidotais makets pēc vairākkārtējas rūpīgas izskatīšanas tiek sūtīts uz tipogrāfiju.

No manuskripta iesniegšanas izdevniecībā līdz grāmatas nonākšanai plauktos parasti paiet vairāki mēneši, bet teorētiski šis process var aizņemt pat gadu. Laiku ietekmē dažādi faktori – darba apjoms, nepieciešamie labojumi, sadarbība starp autoru un redaktoru u.c. Man ir brīnišķīgas attiecības ar manu grāmatu redaktori Gundegu Sēju, es vienmēr labprāt uzklausu viņas viedokli un cenšos ņemt vērā ieteikumus.

Varu iepriecināt romānu „Saplēstās mežģīnes” un „Debesis pelnos” fanus – manas trešās grāmatas izdošana plānota jau šajā rudenī.

Cik laiku kopumā aizņem jaunas grāmatas uzrakstīšana?

Esmu pieradusi strādāt ļoti intensīvi, līdz ar to visas trīs manas grāmatas tapušas aptuveni pusgada laikā.

Atsaucoties bibliotēku aicinājumiem, pēdējo mēnešu laikā esmu tikusies ar lasītājiem Gulbenē, Alūksnē, Ventspilī, Līgatnē, Bulduros, Liepājā, Valkā un Siguldā. Šajos pasākumos saņēmu ļoti daudz iepriecinošu komplimentu par spilgtajām emocijām, kādas rosina mani romāni, un ievelkošo sižetu, kura dēļ grūti no grāmatas atrauties, līdz tā izlasīta no vāka līdz vākam. Es darba tapšanas procesā jūtos līdzīgi – rakstīšana mani aizrauj. Kamēr neesmu grāmatu pabeigusi, man pašai nav miera. Uzskatu: lai stāstu patiešām izdzīvotu un spētu emocionāli aizskart arī lasītājus, jāraksta praktiski katru dienu, citādi radošā aizrautība sāk noplakt un autors no varoņiem atsvešinās.

Pastāstiet sīkāk, par ko vēstīs trešā grāmata, kāds būs sižets un ar ko tā atšķirsies no pirmajām divām.

Arī trešās grāmatas sižeta pamatā būs stāsts par mīlestību, taču salīdzinājumā ar pirmajiem diviem romāniem ievērojami atšķirsies gan abu galveno varoņu dzīvesveids, gan attiecību modelis.

Kad darbu pie trešās grāmatas biju tik tikko sākusi, jau solīju, ka arī tā, līdzīgi „Saplēstajām mežģīnēm”, vēstīs par aizliegtu attiecību spēlēm, taču pilnīgi citā līmenī.

Romānā ir daudz pārdomu par grēku, egoismu un sirdsapziņu, par izvēlēm, ko vada varbūtības un šķietamības, jo to ietekme uz dvēseli daudzējādā ziņā pārspēj patiesības spēku. Trešās grāmatas galvenie varoņi ir divi jauni cilvēki, kuri jūtas apmaldījušies dzīvē un viens caur otru mācās iepazīt paši sevi. Ceļā uz savas personības un jūtu izpratni netrūkst spēcīgu kaislību, tumšu intrigu un sarežģītu savstarpējo attiecību līkloču.

Vai arī trešajā grāmatā lielu daļu sižeta aizņems tieši erotiskās ainas?

Jā, tā kā esmu pārliecināta, ka sekss ir cilvēka psiholoģijas spogulis, arī šajā darbā varoņu raksturus, personību portretus un iekšējos konfliktus cenšos pakāpeniski atklāt tieši caur seksualitātes prizmu.

Tieši trešais darbs ir drosmīgākais un provokatīvākais, ko es jebkad esmu uzrakstījusi. Būs cilvēki, kuri noteikti teiks – pats šokējošākais.

Vai jaunākajā grāmatā tēli būs labi materiāli nodrošināti?

Pirmajās grāmatās ļāvu sev pēc pilnas programmas izpausties klasiskajos pasaku scenārijos – nepieredzējusi meitene un sapņu princis, gatavs piepildīt visas viņas vēlēšanās. Trešajā grāmatā vairāk uzmanības pievērsu sievišķās un vīrišķās enerģētikas mijiedarbībai, līdzsvaram.

Lai arī jaunajā darbā apcerēta naudas loma cilvēka dzīvē, galvenais varonis šoreiz nebūs miljonārs. Arī galvenā varone nepavisam neatbildīs ierastajam priekšstatam par tipisku romantiskās literatūras Pelnrušķīti.

Trešā grāmata lappušu ziņā būs biezāka vai plānāka par iepriekšējām divām?

Pieļauju, ka pēc maketēšanas grāmata varētu būt apmēram četrsimt lappušu bieza. Tas ir nedaudz mazāk kā iepriekšējiem darbiem, taču stāsts ir ļoti piesātināts. Strādājot pie jauna darba, nekad par apjomu nedomāju – rakstu tieši tik daudz, cik man nepieciešams plānotā sižeta savērpšanai un atrisināšanai.

Kā jums veicās ar trešās grāmatas radīšanu – tā tapa viegli?

Ļoti viegli. Man nekad nav gadījies piedzīvot, kā tas ir – apsēsties pie tīras, baltas lapas un nezināt, ar ko sākt. Ir brīži, kad varu vienkārši rakstīt, un brīži, kad šķiet – nevarētu nerakstīt. Tā patiesībā dažkārt ir tāda gandrīz brīnumaina, transam līdzīga sajūta – just, kā vārdi virknējas paši no sevis, kā sižets attīstās, spriedze pieaug. Es savus darbus izdzīvoju ļoti emocionāli. Kad saņemu jautājumus, kura no grāmatām man pašai ir sirdij vistuvākā, atbildu – tā, pie kuras tajā brīdī strādāju. Man šķiet, citādi nemaz nevarētu būt, jo rakstniekam stāsts ir jāizlaiž caur sevi.

Kad grāmata pabeigta, ir grūti palaist varoņus vaļā, pirmajā brīdī iestājas tāda kā tukšuma sajūta, gribas rakstīt turpinājumu.

No kurienes smēlāties ideju jaunākās grāmatas sižetam?

Visu trīs grāmatu idejas pie manis atnākušas ļoti viegli un dabiski. Uzskatu, ka absolūti viss, ar ko dzīvē sastopamies, mūsu pasaules uztverē atstāj pēdas, līdz ar to ietekmējos un iedvesmojos kā no personīgās pieredzes, iepazītajiem cilvēkiem un gūtajām emocijām, tā arī apkārtējās vides vērojumiem, iespaidiem un priekšstata par līdzcilvēku jūtām un pārdzīvojumiem. To visu savērpjot ar fantāziju, rodas galarezultāts.

Ir tāds teiciens, ka ar rakstnieku nekas nenotiek veltīgi. Piemēram, pat kafejnīcā, dzerot kafiju, daļēji apzināti un daļēji neapzināti plānoju, kādu ainu varētu šeit uzburt. Man patīk preparēt cilvēku dvēseles, klausīties pieredzes stāstos, analizēt attiecību modeļus. Šovasar aizraujošās sarunās esmu pavisam nemanāmi sagaidījusi divus saullēktus, vienu no tiem jūras krastā pie ugunskura. Tāds dabas skaistums un spēks! Arī tas ļoti iedvesmo. Dzīve un pasaule iedvesmo.

Vai turpināsiet rakstnieces gaitas arī turpmāk?

Es turpinātu rakstīt arī tad, ja manas grāmatas netiktu izdotas. Būt rakstniekam – tas ir sirds aicinājums. Protams, apziņa, ka tik liela sabiedrības daļa manus darbus atzinīgi novērtē, sniedz lielu prieku un gandarījumu. Esmu ļoti pateicīga lasītājiem par atbalstu, sirsnību un mīlestību!

Vai plānojat kādreiz uzrakstīt arī vairāku sēriju grāmatas?

Šobrīd turpinājumus saviem darbiem neplānoju, jo savērpt jaunus stāstus man kā autorei šķiet gan lielāks izaicinājums, gan interesantāks piedzīvojums. Tomēr nesteigšos paredzēt nākotni, jo pieļauju, ka, mainoties man pašai, mainīsies arī tas, par ko un kā gribēšu rakstīt.

Tā kā šī jums nebūs pirmā grāmata, vēl ir kaut kas tāds, par ko satraucaties pirms un pēc grāmatas izdošanas?

Nē, es jau sen vairs nesatraucos un nebaidos. Kad iznāca „Saplēstās mežģīnes”, sapratu – tikai caur drosmi iespējams iegūt patiesu personīgās brīvības sajūtu. Esmu laimīga, jo dzīvoju tieši tā, kā pati vēlos, turklāt jūtu spēcīgu atbalstu gan no ģimenes, draugiem un kolēģiem, gan lasītājiem. Tomēr man joprojām ir ļoti interesanti vērot un analizēt ažiotāžu, kādu mani darbi pamanās izraisīt.

Mana ienākšana Latvijas literatūrā atklāja amizantu, lai arī visnotaļ absurdu fenomenu – izrādās, ka strīdēties ar putām uz lūpām var arī par seksu, par to, ko divi cilvēki drīkst un nedrīkst darīt savā guļamistabā. Tas ir skumji, jo garā spēcīgi, pašpietiekami un pašpārliecināti indivīdi parasti neizjūt vajadzību pierādīt savu patiesību, inteliģenci vai neapstrīdamās tiesības uz tieši tādu dzīvi, attiecībām, laimi un seksu, kā katrs vēlamies un uzskatām par pareizu.

Mazliet sekoju līdzi ASV un citu valstu erotiski romantisko grāmatu autoru sociālo tīklu aktivitātēm – tur sabiedrība kopumā ir daudz mūsdienīgāk domājoša, šo literatūras žanru loģisku apsvērumu dēļ lasa tikai tie, kurus tas patiešām interesē, nevis tie, kuri apzināti meklē iemeslu šokam un sašutumam.

Kāds ir jūsu rituāls grāmatas radīšanā?

Patiesībā īpaša rituāla man nav. Visproduktīvāk rakstīšana vedas mājās, dažreiz fonā klausos mūziku, citreiz vēlos pilnīgu klusumu. Kad esmu iegrimusi rakstīšanas procesā, bieži vien nejūtu laiku, neatbildu uz telefona zvaniem, aizmirstu par nepieciešamību paēst un dienas beigās attopos ļoti izsalkusi. Esmu tipiska pūce, nereti rakstu naktīs, kad visi guļ, – līdz diviem trijiem noteikti. Pašas mīļākās man šobrīd ir dienas, kad varu atļauties rakstīt no rīta līdz vakaram bez pārtraukuma. Nepārspīlējot varu sacīt – pateicoties drosmei, tagad dzīvoju tieši tādu dzīvi, par kādu vienmēr esmu sapņojusi.