«Septiņi nāves grēki». Kā grēko rotu valkātājas (7)

4. gs. mūks Evagrijs no Pontas publicēja grāmatu kolekciju, katrā aprakstot morālu grēku, no kura katram vajadzētu izvairīties, lai neaizvainotu Dievu. Pēdējo, joprojām visplašāk atzīto sarakstu ar septiņiem nāves grēkiem definēja Akvīnas Toms 13. gs. – iekāre, negausība, mantkārība, slinkums, dusmas, skaudība, lepnība. Tā mērķis bija uzstādīt noteikumus garīdzniekiem, lai noturētu ideālu reliģisko uzvedību.

2008. gada martā katoliskā baznīca izziņoja vēlmi atjaunot šo sarakstu, pievienojot dažus sociālos grēkus, kā gēnu manipulācija, narkotiku lietošana, dabas piesārņošana, nabadzība, u.c.. Šo notikumu iespaidā, Emmanuelam Lakostem radās interese atskatīties uz oriģinālo un novecojušo grēku sarakstu ar maigu ironijas pieskaņu. Viņa skatījumā, šie septiņi grēki ir veidojuši cilvēcisko vājumu, jo mēs nebūtu tie, kas šodien esam, ja nebūtu šo grēku.

Šie grēki nav aizliegtas rīcības, bet gan, kā Akvīnas Toms tos raksturoja – kaislības, kas ieved mūs kārdinājumā. Šo grēku pamatā ir iekāre. Un kāds gan varētu būt labāks veids, kā izteikt iekāri, kā rotas? Izstāde «Septiņi nāves grēki» izsaka humoristisku viedokli par šiem kārdinājumiem. Katra rotaslieta ir apvienota ar skulptūru, kas pārstāv kādu daļu no sievietes ķermeņa. Šajos darbos saistība starp objektu un cilvēka ķermeni ir vairāk kā tikai estētiska, jo katrs no šiem rotas objektiem izveido fizisku sodu, ja persona, kura to valkā, padodas attiecīgajam grēkam.

Cilvēka ķermenis ir viena no pēdējām svētnīcām indivīda radošumam. Šie septiņi darbi sasaucas ar meklējumiem pēc vispārpieņemta egocentriska ekscentriskuma.

«Paštaisnā pilnība ir veidota no pareizā kompozīcijā vienotiem septiņiem nāves grēkiem – tāpat, kā baltā gaisma sastāv no septiņām tradicionālajām krāsām.» Pauls Valerijs.

Emmanuels Lakoste savu darbību kā konceptuālo rotu mākslinieks uzsācis 2007. Gadā. Pirms tam pabeidzis AFEDAP Laikmetīgo Rotu skolu Parīzē, kur regulāri uzstājas ar vieslekcijām. Kopš 2012. gada Emmanuels ir pasniedzējs Parīzes Mākslas koledžā, modes departamentā, kur viņš māca «Valkājamo objektu» klasi. Viņš ir izrādījis savas rotas vairākās grupu un personālizstādēs, kā arī uzstājies ar dažādām perfromancēm visapkārt pasaulei.

Mākslinieks uzskata, ka ir kāda ļoti svarīga lieta, kas atšķir rotas no visiem citiem mākslas radīšanas veidiem – tās tiešais fiziskais kontakts ar ķermeni. Mēs to valkājam uz savas ādas, dažkārt pat caur savu ādu. Šis tuvums rada ļoti intīmas un personīgas attiecības starp mums un attiecīgo rotu.

Emmanuela Lakostes darbi iekļaujas sava veida izpētē, kas cenšas saprast attiecības, kas pastāv starp rotu un ķermeni. Ķermenis ir anatomisks, intīms, sociāls, politisks vai simbolisks. Dažkārt tas ir saturs, dažkārt materiāls. Izmantotie līdzekļi – rotas, skulptūras, instalācijas, performances – tiek lietoti, kā pielāgoti instrumenti, lai izteiktu domu. Tie izsaka konceptuālus vai formālus nodomus, bieži vien tas notiek intuitīvi.