Par «veiksmes stāstu» un Latvijas īpatnībām (347)

-No jaunā gada minimālā alga ir pacelta uz 360 eiro. Vai iedzīvotāji izjūt šo algas pielikumu, vai arī citi maksājumi, piemēram, elektroenerģijas cenu celšanās «apēd» šo starpību?

-Tas palielinājums nav tik būtisks, lai radikāli mainītu cilvēku ieņēmumus. Elektrības sadārdzinājums ir, bet ir arī labas ziņas – apkure nekļuva dārgāka, un bija arī silta ziema. Šis minimālās algas palielinājums no valdības puses ir bijis iecerēts, lai samazinātu ēnu ekonomiku. Tas ir legāls cipars, no kura ir jānomaksā visi nodokļi.

-Tiek runāts, ka Latvija ir «veiksmes stāsts», un šis vārdu salikums daudziem izraisa nepatiku. Vai izejot uz ielas var redzēt šo «veiksmes stāstu», ka cilvēkiem tiešām ir labāks dzīves līmenis?

-Vismaz Rīgā – pilnīgi noteikti var redzēt, ka ir labāk! Ja mēs skatāmies uz mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugumu, tad pēdējo gadu laikā esam stabili līderos Eiropā. Latvijā ir pieaugusi arī jaunu automašīnu reģistrācija. Ir arī citi objektīvi rādītāji, kas liecina, ka dzīves līmenis ir audzis, piemēram, vidējās darba algas pieaugums. Kļūst labāk, bet Latvijas īpatnība ir tā, ka šis labums ir nevienlīdzīgi sadalīts. Piemēram, Rēzeknē visi šie ārējie parametri arī ir brīnišķīgi – ir daudz kas sacelts, ir plašas ielas, tikai ir viena nelaime – tur nav cilvēku.

-Par Latgali ne reizi vien ir dzirdēti izteikumi, ka tas ir nabadzīgākais reģions Latvijā, ka tieši no šejienes cilvēki masveidā brauc prom. Kāda ir reālā situācija?

-Ja mēs skatāmies uz nepielūdzamiem statistikas rādītājiem, tad jāatzīst, ka Latgale ir nabadzīgākais reģions ar zemāko teritorijas attīstības indeksu, lielākajiem bezdarba rādītājiem. Diemžēl šāda situācija saglabājas jau gadiem.

-Pagājušajā gadā Latvija iestājās eirozonā, un tad tika solīti ļoti daudzi labumi. Vai tagad, gadu atrodoties eirozonā, šie solījumi tiek pildīti un cilvēku dzīves līmenis uzlabojas?­

-Tie pozitīvie ieguvumi, kas Latvijai nāk līdzi esot eirozonā, it īpaši esošajā ģeopolitiskajā situācijā, pilnīgi noteikti ir redzami un taustāmi ieguvumi. Cits jautājums gan ir par to, cik lielu labumu izjūt mājsaimniecības. Te gan jāsaka, ka viens no labumiem ir tas, ka esam pievienojušies vienai no lielākajām valūtām pasaulē, un it īpaši uzņēmējiem – tas noteikti ir nācis ar pozitīviem ieguvumiem. Mums nāk līdzi arī dažādi pienākumi, esot eirozonas valstij, piemēram, pieļaujamais budžeta deficīta līmenis, fiskālā disciplīna, bet arī tos var minēt pie pozitīvajiem ieguvumiem.

-Statistika liecina, ka gandrīz katrs trešais cilvēks ir pakļauts nabadzības riskam. Vai kaut kas valdībā tiek darīts, lai šo cilvēku skaitu mazinātu?

­-Tiek darīts, bet ātrums un soļi, ar kādu tas tiek darīts, var šķist par lēnu un atbalsts par nenozīmīgu. Bet te jārunā par neizdarītajām lietām. Kādas tās ir? Protams, nodokļu politikas revīzija. Ar to mēs kūļājamies diezgan nevarīgi gadiem ilgi. Politiķi jau gadiem nespēj pār lūpām dabūt ārā to, ka pie 27% nodokļu ieņēmumu pret iekšzemes kopproduktu (IKP) mēs nevaram runāt par Skandināvijas līmeņa labklājības nodrošinājumu. Pie šādas pieejas tas ir visnotaļ «mežonīgs kapitālisms», jo no 27% nodokļu ieņēmumu nevar nofinansēt dāsnu sociālās palīdzības sistēmu, kvalitatīvu izglītību un veselības aprūpi. Tie ir gadiem ilgi nepadarītie darbi. Skandināvijā nodokļu ieņēmumi ir pāri 40% pret IKP, bet vidēji Eiropas Savienībā 39,4%. Tas jau būtu jauki, ja mums izdotos tikt līdz trešdaļai, tiem pašiem 30% no IKP. Sava veida šantāža no uzņēmējiem, arī spiediens no dažādiem politiķiem un politiskajiem spēkiem – «mazināt nodokļus». Tad tā arī atklāti ir jāpasaka – ja jāsamazina nodokļus, tad mēs atsakāmies arī no daļas valsts funkciju, jo pretējā gadījumā tas vienādojums nekādi nav atrisināms. Piekrītu, ka jāpārskata darbaspēka nodokļus, it īpaši zemo algu sektoram. Jautājums ir par to, kur tad būs jāpieliek. Šeit nekas jauns nav jāizgudro – tas ir kapitāls, tā ir tā pati akcīze, un dabas resursu nodokļi. Tikai ar ēnu apkarošanas pasākumiem visām vajadzībām nepieciešamo finansējumu mēs nespēsim nodrošināt. Uzskatu, ka esošā nodokļu politika nav ilgtspējīga.

-Runājot par pensijām – nesen bija pētījums, kurā tika noskaidrots, ka Latvijas iedzīvotāji neuzticas valsts pensiju sistēmai. Tā kā iedzīvotājiem, kuri saņem minimālo algu, vecumdienās būs niecīga pensija. Vai tas nav viens no iemesliem, kādēļ Latvijā ir izteikta ēnu ekonomika?

-Ar to mēs arī esam raksturīgi – ar domāšanu dzīvot šodienai. Bet ir arī pozitīvas tendences, kas gan attiecas vairāk uz iedzīvotājiem ar vidējiem un virs vidējā ienākumiem. Pieaug cilvēku skaits, kuri iesaistās trešajā pensiju līmenī. Runājot par mazu algu un mazu pensiju, tad tas ir apburtais loks. Mēs apgalvojam, ka neuzticamies pensiju sistēmai, tādēļ pieņemam lēmumu, ka nav jēgas maksāt nodokļus, tad saņemam niecīgu pensiju un secinām, ka neuzticamies pensiju sistēmai. Ir ciešas cēloņsakarības – ja jūs nemaksājiet nodokļus, jums nav pamata cerēt uz pieklājīgu pensiju. Izņemot tad, ja atrodiet kādu, uz kura «kakla varat uzsēsties», kurš tad vilks tos pilnos nodokļu maksājumus no saviem ienākumiem, kamēr jūsu izvēle būs dzīvot šodienai. Nevienā pasaules valstī nebūs atrasts risinājums, kā nemaksājot nodokļus, varētu tikt pie cienīgas, valsts garantētas pensijas. Ja jūs neticiet valsts pensiju sistēmai, tad jākrāj pašiem, ir dažādas iespējas.

-Pensionāriem, kuriem lielākais darba stāžs bija Padomju Savienības laikos, vai viņiem šodien ir nodrošināta cilvēka cienīga dzīve?

-Tās pensijas ir nelielas pret to ieguldījumu un cilvēku nostrādāto gadu skaitu. Labā ziņa ir tā, ka nesajaucot esošo, pēc manas pārliecības labo sociālās apdrošināšanas sistēmu, ir iespēja palielināt padomju laika pensionāriem pensijas. Tas būtu iespējams, palielinot piemaksas par darba stāžu. Labklājības ministrijā ir vairāki šādi piedāvājumi, bet šeit mēs atduramies pret naudas pietiekamības jautājumu. Šāda veida korekcija būtu jāveic no valsts, nevis sociālās apdrošināšanas budžeta.

-Vai, Jūsuprāt, Latvijā ir vērojama lielāka sociālā vienlīdzība, nekā tas bija agrāk, piemēram, krīzes laikos?

-Krīzes laiki bija interesanti ar to, ka šī ienākumu nevienlīdzība, ko mēra dažādi, piemēram, «S80/S20 kvintiļu attiecību» vai arī Džini koeficientu, samazinājās. Tas skaidrojams ar turīgo cilvēku ienākumu samazināšanos. Līdz ar to tās «šķēres» gāja mazumā. Bet šobrīd Latvija nevienlīdzības ziņā ir stabili pirmajā pieciniekā Eiropas Savienībā. Tur daļēji ir vainojama nodokļu politika. Drošākais veids ilgtermiņā kā mazināt nevienlīdzību, kas ir arī mana ticība, ir ar kvalitatīvu izglītību un labiem publiskajiem pakalpojumiem, tikai jautājums, kad mēs varēsim to visu nofinansēt.

-Ilgtermiņā Latvija varētu būt arī pirmajā vietā Eiropas Savienībā nevienlīdzības ziņā?

-Es ceru, ka nē. To jau visi ir apjēguši, ka tas ir ceļš uz nekurieni. Tā ir nestabila un salīdzinoši viegli ietekmējama sabiedrība ar ļoti izteiktiem nevienlīdzības rādītājiem. Tā ir dzīvošana uz pulvera mucas.