Anonīmie komentāri internetā: lētticības anatomija un gļēvuma vairogs (629)

Latvijas politiķu, kā arī sabiedrības komunikācijā ir ļoti daudz problēmu, jo bieži nav saprotams, kādiem nolūkiem saziņa tiek izmantota - kultūrai, varas interesēm vai propagandai. Mediju ir daudz, tie ievirza tā saucamo «meinstrīma» domāšanu – nosaka galvenās domāšanas tendences. Runājot par politiķiem ir skaidrs, ka viņi apzinās mediju varu, tādēļ nevairās itin bieži būt kameru priekšā vai nejauši uzpeldēt pat to aizmugurē filmēšanas brīdī.

«Latvijā ir tāda demokrātiska parādība – pašas augstākās valsts personas labprāt vada laiku, stundām ilgi uzkavējoties radio vai īpaši televīzijas raidījumos. Tas attiecas uz premjeri un ierindas ministriem, turklāt viņi nāk nevis uz «viens pret vienu» labi sagatavotām intervijām, bet piedalās parastās gadījuma diskusijās kā viens no daudziem. No vienas puses jau nevainojami un apsveicami - komunikācija ar tautu notiek. Varbūt esmu netaisna, bet rodas aizdomas par tērētā laika jēgu un racionālu izmantošanu, par vienpusīgu komunikāciju, kopā ar pārdomām par autoritāti un pašapziņu, neiebilstot pret daža laba žurnālista vai viņa studijas varas kāri un pašapliecināšanās alkām», domā Lasmane. Ne mazāk diskutabli ir atsevišķu žurnālistu varas demonstrējumi un pārspīlēta vēlme būt līdzdalībniekiem politisko lēmumu pieņemšanā.

Lasmane norāda, ka mediju vara ir milzīga, un tas var arī rosināt sava veida apjukumu vēlēšanu kampaņās. Šogad, piemēram, kopā ar liekulīgu līdzcietību nabadzīgākajiem un valdošas koalīcijas lamām liels uzsvars bija likts uz savtīgu interešu iekļaušanu, piemēram, Saskaņas centra reklāmsauklī «Balsojiet par savām interesēm». Ne par Latvijas valsts attīstību domāts, kas mazinātu nabadzības līmeni, bet par savtīgām, savām un tikai savām un partiju interesēm, uzskata profesore.

Runājot par Krievijas kanālu un propagandas ierobežošanu, Lasmane uzskata, ka šajā jautājumā ir daudz nevienprātības un pastāv pretrunas. «No vienas puses, kad ir runa par kāda krievu kanāla aizliegšanu, tad tā ir vārda brīvības ierobežošana, un es neesmu par to, ka to mūsdienās tā var kādu informācijas plūsmu ierobežot. Bet tad ir jābūt kvalitatīvai alternatīvai, kura spēj informācijas karā mobilizēt kritiski domājošos, izglītojot par propagandas metodēm. Vai tad visai Krievijas propagandai tik grūti rodami pretargumenti, ja ar to nodarbojas institūti un eksperti, ja tik daudz pētījumu par Hitlera un Staļina izmantotajām apdullināšanas metodēm,» skaidro profesore.

Krievijas propaganda ir vērojama ne tikai Kremlim pakļautajos televīzijas kanālos, bet arī Latvijas interneta portālu komentāru sadaļās. Profesore uzskata, ka tas ir ļoti efektīvs līdzeklis: vai nu paši impērijai uzticīgie propagandas upuri vai «speccilvēki» atkārto vienu un to pašu formulu vai frāzi neskaitāmas reizes, atklājot racionālu un argumentētu ierakstu retumu.

Ukrainas konflikta gadījumā, Lasmane uzskata, ka Krievijas propaganda izceļas ar nekaunīgu tiešumu, neatkarīgās valsts kartē ievelkot it kā pašsaprotami eksistējošās «Jaunkrievijas» robežas un iedzenot kā naglu cilvēku galvās pārliecību par to legalitāti. Karti papildina «Jaunkrievijas» varoņi un varoņstāsti, nostiprinot pārliecību par savu brutālo un pretlikumīgo aktivitāšu attaisnojumu: «Jaunkrievija» jau pastāv, jo apliecina varoņi, kas to izkarojuši.

«Viens no Latvijas universitātes SZF maģistrantūras studentiem - Ansis Īvāns ir izpētījis 27 krievu militāristu varoņstāstus. Viņa ieinteresēta, pati tīklā iepazinu vienu no tiem – kādu 1970. gadā dzimušo Igoru Strelkovu (Girkinu). Viņa varoņstāsta būvētājs ir vīrs ar filozofijas izglītību - Aleksandrs Borodajs. Pēc konflikta par varu Doņeckā, lūk ko par savu varonīgo izveidojumu raksta tā autors: «Lieta tāda, ka ir Igors Ivanovičs Strelkovs- mīts, un ir reālais Igors Vsevolodovičs Girkins. Mīts par «dzelzs pulvedi Strelkovu», bruņinieku «bez bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem», bijis daudzu ļaužu, tai skaitā mans veidojums. Nesen mēs runājām ar Aleksandru Andrejeviču Prohanovu, kad viņš mani intervēja, viņš teica, ka šis ir tieši tas mīts, kas ir vajadzīgs tautai, un to nedrīkst sagraut. Es ar prieku to nedarītu, taču šajā mītā kā milzīga skaista ziepju burbuļa vidū dzīvo reālais Girkins. Viņu neatstāja pie lietu kārtošanas, viņš ir par to galēji sarūgtināts, histēriski skraida un pats šo mītu ārda nost.» Faktiski viņš nodarbojas ar šī kara vēstures rekonstrukciju. Savā labā, saprotams,» stāsta Lasmane.

«Kā jūtat, nav viegli tikt galā ar dzīvu varoņkonstrukciju, kura ir neaizstājama propagandas un ticības lietās. Šajā «varoņlietā» iespējams saskarties ar daudzām propagandas niansēm,» skaidro profesore.

Jautāta, vai ar Latvijas sabiedrību ir viegli manipulēt, Lasmane norāda, ka par to vajadzīgs pētījums, kura viņai nav. Cilvēki Latvijā ir ļoti dažādi un viņi izmanto dažādus atšķirīgus medijus. Ir cilvēki, kuriem ir sava racionāli pamatota pārliecība, kuri spēj nošķirt propagandu no patiesības. Daļai cilvēku, diemžēl, pieder vien aizgūta ticība vai, precīzāk, lētticība. Tas tā - no mūsu skatu punkta, ne no viņu pašsapratnes. Viņa atceras kādu medicīnas zinātnieku, kurš emocionāli aizstāvējis Lemberga fiktīvo premjera kandidatūru un iestājies pret sorosītiem. Nav noslēpums, ka viņa vienīgā abonētā un lasītā avīze bijusi «Neatkarīgā Rīta Avīze».

«Daļa cilvēku politikā meklē izklaidi, un medijiem ir ko piedāvāt – jau minētais Ventspils krāšņums, tagad arī «Suņu būdas» cilvēciskās komēdijas. Daļai iedzīvotāju dzīvi izdaiļo ne tikai lielveikalu krāšņums bet arī izklaidējošie politiķi. Tā ka var droši teikt - sabiedrība ir neviendabīga, tā pieprasa daudzveidību arī izklaidē,» saka Lasmane.

Turpinot tēmu par anonīmajiem komentāriem un «gānīšanos» internetā, profesore stāsta, ka internets dod iespēju pat tam bailīgākajam un nevarīgajam «noslēpties aiz anonimitātes vairoga» un izteikt savas vai citu domas, neuzņemoties par tām nekādu atbildību.

«Viņš teiks daudz asāk, brutālāk un nejēdzīgāk, nekā tad, kad viņam būtu jāatklāj sava identitāte ar savu publiskoto vārdu. Jūsu minētā politiķe [Inga Priede] atklāti pateica savu politnekorekto viedokli publiski, un ko viņa par to saņēma? Ja viņa būtu šo ierakstu veikusi anonīmi, zākājumi neskartu ne viņu personīgi, ne viņas partiju,» saka Lasmane.

Lasmane stāsta, ka ir bijuši pētījumi, kuros cilvēki apstiprina, ka būtu gatavi nogalināt otru, vismaz virtuāli, ja tikai neviens par to neuzzinātu. Anonimitāte ir gļēvo patvērums, respektīvi, vairogs, kura aizsegā var izpaust visu savu nekaunību, bezgaumību, rupjību, neapmierinātību, dusmas, naidu, un it kā atbrīvoties no tā. Bet gudrākie un drosmīgākie tomēr tā nedara,» ir pārliecināta profesore.