Baznīcas un krodziņi. Lielas un mazas koncertzāles. Smaržīgas pļavas un demokrātiski klubi. Upes mala vai sala Daugavas vidū. Tāda ir viņu skatuve.
Skaļu reklāmu viņiem nevajag. Biļetes uz «Iļģu» koncertiem tiek izpārdotas zibenīgi, un viņus dzirdēt kārotāju rindas pirms tiem stiepjas pārsimt metru garumā. Tomēr «Iļģu» lielie koncerti nenotiek bieži. «Labāk spēlējam retāk, nekā apnīkam,» «Iļģu» radītāja un vadītāja Ilga Reizniece ir strikta.
Pēc daudzajām koncerttūrēm ārvalstīs, pirmo reizi savas pastāvēšanas 33 gados šovasar «Iļģi» gatavi savai plašākajai turnejai Latvijā. Gaidot, svinot un pavadot Saulgriežus, viņi spēlēs un dziedās, bet pēc koncertiem kopā ar Rīgas Danču klubu izdancinās gan lielus, gan mazus.
Koncertuzvedumā, kam dots apakšvirsraksts «Tumša nakts, zaļa zāle» (nejaukt ar plaši zināmo «Tumša nakte, zaļa zāle»!) viņi muzicēs piecatā: Ilga Reizniece, Māris Muktupāvels, Gatis Gaujenieks, Egons Kronbergs un Mārtiņš Linde.
Kur slēpjas «Iļģu» fenomens? «Pastāvēs, kas mainīsies,» noslēpumaini smaida Ilga.
Reiz sākuši ar apcerīgajām, no teicējām aizgūtajām tradicionālajām dziesmām, kuras izdziedātas un izspēlētas visdažādākajos sastāvos, nu jau sen, izmantojot folkloru kā iedvesmas avotu, «Iļģi» ne tikai nevairās no mūsdienīgu muzikālu tēmu un instrumentu izmantojuma, bet kuplina savu skanējumu ar citu tautu folkloras elementiem. Sulīgi latviskajā vēstījumā labi iederas gan ķeltu un īru, gan slāvu un pat āfrikāņu vēsmas.