Stipro skrējiena dalībnieces iespaidi: Trūkstošas virves, adrenalīns un gandarījums (23)

Stipro skrējienā piedalījos jau 3.gadu pēc kārtas. Šogad pieteicos uzreiz, tiklīdz tas bija iespējams. Man ļoti patīk aktīvā atpūta un Stipro skrējiens ir viens no tiem nu jau tradicionālajiem pasākumiem, kurā ar lielu prieku piedalos.

Šogad pieteicās rekordliels dalībnieku skaits - vairāk nekā 6 tūkstoši. Jāpiebilst, ka to labi varēja izjust automašīnu ziņā - bija pilnas ne tikai visas Cinevillas stāvvietas un pļavas, bet arī ceļmalas abās pusēs. Bija vērojami arī iespaidīgi sastrēgumi. Zinot šo apstākli, uz Cinevillu devos samērā laicīgi un tas atmaksājās - ne tikai mierīgi noparkojām mašīnu, bet arī vēl paspējām visu iepazīt un apskatīt. Patīkams bonuss bija pie ieejas saņemtais Latvijas karodziņš.

Pirms 2 gadiem bija silts un spīdēja saule. Pirms gada arī bija silts un spīdēja saule. Šoreiz, ierodoties Cinevillā, mūs sagaidīja lietus un vējš. Zināju, ka, trasi skrienot, auksti nebūs, tāpēc neizvēlējos neko biezāku par jau ierasto T-kreklu. Tāpat trasē sagaida dubļi un ūdens, tāpēc piemirkusī jaka tikai traucētu. Cimdus arī neizmantoju, varbūt kaut kur tie palīdzētu, bet vairākās vietās tomēr būtu lieki. Tā nu uzģērbu vecos legingus (visērtāk, jo parastas platās treniņbikses ūdens iespaidā kļūst pārlieku smagas un velk uz leju), pavalkātās botas un zeķes, rūpīgi piespraudu dalībnieka numuru pie krekla un devos starta virzienā.

Jāatceras, ka šis pasākums notiek valsts svētkos, tāpēc pirms startēšanas visi kopīgi nodziedājām valsts himnu. Žēl, ka neviena tumba nebija atvilkta līdz starta zonai, tāpēc lielākā daļa dalībnieku varēja tikai minēt pasākuma vadītāja Raimonda Bergmaņa veiksmes vārdus pirms startēšanas. Kā ierasts, pirmās trasē pēc starta šāviena devās sievietes. Starp mākoņiem bija jauki parādījusies saulīte, kas ar savu maigo siltumu iedrošināja trasi veikt ar prieku.

Tā nu mēs, vairāki simti stipru dāmu, sākām šī gada aukstāko, slapjāko, netīrāko, nogurdinošāko, bet arī aizraujošāko, neparastāko un gandarījuma pilno skrējienu, kas solījās 8 kilometru garumā mūs pārbaudīt ar vairāk nekā 30 šķēršļiem. Jau pirmajā kilometrā uzzinājām šī gada vidējo ūdens temperatūru maija sākumā. Jāsaka, ka adrenalīns asinīs nelika kājām sarauties krampjos, un vēlākajās ūdens peldēs tas pat tika atzīts par diezgan siltu. Trase kā jau trase - pa ciņainām pļavām, kūdrainiem purviem, dubļainām takām. Šķēršļi lielākoties pastāvīgajiem dalībniekiem jau zināmi, tomēr, protams, atradās arī jauni elementi, kas lika piedomāt pie labākās taktikas.

Riepu kalni un takas bija vismaz 5 šķēršļos, iespējams, ka mazliet par daudz. Tāpat arī purvainā meža līkumu varēja būt mazāk. Ne jau tādēļ, ka grūti. Vienkārši tādēļ, ka mazliet garlaicīgi tā vienmuļi skriet. Ierastie ūdens grāvji šogad likās mazliet seklāki; nav jau brīnums - daži stāv vairākus gadus un sāk lēnām pārpurvoties un aizaugt. Bija daudz dažādu vertikālo sienu, kas jāpārvar. Patīkami, ka atkal saskāros ar izdaudzināto dalībnieku izpalīdzību. Tas tā tiešām ir, ka palīdz veikt šķēršļus - padod roku, pastumj, uzceļ… Kā ierasts, ložņājām pa grāvjiem, plēsām drēbes, aizķeroties aiz dzeloņdrātīm, lecām, līdām, rāpāmies. Šogad bija jaunums - dzirdināšanas punkts trasē. Teorētiski varēju iztikt, bet tomēr ar prieku izdzēru šo dzēriena glāzi. Daudzus dalībniekus līdzjutēji citās trases vietās cienāja ar ūdeni.

Trases beigu daļā mūs gaidīja slavenais Stikla kalns - virsotne, kas iekarojama vien ar neatlaidību, spēku un komandas garu. Realitātē Stikla kalns ir ar eļļu nolieta stāva plāksne, kurā uzrāpties palīdz pieturēšanās pie virvēm. Stikla kalns bija tas, par ko biju mazliet noraizējusies - kā nu būs, pērn tas bija ar eļļu tik ļoti noliets, ka rokas slīdēja pa virvi un vispār nebija kur pieķerties. Šoreiz eļļa bija saprātīgā daudzumā, savu slīdību gan deva arī lietusūdens. Šķērslis man īpašas problēmas nesagādāja, vairāk spēka izlietoju, palīdzot citām meitenēm tikt augšā. Netrūka gan meiteņu, kas, samierinoties ar soda laiku, izvēlējās šeit nemocīties.

Tomēr, trasi novērojot vēlāk, pamanīju, ka vecās virves (no pagājušā gada un varbūt pat vēl senāk) trūka pušu - opā, dalībnieks jau gandrīz augšā, te pēkšņi, trikš, un ir atkal lejā ar striķa gabalu. Atviegloti nopūtos, ka man šis risks nedraudēja, jo biju izvēlējusies vienu no četrām malā iesietajām jaunajām virvēm. Šajā jautājumā varētu izteikt krietnu «fui» organizatoriem - es no visas sirds ceru, ka šādi gūta smagākā trauma ir mazliet sasists elkonis, jo sekas varētu būt krietni smagākas.

Stikla kalnu slēdza - jo bija palikušas nenoplīsušas tikai 4 jaunās virves vienā pusē un tās būtu par maz tuvojošajiem dalībnieku tūkstošiem no komandu konkurences. Man gan ir interesanti, kā vērtēs laiku - labi, komandām nevienai nav šā šķēršļa, meitenēm praktiski visām ir. Bet kā paliek ar vīriešiem, kuru trases laikā notika šīs «pārmaiņas»? Jāņem vērā, ka daži dalībnieki saņēma 30 soda minūtes par šķēršļa neveikšanu vien pāris mirkļus pirms šķēršļa noņemšanas. Varētu neņemt soda laiku nevienam, bet tas savukārt nebūtu godīgi pret tiem, kas to ir veikuši. Katrā ziņā, es tiešām ceru, ka nākamgad par šādu neveiksmju novēršanu būs padomāts. Vēlos vēl piebilst, ka man prieks par trases brīvprātīgajiem, kas izturēja garās stundas savos kontrolpunktos - par spīti mainīgajiem un nemīlīgajiem laikapstākļiem.

Trasē mums gan spīdēja saule, gan pūta vējš, lija lietus, bija krusa. Katrā ziņā diezgan ekstrēmi, ņemot vērā, ka visi bijām izmirkuši aukstā ūdenī un izvārtījušies pa tikpat aukstiem dubļiem. Sasniedzot finišu, mūs sagaidīja zemessargi ar siltu tēju. Nekautrējos izdzert vairākas glāzes - ne tikai tādēļ, lai siltāk, bet arī tādēļ, ka vienkārši gribējās dzert. Skatījos, kā citiem glāzes rokās pamatīgi trīc. Cilvēki bija nosaluši. Finālā redzēju daudzus, kas izmantoja mašīnu aptieciņās atrodamās folijas segas, vilnas un plīša segas, kā arī siltas virsjakas.

Organizatori atgādināja, lai visi noteikti iegriežas siltajās teltīs. Diemžēl vairākus nosalušos un satraumējušos izveda no trases vidus ar kvadraciklu. Ātrās palīdzības mašīnām darba netrūka. Pati trases laikā tikai jutu, ka rokas mazliet salst. Finišā vēl nedrebinājos. Tālāk svarīgi bija pārģērbt siltas un sausas drēbes. Nekad beigās neesmu bijusi īpaši dubļaina, tomēr tīrs ūdens ļoti kārojās. Zināju, ka šogad siltās dušas nav, tādēļ izlēmu par labi peldei Rūdolfa dīķī - visā skrējiena tērpā, jo pēc tam vēl bija jātiek līdz mašīnai, kurā atradās tīrās un sausās drēbes. Varētu teikt, ka šajā posmā nosalu visvairāk, par laimi, man vismaz bija dvielis, ko ap pleciem apmest. Pārģērbties ar nosalušiem pirkstiem nebija īpaši viegli. Ļoti priecājos, ka man līdzi bija 4 jakas, nevis tikai trīs. Botas, zeķes un legingus izmetu ārā, bet tā jau tas bija paredzēts. T-kreklam mazo caurumiņu var aizšūt, kreklu izmazgāt un mājās droši valkāt. Pēc trases veikšanas mājās gan noteikti visiem nepieciešama pirts, karsta vanna vai vismaz karsta duša un noteikti daudz karstas tējas. Jārūpējas par savu Stipro statusu - lai arī nākamā nedēļa ir veiksmīga un darbiem bagāta, nevis gulēšana gultā zem biezas segas ar termometru mutē.

Kā man pietrūka? Jā, galvenokārt siltās dušas. Nevis, lai tur īpaši karsētos un pamatīgi mazgātos, bet vienkārši, lai siltā ūdenī varētu nomazgāt dubļu lielumu un nebūtu jāsalst. Salšanu nevajadzētu pieļaut, vismaz ne tik traku kā šogad, un tas nav tikai laikapstākļu dēļ. Piemiņas veltē dalībniekiem arī varēja izdomāt kaut ko jaunu, šogad ir precīzi tāds pats breloks kā pirms gada, varēšu rindiņā plauktā krāt. Smirdošie dūmi man arī negāja pie sirds, bet prieks, ka šogad to bija mazāk.

Banāli teikt, bet gandarījums par paveikto ir liels. Lielāks par tekošo degunu, sūrstošajām skrambām vai stīvajām locītavām. Jo tomēr mēs visi skrējām par Latviju - savu tēvzemi, savu dzimteni, savu valsti. Prieks arī par ārzemju viesiem, kas tikpat pozitīvā noskaņojumā svinēja šos svētkus. Vai piedalīšos arī nākamgad? Domāju, ka jā. Man patīk tā sajūta, ka esmu daļa no liela un aizraujoša pasākuma, ka redzu cilvēkus, kas ir tikpat traki kā es, ka kopā mēs pārbaudām savas spējas un izturību. Tas nav, nekad nav bijis un nekad nebūs tikai fiziskā spēka skrējiens. Tas ir skrējiens, kur katrs parāda savas prāta spējas, izpalīdzību, līdzcietību, mērķtiecību, komandas garu.

Ne velti Bergmanis atklāšanas uzrunā teica: «Skrieniet ar prātu!» Vienmēr būs cilvēki, kas mūs apsmies un nesapratīs, bet mēs to neņemsim galvā un turpināsim darīt to, kas mums patīk. Stiprā cilvēkā mājo spēcīgs gars.